Epistolārā žanra krīze. Atklāta vēstule PP Rīga 50 priekšniekam (18)

Sengaidītā pavasara jūsmībā konstatēju, ka manas domas un jūtas reiz atkal sinhronizējušās ar visas tautas rūpēm un centieniem. Proti, es pagājušajā nedēļā piedzīvoju visnotaļ negaidītu pārdomas rosinošu interakciju epistolārajā žanrā, bet valdība šo otrdien lēma, vai pareizi birokrātiski izsakoties, "atbalstīja informatīvajā ziņojumā piedāvātos rosinājumus saistībā ar universālā pasta pakalpojuma grozu, finansēšanu" etc etc etc ad nauseam.

Tā kā pasta pakalpojumu liberalizācija iestāsies jau 1. janvārī, bet pašreizējā kārtība preses izdevumu piegādē šai jaunajā shēmā tā īsti funkcionēt nevar, vajag kaut ko nolemt un sākt darīt. Bet darīt valdība ne ko grib, ne ko var, tad tā savā nu jau bezgalīgajā dombrovskiskumā rīkojās kā parasti, proti - nolēma nelemt neko vēl kādu laiku un atstāt visu kā ir arī uz 2014. gadu, līdz ar to nekas arī nav jādara. Spēks un daile. [protokolā te iederētos sajūsmināts brēciens no galerijas: ļaujiet Dombrovskim strādāt! nu ļaujiet tak vienreiz!!!]

Mani tā abonēšanas lieta tieši neskar, veselības taupīšanas labad avīzes nepasūtu, jo no ziņu viedokļa "drukāts" ir tas pats, kas "pagalam novecojis", bet tos komentārus un viedokļus nelasu, ja vien man par to nemaksā. Zāles tagadiņ tomēr dārgas, un kaitējuma kompensācijas avotiem ir jābūt skaidriem profesionālā praksē.

Bet pasts manā dzīvē ir gandrīz vai atguvis to lomu, kas tam bija astoņdesmitajos gados, piestaigāt iznāk apmēram tikpat bieži, lai gan cita pakalpojuma dēļ. Fotogrāfa jaunībā tā bija vieta, kur iznāca saņemt dučiem un dučiem mazo honorāru par publikācijām presē, kur nauda no redakciju grāmatvedību neredzamajām urdziņām satecēja kopā vienā pasta avotiņā, kurā gāju pasmelties. Tagad gluži pretēji, mazas naudiņas tērēju, pērkot foto piederumus ībejā un maksāju ar jaunajām brīnummetodēm, bet tie pirkumi galu galā no e–vides ir jādabū reālajā, materiālajā pasaulē, un tādēļ jāiet vien ir uz pastu. Pasts man no naudas saņemšanas vietas kļuvis par notērētās naudas lietisko pierādījumu izsniegtuvi.

Šis konkrētais vingrinājums epistolārajā žanrā sākās marta vidū seriāla scenārija cienīgā uzstādījumā: saulriets un mīnusgrādi ceļamalā starp Kalncempjiem un Umerniekiem. Gaidu pēdējo saulstariņu, kam jāizspraucas noraudzītā mākoņu šķirbā, un apsalušiem nagiem noplēšu slēdža palaižamo trosīti. Un vienlaikus skrobes un apņēmības pilns turpat uz vietas, kas ir nomale ne tikai no pasaules augstumiem raugoties, bet arī Kalncempju un Annas pagastu nomale, telefonā sabakstu vajadzīgās pogas un nopērku un arī apmaksāju jaunu trosīti, lētu un labu, no Ķīnas protams.

Mājup braukdams prātoju, ka trosītes cenu turpat divkāršos maksa par stāvvietu stacijas kompleksā, ka ķīniešiem uztaisīt, pārdot un atsūtīt reālu metāla izstrādājumu maksā apmēram to pašu, ko mums uz brītiņu nolikt mašīnu centrā, un kārtējo reizi pašausmināties par tiem murgotājiem, kas šādā vidē rosinās mūsu eksportspēju.

Parasti scenārijs attīstās tā: pa pastu pienāk pavēste iet uz pastu, un tur aizpildīto un parakstīto papīru apmainu pret sūtījumu. Šoreiz brīnumainā kārtā kompakti un droši iepakotais sīkums pa taisno iekrīt manā pastkastē, Kalncempju – Honkongas – Rīgas 50. pasta nodaļas – Arsenāla ielas transakcija ar 50% ietaupījumu! Spēks un daile! Ļaujiet Dombrovskim strādāt!

Protams, ka tas būtu par vienkāršu. Ar 12. aprīļa zīmogu manā pastkastē iekrita lapiņa, kas pirmajā brīdī izskatījās kā ļaunu vēstoša pavēste. Tā izrādījās KONTROLVĒSTULE, forma PS49. Tā bija man adresēta un aicināja atbildēt, vai esmu saņēmis banderoli no Ķīnas, vai esmu saņēmis pensiju par neminēta gada neminētu mēnesi, vai abonētos laikrakstus es saņemu savlaikus un kārtīgi, un kurā laikā, un vēl kādi būtu mani priekšlikumi.

Lai cik augstu vērtēju Latvijas Pasta rūpes par manis apkalpošanu, neko vairāk, kā ievilkt ķeksīti banderoles saņemšanai nevarēju, jo pastnieks man avīzes nevar piegādāt ne savlaicīgi, ne regulāri, jo avīzes nepasūtu, kā jau iepriekš skaidroju. Pensija man nepienākas, un ja ļaus Dombrovskim strādāt pietiekoši ilgi, ko es visnotaļ atbalstu, tad nekad arī nepienāksies, objektīvi salīdzinot pensijas vecuma tabulu un manu aknu provju dinamiku.

Kontrolvēstules (skan tomēr biedējoši, kā "kontrolpirkums" vai "tautas kontrole") sejas pusē trekniem burtiem rakstīts DIENESTA un zemāk apvilktā rāmītī skaidrots, ka pastmarkas nevajag, jāiemet tik kastītē. Atķeksēto kartiņu rokā sažņaudzis, dodos pildīt pienākumu, sajūta gandrīz vai kā vēlēšanu dienas rītā. Turpat kāpnēs satieku mūsu pastnieci, un pirmā doma – atdot to lapiņu viņai. Bet! kā teiktu kāds, kuram strādāt vairs neļauj, vismaz ne dzimtenē, Bet! tā kontrolvēstule tak iecerēta nevis manis, bet gan mūsu pastnieces kontrolēšanai, tādēļ atdot to viņai rokās šķitās apgrēcība pret formālo loģiku un mīļā pasta labajām iecerēm, tādēļ dodos Vecrīgā nobalsot par pasta pakalpojumu kvalitātes neatlaidīgu pieaugumu.

Šeit varētu izvērst tēmu par tehnoloģijas diktētu paradumu maiņu, par manu reizēm vēl uzplaiksnījumos funkcionējošo atmiņu, kas veiksmīgi atrada trīs vietas, kur pastkastītes kādreiz ir bijušas, bet tagad redzamas vairs tikai mūros skrūvju atstāti caurumi, un vēl ko tādā apcerīgā mužīgā pirmspensijas vecumā ieplanējuša fotogrāfa garā, bet stāsts tomēr ir par vēstulēm, tuvāku un tālāku ceļu mērojušām. Pastkasti atradu, un apstiprinošo ķeksi iemetu kā biļetenu. Spēks un daile.

Jūs domājat, tas ir viss? Es savā naivumā tā domāju līdz nākošajai dienai. Mana 17. aprīlī (pasta zīmogs) iemestā kontrolvēstule jau nākošajā dienā atkal bija manā pastkastē, 18. aprīļa pasta zīmogs. Jo uz kontrolvēstules ir divi adresāti – mans vārds apakšā, un "PP Rīga–50 pasta nodaļas priekšniekam" augšā. Tā nu mans apstiprinājums bija iekritis loģiskā cilpā, un turpinātu atgriezties pie manis kā tāds murkšķa dienas rīts.

Lai tomēr izpildītu savu pilsoņa un pasta klienta pienākumu, nolēmu pārraut šo cilpu ar atklātu vēstuli.

Godātais PP Rīga–50 priekšniek,
ar šo apstiprinu, ka esmu saņēmis 12. aprīlī man nesto banderoli no Ķīnas, un vēl pēc kāda laiciņa arī banderolīti no Indijas, un mūsu pastniece ir apzinīga un kārtīga, un dod Dievs visiem tādas pastnieces, kā mums te Arsenāla ielā.
Ja drīkstu ko ieteikt, tad atļaušos vērst jūsu uzmanību uz faktu, ka kontrolvēstuli, ar ko tiek kontrolēts pastnieks X, acīmredzot nes tas pats pastnieks X, un tā īstenībā nav vēstule, bet gan atklātne, uz kuras skaidri nodrukāts, kas tiek pārbaudīts. Ja jūsu dienestā ir kāds negodprātīgs pastnieks, kas noklīdina kādu klienta banderoli, nekas neliedz viņam pašam pievilkt apstiprinošu ķeksi un nodot kontrolētājiem, jo nekāda identificēšanas sistēma jūsu kontrolē nav paredzēta. Tiesa, tam droši vien nav lielas nozīmes, jo tās kontrolvēstules tāpat pie jums nenonāk, bet tiek ierautas mūžības apdvestā cirkulācijā.
Vēlreiz pateicos par jūsu rūpēm un gādību,

sirsnīgā pateicībā –
jūsu Mārcis Bendiks no Arsenāla ielas 3 – 1.
 

Pie prātojumiem par mūsu sistēmas efektivitāti nāk klāt pastkartes trīskāršas pārsūtīšanas izmaksas, kas mūsu pasta tarifos droši iznāks dārgāk, nekā tās vēstulītes ceļš no Honkongas līdz Rīgai.

Šķiet AT&T tiek pierakstīta autorība teicienam par pēdējo jūdzi, kontekstā, ka transatlantiskas telegrammas tūkstošjūdžu ceļa dārgākā daļa ir pēdējā jūdze, tā līdz adresāta namdurvīm. Šī likumsakarība ībeju un peipalu laikmetā ir spēkā, iespējams, vēl krasākā proporcijā. Un par spīti visiem internetiem un mobīlfoniem mums šī pēdējā, reālās pasaules jūdze ir vajadzīga, un tādēļ vēlēsim veiksmes valdībai lemt par lemšanas lemšanu, lai pasts tomēr izdzīvotu.

Ļaujiet Dombrovskim strādāt!