Jaunzemes-Grendes demisija - par jauno kultūras ministru kļūst Raivis Dzintars (56)

Ja ņem tīri no radošā skatu punkta, tad pašreizējā kultūras ministre ir radījusi izcilus apstākļus, lai rastos un augtu visāda veida mākslas. Tas bez jebkādas ironijas. Jo māksla un kultūra ir lietas, kurām baumas, intrigas, kašķi, sazvērestības un salonu tenkas ir kā mēslojums rožu dobē. No tām viss kūp un ceļas.

Kultūra ar komunikablu menedžeri, kas nodrošinātu caurspīdīgu, demokrātisku pārvaldību nebūtu nekāda kultūra. Tas būtu kas līdzīgs modernam zviedru kino, un ja jūs esat redzējuši kādu modernu zviedru kino, tad zināsiet, cik tas ir šausmīgi un garlaicīgi. Tieši tas bija iemesls, kādēļ īpašas ovācijas neguva kultūras ministre  Sarmīte Ēlerte. Viņa mēģināja caurspīdīguma un visādus demokrātijas principus ieviest kultūrā, kas pēc savas dabas ir nedemokrātiska padarīšana. Nevar piekrist Paulam Bankovskim, kurš izteicies: „Ja orķestra bedrē valdītu demokrātija, tad sanāktu tikai viduvēja māksla”. Nē, tur pat nekas viduvējs nesanāktu. Kultūra, tāpat kā reliģija, vislabāk attīstās autoritatīvā gaisotnē. Tur jābūt valdniekam-diriģentam un jābūt favorītiem, jābūt galmam un izdabātājiem, un jābūt arī nenovērtētajiem, no kuru aizvainojumiem tad nereti dzimst nākotnes šedevri.

Turklāt, visādi dumpji un varas maiņas galīgi nav radošo cilvēku arsenāls. Viņi mīl skaļi slavēt, bet cieš tie parasti klusu. Inteliģence visātrāk adaptējas jaunos režīmos, un pirmie paredz, kurām strāvām izdevīgāk pieslēgties (kā to labi varēja redzēt 80./90. gados). Tādēļ sacelšanās ap Žaneti Jaunzemi-Grendi ir ļoti neparasta. It īpaši tādēļ, ka – būsim nu godīgi – tie iemesli galīgi nav tik apokaliptiski. It īpaši jau Latvijas mērogā, kā to lieliski kaimiņslejā aprakstījis Mārcis Bendiks.

Atļaušos apgalvot, ka viss Grendes gadījums vispār ir hrestomātisks sliktu sabiedrisko attiecību piemērs. Un tam ir vairāk sakara ar traģiskām komunikācijas kļūdām, nevis kādām reālām darbībām/bezdarbībām. Man bija tas gods ministri iepazīstināt ar paziņojumu, kurā Grende tika aicināta uz nu jau bēdīgi slaveno 7.maija sanāksmi. Toreiz, Latvijas televīzijas tiešajā ēterā, izrādījās, ka ministre nav lasījusi sev adresēto vēstuli, kuru parakstījušas gandrīz visas lielākās un mazākās kultūras darbinieku apvienības. Ministre jūtu karstumā to vienkārši nosauca par meliem. Kad izrādījās, ka nekādi meli tie nav un runas par ministres demisiju ir visai reālas, šoks bija tik liels, ka noguldīja ministri slimības gultā uz veselu nedēļu.

Un tā īsti nav ministres vaina. Viņas padomniekiem, šķirojot pastu, acīmredzot šāda sarakste nav likusies būtiska. Līdzīgi ar dramatisko koučingu. Lai cik smieklīgs arī neizklausītos, koučings  varbūt ir noderīgs process. Tikai ar noteikumu, ka jums tas koučings nav jādara ar veselu zāli, pilnu sievietēm-rakstniecēm. Un tas ir ļoti īpatnēji, ka ministrei apkārt nav bijis neviena padomnieka, kurš pateiktu – Žanet, tādā sabiedrībā vārdu „koučs” labāk skaļi neizrunā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka ministres padomnieku sarakstos ir gan Sarmīte Ēlerte, gan Ints Dālderis - kultūras aprindās diezgan dziļi iekšā cilvēki. Ja Holivuda izdomātu taisīt blokbāsteru pēc Žanetas Jaunzemes-Grendes karjeras motīviem, tad sinopse būtu šāda: ministri-nezini visādās smieklīgās situācijās noved ļauni smīnoši padomnieki (nē, nē, Holivuda par mūsu kultūras ministri vēl nav interesējusies).
Nepārprotiet, nekādā veidā negribu attaisnot Jaunzemi-Grendi. Pilnībā piekrītu rakstniecei Andrai Neiburgai, kura saka: „Ministrei trūkst zināšanu par kultūru. Nepieciešams cilvēks, kurš bijis vairāk saistīts ar šo jomu.” Tikai vēlos norādīt, ka viss kašķis un runas par demisiju grozās ap salīdzinošiem sīkumiem, kamēr lielās lietas paslīd zem galda.

Kas notiek ar gandrīz trim miljoniem Gaismas pils naudas, kuru būvniekiem grib piedot kultūras ministre? Un, runājot par bibliotēku, kas tās par briesmīgām siltumnīcām, pa kluso pieceltām uz Gaismas pils jumta?

Kas notiek ar ES struktūrfondiem – vai šī ministre ir spējīga paņemt nākamā plānošanas perioda naudu, par kuru mēs varētu uzbūvēt, piemēram, koncertzāli uz AB dambja. Vai arī tas viss aizies garām, kamēr mēs ņemsimies par kouču un dusmīgām rakstniecēm?

Ministres demisiju varētu prasīt par būvniekiem shēmoto miljonu lietu. Bet ne jau par sadzīvisku un, izskatās, arī sievišķīgu kašķi. Turklāt, šajā drāmā iekarsušie labprāt grib redzēt šekspīriskas beigas – ar galvenā varoņa nāvi, bet neparedz blokbastera turpinājumu jeb Kultūras ministru no Nacionālās apvienības 2. Lai kāda arī būtu Jaunzeme-Grende, viņa ir vismazāk „nacionāla” no visa tā īpatnā grupējuma. Atcerēsimies, ka sākotnējā NA izvēle kultūras ministra postenim bija otrā plāna aktrise no Daugavpils teātra. Nav gluži tā, ka NA rindās drūzmētos „cilvēki, kuri bijuši vairāk saistīti ar šo jomu”. Un mierīgi var iznākt, ka kultūras ministra amatu uzņemas pildīt pats Raivis Dzintars. Lai attaisnotu cerības, atgūtu partijas labo vārdu un tamlīdzīgi. Kā zinās teikt katrs latvietis: nekad nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk…

Galīgi negribētos būt kultūras ministres vietā. Viņai jāiznāk un jānorij baisi rūgts krupis. Tas, vai viņa to izdarīs, atkarīgs no tā, cik ļoti viņai gribas būt par kultūras ministri. Un mūsu rīcībā esošā informācija liecina - gribas viņai ļoti. Ar šo gribēšanu, plus kārtīgu devu koučinga, biezu dekoratīvās kosmētikas slāni un amerikānisku smaidu vajadzētu pietikt, lai tiktu pāri lūzuma punktam.

Bet galvenais tomēr ir no kļūdām mācīties. Domāju, mūsu kultūras ministre caur  savu drāmu ir apguvusi mācību - vara šajā valstī, teiksim tā, joprojām pieder tautai. Un kas grib valdīt, tam labāk ar tautas pārstāvjiem nekrist naidā (un noteikti lasīt viņu piesūtītās vēstules!)

Tagad, bruņotai ar šo mācību, kultūras ministrei ir iespēja atgriezties. Uz atgriešanos pat varētu sniegt viņai to, kā līdz šim tik katastrofāli pietrūcis - saprātīgu padomu publiskajā komunikācijā. Šis ir tas brīdis, kad nodemonstrēt jaudu un spēju reāli kontrolēt procesus, ieviest kārtību, tā teikt. Kultūra saprot diriģentus, tauta ciena vadoņus. Varētu sākt ar kaut ko, kas jau puslīdz gatavs - Latvijas Nacionālo operu. Tieši tas ir bijis viņas pagaidām spēcīgākais izgājiens un atbalsta punkts.  Mēs gaidām revīzijas rezultātus, un galu galā - solīto atrisinājumu. Tai drāmai joprojām nav bijis fināla, un šis būtu īstais laiks par to atgādināt. Bet pēc tam jau lēnām stiķēt kopā izirušos galus.

Bet tiem (precīzāk laikam - tām), kas neliekas mierā un prasa pēc jauna ministra - lūdzu, godīgi atbildiet sev, vai jūsu dzīve tiešām kļūs laimīgāka, izlasot šīs raksta virsrakstu rītdienas ziņu lentā?