Tradicionāla sleja par Zatleru un praidu (33)

Šī nedēļa ir veltīta tam, lai skaidrotos - vienatnē un draugu lokā, virtuvēs un medijos, -  kas ir tradicionāli, bet kas ne-tradicionāli.

Nedēļu iesāka Rīkojuma Nr.2 gadadiena. Valdis Zatlers skaidroja, ka tradicionāli Latviju visi  uztvēruši “kā oligarhisku mazu valsti, ko vada trīs cilvēki”. Bet tagad - pēc viņa slavenā rīkojuma - visi mūs uztverot netradicionāli. Kā tieši, to Zatlers nepaskaidroja, bet laikam jau visi tagad domā, ka esam liela valsts, ko vada daudzi cilvēki. Lai nu tā būtu.

Netradicionāli jūsmīgs bija arī Edmunds Sprūdžs. Viņš izsūtīja medijiem savu sacerējumu par tēmu: Kā Rīkojums Nr.2 izmainīja manu dzīvi. Godīgi sakot, viņa vietā es arī būtu sajūsmā - no nesekmīga Turības studenta un uz bankrotu ejoša IT kantorista viņš vienā naktī kļuvis par ministru, kuram ir savs kabinets. Un arī pašam savs rakstāmgalds esot. Nu, vai jūs nebūtu sajūsmā par šitādu rīkojumu?

Tomēr pārāk daudzi uz Zatlera piemiņas ballīti neatnāca. Iveta Kažoka kaut ko gudzināja par labajām sajūtām saules čakras rajonā. Vienotības izdevuma IR redaktore Ločmele tradicionālā bezgaumībā ņurdēja: “Ir norakti vismaz pāris līķi” un līķu norakšana esot “jāturpina”. Bet tas arī lielos vilcienos viss. Nezinu, kā citiem, bet es nekad neesmu dzīvojis valstī, kurā visu vada trīs cilvēki. Un par ministru vienā naktī neesmu kļuvis. Naudas man ir tieši tikpat, cik bija pirms tam, un tieši tikpat lielas parādsaistības, cerības un nelaimīgas mīlestības. Vienvārdsakot, tas rīkojums uz normāliem cilvēkiem īsti neattiecas. Revolūcijas, pilnīgi jaunas politikas un citas netradicionālas pieejas ir tikpat reālas kā Durgas tempļa teorijas: kādai mazai grupiņai sekotāju tās šķiet īstas, bet lielākajam vairumam - diezgan vienaldzīgas. Lai neteiktu rupjāk. Un sliktākajā gadījumā vēl kauns, ka esi kam tādam ieticējis.

Nedēļu noslēgs netradicionāli orientēto gājiens pa Vērmanes dārzu. To attiecīgi pavada nacionālistu un reliģisko ekstrēmistu protesti - viņi gribot tikai tradicionālas kaislības. Un pilsētas centrā neko netradicionālu nedrīkst. Tādēļ man, kā ikvienam, kurš svētdien bija aizgājis uz katoļu baznīcu, izdeva lapiņu. Uz lapiņas divi varianti - ir vēlams Praids. Nav vēlams Praids. Un priesteris sprediķī vēlīgi paskaidro - ja uzskatāt sevi par kristiešiem, tad jums, protams, jāapvelk Nav vēlams Praids. Laikam priesterim vairāk skaidrs - ja cilvēks nonācis līdz baznīcai, tad viņam nav pārāk daudz pelēko šūnu galvā. Tādam nekādu izvēli nevar uzticēt. Vismazāk tādu, kurā lemt - kas citiem cilvēkiem vēlams.

Bet sīkums par to, ka priesteris tevi uzskata par pilnīgu idiotu - nav jau mums viņi nekādi kardināli Ņūmeni vai domātāji Čestertoni, kam ticība nav bijusi šķērslis veselā saprāta izkopšanai. Vēlāk tās lapiņas redzēju rokās Gods kalpot Rīgai! biedram Jānim Šmitam. Pa televizoru viņš tās vicināja un stāstīja, cik daudz rīdzinieku esot pret Praidu. Tā nu gan nav smuka kampaņošana. Goda vārds, man nebūtu nekādu problēmu dažādi slavēt gan Gods kalpot Rīgai!, gan pašu Šmitu - ja cilvēcīgi par to vienotos. Bet izmantot daudzu cilvēku reliģisko pārliecību, tostarp manējo, lai izmānītu kādus politiskos bonusus - tas ir diezgan riebīgi. Priesteris taču neteica, ka tās lapiņas izmantos galīgi citas ticības deputāti. Un pēdējo reizi, kad pārlasīju baušļus, par praidu rīkošanām tur nekas nebija teikts, bet par nepatiesas liecības došanu gan.

Interesanti, ka morāles tiesību turētāji nekādas lapiņas nevāca par iepriekšējā vīkenda pasākumu Vērmanītī. Alus dzeršanas festivāls ar šašlikiem un pseido-nacionāliem suvenīriem laikam ir pietiekami tradicionāls. Un arī bērnus uz trīsdiennieku pilsētas centrā bija saveduši bariem - lai skatās, kā pieaugušie māk izklaidēties. Viss pareizi, tikai mulsināja ieejas maksa parkā. Kad Anna Vērmane 1817. gadā ziedoja zemi un naudas līdzekļus parka ierīkošanai, viņa testamentā skaidri aprādīja - tam mūžīgi jābūt brīvi pieejamam visiem pilsētniekiem. Protams, viens lats nav nekāds nepārkāpjams šķērslis, bet tas ir galīgā pretrunā ar Vērmanes dāvinājuma garu. Visādām atrakcijām ir vieta Vērmanes dārzā, bet neviena no tām nedrīkst būt tāda, kuru nevarētu atļauties visi rīdzinieki.

Starp citu, vēl viena interesanta lieta Vērmanes testamentā - viņa norādīja, ka parkā vēlas redzēt eksotiskus augus un stādījumus. Nekā tradicionāla. Tādēļ eksotiski noskaņoto ļaužu gājiens Vērmanes dārzā ir pat ļoti iederīgs. Un atvainojiet, cienījamā baznīcas administrācija, bet es apvelku: Ir vēlams. Jo nezinu neko tradicionālāku par cieņu pret citu cilvēku. Pret viņa spēku un vājību, prātu un neprātu, viņa taisnību un arī visu viņa grēcību.

Tas ir vienīgais godīgais iemesls, lai svētdienās ietu uz baznīcu. Un tieši tas pats iemesls - kādēļ sestdien būt Vērmanes dārzā.