Dibens - mūsu laika zīme (28)

Nesen uzzinājām par vēl vienu lietu, kurā Latvija ir neglābjami iestrēgusi. Izrādās, valsts orgāni nonākuši strupceļā ar Operas puisēnu. Citējot preses relīzi: “Strupceļā policiju iedzinis tas, ka valda krasa viedokļu atšķirība par to, kas ir māksla un pornogrāfija.” 

Lai nu kur, bet šajā lietā nabaga policistiem var tikai simpatizēt. Mūslaikos mākslu no vulgaritātēm tiešām grūti nošķirt. Un katram būs savs viedoklis. Kas ir Žurka Kornēlija - teātra izrāde vai skatītāju zemāko dziņu apmierināšana? Kā vērtēt nesen Latvijas Nacionālajā operā uzvesto Dievu mijkrēsli - post-moderna ironija vai zema prāta tumsība? Nemaz nerunājot par laikmetīgo mākslu: cik reižu nav gadījies, teiksim, Venēcijas biennālē esot, kur citi saka - māksla, sist kulaku galdā un kliegt: pornogrāfija! Lūk, un pierādiet pretējo!

Operas puisēna lietā strīdus objekts ir dibens. Daži portāli, rakstot par šo lietu, dibenu vārdā vairījās pieminēt - kamēr policija nav izšķīrusi un tiesa nolēmusi: kas tas dibens īsti ir, drošāk tomēr uzlikt melnu svītru un saukt dibenu par “saturisku sensitivitāti”.  Šeit, portālā Puaro.lv, mēs esam nedaudz liberālāki. Mēs turpmāk lietosim terminu: sēdēšanai paredzētā ekstremitāte.

Joks.  Citējot Ģetrūdi Stainu: dibens ir dibens ir dibens.

Dibens.

Atpakaļ pie lietas. Izrādās, valsts policija veselus četrus gadus ir rūpīgi strādājusi pie šīs lietas. Pilnīgi nopietni. “Līdz šim policija nopratinājusi tiesu psiholoģijas speciālistus, psihoterapeitus, ģimenes psihoterapeitus, seksopatologu-psihoterapeitu, Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centra vadītāju...” Un neviens no viņiem nav spējis sniegt galējo atbildi. Kā skumīgi konstatē Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes priekšnieks A. Vaišļa,  Latvijā vairs neesot ekspertu, kas mācētu nošķirt mākslu no pornogrāfijas un “policija nejūt, ka kāds vēlētos palīdzēt noteikt, vai publiskajā telpā izstādītais darbs atzīstams par pornogrāfiju vai mākslas objektu”.

Tad nu, būdams šīs valsts patriots, uzskatu par pienākumu beidzot pārcirst šo Gordija mezglu. Lūk, cienījamie dienesti, šeit politiskās pornogrāfijas eksperta Nila Saksa slēdziens: operas puisēns.... (bungu rīboņa, dramatiski tuvplāni)... NAV pornogrāfija! (Atskan applausi, Katrīna Neiburga apskaujas ar Andreju Žagaru) BET, tas vēl nav viss... (atkal iestājas klusums) Operas puisēns NAV arī mākslas objekts! (Organizētās noziedzības apkarotāji pliķē viens otram pa muguru). Tas ir reklāmas plakāts. Un uz plakāta ir redzams bērna dibens. Tiem, kuri nezin, kas tas bērna dibens tāds ir, ieejiet jebkurā lielveikalā, lūkojiet pamperu plauktā, uz katra iepakojuma - atrodami rindām vien. Tas arī viss, un paldies par uzmanību. (Trīszvaigžņu ordeni par šīs iestigušās lietas atrisinājumu lūdzu sūtiet uz redakciju.)

Protams, pats dibens savu nozīmi, funkciju, saturu un formu nemainīs - neatkarīgi no tā, ko par viņu izlems atbildīgās institūcijas. Pats par sevi dibens kaut ko var nozīmēt tikai mūsu galvās. Un fakts, ka sabiedrība vairs nejūtas īsti droša - drīkst vai nedrīkst kopienas locekļi redzēt šādus attēlus, ir veselas psihoanalīzes vērts temats. Turklāt, kā teikts minētajā relīzē: “Psihoterapeiti un seksopatologi atzina, ka publiskā telpā nav pieļaujams izstādīt šādu objektu, kur nu vēl muzejā.” Ne jau par bērnu tiesībām vai vēl tur ko mēs uztraucamies. Bet paši par sevi.

Mēs taču instinktīvi jūtam, ka tauta, kā jebkurš dzīvs organisms, kuram nav spējas domāt, pastāv tikai divu iemeslu dēļ - izdzīvot un vairoties. Un, tāpat kā jebkuram dzīvam organismam, cilvēku ieskaitot, tur nav nekāda vienota Es. Tad jau drīzāk galvā ir vesels orķestris - normālā gadījumā visi spēlē puslīdz pēc kopīgas nošu lapas, bet, ja diriģents aiziet pastaigāties, tad mēs to nosaucam par šizofrēniju un ieslēdzam palātā. Problēma tāda, ka tautu palātā neieliksi (lai gan reti kurš vairs šaubās, ka vajadzētu, uj kā vajadzētu). Vienīgā veiksme, ka jebkuram organismam - no amēbas līdz primātam - ir attīstīta pašaizsardzības funkcija. Un, starp citu, vienīgais, kas mūsu organismā atgādina kaut kādu vienotu Es, ir tieši imunitāte. Tādēļ jau tautas ķermenis vislabāk organizējas nevis kādam kopīgam mērķim, bet kopīgam ienaidniekam - nedomājoši ogranismi taču nespēj iztēloties gaišāku nākotni. Toties tie ļoti veiksmīgi saprot tūlītēju apdraudējumu. Un uzreiz sāk rīkoties. Kā šūnas, kas atpazīst un atgrūž svešķermeni. Kā policija, psihoterapeti un seksopatologi, kas pasludina bērna dibenu par aizliegtu pornogrāfiju.

Kāpēc viss šis ievads? Lai pamatotu, ka četrus gadus ilgā ņemšanās ap operas puisēnu nav tikai kārtējais stulbums. Tā ir pilnīgi normāla sabiedrības organisma reakcija. Acīmredzot, šūnu līmenī mēs jūtam, ka šitādas lietas var mūs novest pie sliktām domām. Un sliktiem, destruktīviem darbiem. Galu galā: pliks dibens piepulcējas to lietu skaitam, kas var mūs iznīcināt - vienā rindā ar oligarhiem, sorosītiem, gejiem un krieviem.

Protams, cits jautājums - ko vērta ir tauta, kuras eksistencei apdraudējumu radījis bērna dibens. Bet tā jau ir pavisam cita lieta. Nākamajiem četriem reiz četriem gadiem.