Kāpēc Ilze Viņķele ir viena no izcilākajām mūslaiku politiķēm? (63)

Es par to jau sen esmu gribējis uzrakstīt.

Latvijā šobrīd ir un bijuši kādreiz vesels lērums politiķu, kuri sevi dēvē par labējiem. 

Vispirms jau jāmin viena no visu laiku intelektuāli bagātākajām partijām „Latvijas ceļš”, tad „Tēvzemei un brīvībai”, pēc tam „Tautas partija”, noteikti Latvijas Zaļā partija un daudzējādā ziņā arī Zaļo un Zemnieku savienība.

Tie ir nopietni politiskie spēki, kas būtiski iespaidojuši šīs valsts likteni.  Politiskie spēki, pateicoties kuriem Latvija izveidoja un nostiprināja savu likumdošanu un institūcijas pēc neatkarības atjaunošanas, iestājās Eiropas Savienībā un NATO.

Ir bijuši arī citi labējie.

Nesen Edgars Jaunups, lai veidotu jaunu politisko spēku, aizveda no „Vienotības” visus šīs partijas kaut cik nozīmīgos sponsorus un vēlēšanu menedžmentu, pateicoties kuram „Vienotībai” ir tik liela ietekme, kāda tā ir, vienu no iemesliem minot, ka ”Vienotība” ir atkāpusies no labējās ideoloģijas.

Daži labējie politiķi savulaik ir salīdzinājuši valsti ar uzņēmumu un minējuši Jaunzēlandes izaugsmes modeli kā šīs pieejas piemēru.

Daži pieminējuši Pinočetu kā vēsturisku gadījumu, kuru ir vērts aplūkot.

Labējās partijas ir iedibinājušas Latvijā nodokļu sistēmu, kurā līdz pat šai dienai nav tikpat kā nekādas progresivitātes. 

Labējās partijas pat ir nodrošinājušas jēdzienisku labējuma pārnešanu no ekonomiskās domāšanas uz nacionālo, kā rezultātā Latvijā bieži gan žurnālisti, gan politologi ar jēdzienu „labēja politika” saprot nacionālu, latvisku politiku un sasaista kreisumu ar kaut ko krievisku, „promaskavisku”.

Labējiem Latvijā šobrīd izdodas būt par visā pasaulē unikālākajiem pūristiem tajā, kā tiek noliegts keinsisms un cik stingri, konsekventi un viennozīmīgi ir iespējams turēties pie Pasaules Bankas un Starptautiskā valūtas fonda ekonomiskās domāšanas.

Valdības vadītājs ir sarakstījis grāmatu par šo unikālo pieredzi, kurai tagad ir pat zināma nozīme globālajā Keinsa/Hajeka strīdā.

Citiem vārdiem sakot, labējie Latvijā gan kopumā, gan atsevišķās epizodēs ir sasnieguši ārkārtīgi daudz.

Varētu šķist, ka uz visa šī fona ir grūti demonstrēt spožas uzvaras.

Jā, kuram katram tas tiešām nebūtu iespējams, bet Latvijā ir parādījies politiķis, pareizāk sakot, politiķe, kura to spēj.

Turklāt viņa to dara, neizraisot masu histēriju, neizraisot arodbiedrību, pensionāru federāciju un visu tamlīdzīgo protestus, demonstrācijas un ģīboņus.

Šī politiķe ir Ilze Viņķele.

Viņa ir paveikusi to, kas nav bijis pa spēkam lielām labējām partijām un koalīcijām.

Vispirms Viņķele palielināja pensionēšanās vecumu, kas jau gadu gadiem nebija pa spēkam nevienam.

Ministre neaizmirsa arī sabiedrības aktīvāko un veiksmīgāko daļu, kas maksā lielāko daļu nodokļu, un, tiklīdz radās iespēja, atcēla māmiņu pabalstu griestus, līdz ar to palīdzot 15 procentiem bagātāko ģimeņu. Tas ir izcils labējas politikas piemērs un to nebūtu uzdrošinājies ne Šķēle, ne Šlesers vai jaunie Jaunupa labējie.

Taču tas viss vēl ir nieks.

Tagad Ilze Viņķele ierosina kaut ko tādu, ko vecie labējie pat iedomāties nekad nav spējuši, proti, maksāt par to, ka cilvēki pārceļas no depresīvajiem laukiem uz pilsētām.

Ticiet man, es to saku bez jebkādas ironijas.

Politiķis, kurš uz to ir spējīgs, pelnījis, lai viņa darbs tiek pamanīts.

Savulaik esmu strādājis par padomnieku ne vienam vien labējam politiķim. Teikšu atklāti - es nekad neuzdrošinātos pat ieteikt nevienam ko tādu, es neieteiktu pat domāt šādā virzienā, iztēlojoties visu to lāstu un lamu vilni, kas parasti gāžas pār visām īsti labējām idejām.

Līdz šim vienīgi Ģirts Rungainis, šķiet, labi apzinoties, cik provokatīvi tas izklausās, ir šo to pateicis līdzīgā virzienā, proti, ka Latvija ir kā nabadzīga trīs cilvēku ģimene, kas nez kāpēc uztur un cenšas apsaimniekot astoņistabu apartamentus Klusajā centrā, samaksāt visus nodokļus un komunālos maksājumus par to, nesaprotot, ka visiem trijiem būtu jāsaspiežas vienā istabā un vismaz apkure jāatslēdz pārējās septiņās.

Protams, no labējās politikas viedokļa ir acīmredzami, ka Latvijā, kurā, visticamāk, ir (gaidām tautas skaitīšanas rezultātus) Eiropas Savienībā viszemākais iedzīvotāju blīvums teritorijās ārpus dažām lielajām pilsētām, nav nekādu iespēju uzturēt vienādi labu kvalitatīvu veselības aprūpes, drošības, izglītības un sakaru infrastruktūru visā valsts teritorijā. Vienkārši nav nekādu iespēju.

Bizness jau sen ir sapratis, ka Latvija to nespēs, līdz ar to uz darba vietu radīšanu vērstas investīcijas ārpus lielajām pilsētām sen vairs nenotiek un nav arī gaidāmas.

Šeit viss ir kristālskaidrs, līdz ar to vienīgā pareizā politika (kamēr imigrantu vēl nav) ir censties noņemt sociālo slogu no valsts budžeta, pārceļot tos, kuri var strādāt, uz turieni, kur darba vietas ir un veicināt uz mobilitāti vērstu attieksmi.

Vienlaikus šāda politika tiešā veidā cīnās pret emigrāciju uz ārzemēm. Valsts it kā saka – ja nebrauksi uz Īriju, bet uz Rīgu, tad mēs tev palīdzēsim. Izcili. Gudri, pragmātiski, pareizi.

Kad mēs pēdējo reizi esam redzējuši politiskas idejas, par kurām varētu tā teikt? Un tas viss mierīgi, nosvērti, bez krekla plēšanas un uz visām pusēm lidojošām siekalām. Visu cieņu.

Latvijas lauku nākotne (kamēr imigrantu vēl nav) ir pārtikas ražošanas lielsaimniecības, ekoloģiskas pārtikas saimniecības, kokapstrāde un varbūt kāds niecīgs tūrisms, taču, lai kas tas būtu, darbaspēks šiem biznesiem tiks rekrutēts visā Eiropā un dzīvos darbadevēju piedāvātajā infrastruktūrā. Citiem vārdiem, esošais Latvijas lauku un mazo pilsētu dzīves modelis ir nolemts neglābjamai bojāejai. Tas agonē jau kopš neatkarības atgūšanas. Bez milzīga imigrantu pieplūduma valstī tam nav nekādas nākotnes. Beidzot valsts to ir atzinusi un oficiāli piedāvā palīdzību palikušajiem pamest šo bēdu leju un doties uz pilsētām.

Teikšu atklāti – nekad nebūtu domājis, ka kaut ko tādu pieredzēšu, bet – piedodiet par atkārtošanos – visu cieņu.