Mavriks Vulfsons: Izies trīs mazi kuģi jūrā… (18) 

1990. gada 4. maijā, kad Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, par neatkarību balsoja arī Mavriks Vulfsons. Šīs intervijas oriģināls ir videokasetē, saruna tika ierakstīta 2001.gada rudenī, cerībā veidot neatkarīgu producentu raidījumu televīzijā.
(Mavriks Vulfsons bija Latvijas žurnālists, Mākslas akadēmijas profesors un politiķis. Miris 2004. gada 8. martā.)

Iveta Daine: Ko jums personīgi nozīmē 4. maijs?

Mavriks Vulfsons: Nesalīdzināmi vairāk nekā 1991. gada augusta pučs, jo augusts krita mūsu rokās kā gatavs auglis. Tas bija brīnišķīgi, bet tā bija tikai apzīmogošana, savukārt 4. maijs - izcīnīšana. Tāda sajūsma, tautas atbalsts...!

Mēs vērām ciet Augstākās Padomes sēžu zāles logus, lai varētu paši sevi saklausīt; un pēc tam vērām vaļā, lai varētu tautu saklausīt, kad sauca uzvārdus, kuri ir nobalsojuši par Latvijas neatkarību. Tur nav ko atņemt un nav ko pielikt – laimes brīdis vārda vistiešākajā nozīmē!

I.D.: Kas ir palicis prātā no 3. un 4. maija sēdēm?

M.V.: Atceros frakcijas sēdi, kurā apsprieda Latvijas neatkarības manifesta variantu. Tur bija viens punkts, kas atšķīrās no vēlākās deklarācijas: „Pastāvīgajiem Latvijas iedzīvotājiem nodrošināt tiesības izvēlēties pilsonību”. Mēs dotu iespēju tiem cittautiešiem, kuri ir atbalstījuši mūs visos kritiskajos brīžos, iesniegt un saņemt Latvijas pavalstniecību. Toreiz nevis nobalsoja pret šo projektu, bet atlika šo punktu.
Līdz šai dienai (2001. gads – I.D.) es domāju, ka vajadzēja atstāt, tad šodien nebūtu tādas galvassāpes ar integrāciju, konflikti ar krieviem. Mēs paši esam vainīgi, ka esam tā kā atgrūduši cittautiešus, turklāt toreiz tas bija kaut kas tuvu nodevībai. Bet tas atliktais ir kļuvis par pastāvīgu situāciju. Par tādām lietām ir jādomā. Toreiz viņi tiešām gāja pret straumi kopā ar mums.

I.D.: Kaut kur lasīju, ka pēc vēsturiskā balsojuma, izejot no Augstākās Padomes nama, esat bijis pilnīgi iespiests pūlī un krastmalā pat neesot ticis tribīnē.

M.V.: Mani nesa kādu gabalu uz rokām, kā ir redzams arī dažās fotogrāfijās. Tas brīdis, kad mēs balsojām, bija saspringts, jo no visām pusēm bija ieradušies pārģērbti militāristi, no kuriem varēja visu ko sagaidīt. Labi, ka bija tie, kuri savaldīja - tas bija tas pats vēlāk sliktais omons.

Varbūt tas bija arī PSKP ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova nopelns - nezinu. Kaut viņš ir rīkojies dažādi. Tā, piemēram, barikāžu dienā es zvanīju Gorbačovam, bet nekā - viņš nepienāca pie telefona. Tikai viņa palīgam es teicu, ka latvieši nav lietuvieši un lai neaizmirst, ka bija latviešu strēlnieki. Šis palīgs Čerņajevs vēlāk aprakstīja, ka es esot raudājis pie telefona, bet tā nav taisnība - es esmu kliedzis nikni, to es ļoti labi atceros.

I.D.: 1990.gadā notika LPSR AP vēlēšanas, kurās par deputātiem lielākoties ievēlēja Tautas frontes atbalstītos cilvēkus. Vai toreiz bija ticība, ka Maskava pieļaus Latvijas vēlēšanos kļūt neatkarīgai?

M.V.: Vēlēšanas Latvijā notika pēc tam, kad bijām bijuši Maskavā un mums jau bija priekšstats, kāda būs Maskavas pozīcija. Šeit zināma nozīme bija arī marta referendumam, kurā aptuveni 73% nobalsoja par Latvijas neatkarību, tā ka... Tas bija liels morāls trieciens Maskavai. Pēc tam mēs ar demonstrāciju, kas bija pie Daugavas ar aptuveni 200 tūkstošiem cilvēku, parādījām savu gribu un spēku. Bet vai mēs zinājām, kad mēs vēlējām, ka pasludināsim Latvijas neatkarību? Par to nebija nekādu šaubu! Tikai nezinājām, kāda tā neatkarība būs, vai būs kāds pārejas posms.

Mana formula ir tāda – bez Mihaila Gorbačova mums būtu ļoti grūti kaut ko panākt. Vēlāk ar Gorbačovu būtu grūti panākt to, ko mēs panācām īstajā brīdī. Es izturos pret viņu pozitīvi, bet tai pašā laikā viņš bija svārstīgs un neparko negribēja, lai Baltijas valstis aizietu.
Es viņam teicu: „Izies trīs mazi kuģi jūrā un jūs pārliecināsities, kā mums veiksies un varbūt pēc tam visā Padomju Savienībā to darīsit.” Un viņš uz to atbildēja: „Nē, ja es jūs izlaidīšu, tad mani pakārs Maskavā Sarkanajā laukumā.” Tas nenotika.

I.D.: Atceros jūsu leģendāro runu Radošo savienību plēnumā 1988. gadā. Kā jūs varējāt uzdrošināties kaut ko tādu pateikt?

M.V.: Es vienkārši nobriedu. Biju tolaik Komunistiskajā partijā un arvien vairāk pārliecinājos, ka tas mums ir absolūti nepieņemams. Tas bija Gorbačova laiks, kurā varēja brīvi izteikties un mēs vienkārši ar saviem tuvākajiem domubiedriem – Inkēnu, Godmani un citiem, nolēmām, ka tas brīdis ir klāt, kad jāsaka patiesība, tikai kurš teiks, to neviens nezināja. Es sagatavoju šo runu, un tad uzstājos 2. jūnijā un pateicu, ko es domāju un pierādīju, ka 1940. gadā ir bijusi okupācija, nevis revolūcija.

Pēc tam, kad, es biju runājis - to jau visi zina un par to ir rakstīts - sarkans aiz dusmām, pieskrēja man klāt LKP CK 1. sekretārs Boriss Pugo un teica: „Vai tu zini, ko tu izdarīji? Tu nogalināji Padomju Latviju!” Un tā es gāju mājās ar šiem vārdiem un zinot, kas ir Pugo. (Bijušais LPSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs – I.D.)

I.D.: Jums vajadzēja justies lepnam.

M.V.: Jā, bet toreiz gan tas bija mazliet citādi. Tomēr, kad atnācu līdz mājām un piegājis pie savām kāpnēm redzēju tur ziedus, tad es sapratu, ka viss ir kārtībā, ka tauta ir manā, ne Pugo pusē. Un pēc šī paziņojuma 2. jūnijā sākās atmodas visaktīvākais laiks. Vēlāk mani vajāja ļoti ilgi.

I.D.: Vajāja? Kā tas izpaudās?

M.V.: Pēc trim nedēļām notika vēsturnieku sanāksme, kur manā pusē bija tikai divi cilvēki, visi pārējie latviešu vēsturnieki uzskatīja, ka ir bijusi revolūcija, nevis Latvijas okupācija. Pēc tam Anatolijs Gorbunovs, kurš bija partijas ideoloģiskais sekretārs, arī citi cilvēki, kas bija saistīti ar partiju, visādi turpināja izdarīt spiedienu uz mani. Un no krievu puses. Bija tāda organizācija „Pamjatj”, kura zvanīja katru rītu un draudēja nogalināt mūsu ģimeni. Tas viss lēni pierima.

I.D.: Bet Gorbunovs taču vēlāk vadīja to Augstāko Padomi, kuras deputāti balsoja par neatkarību. Viņš pats arī.

M.V.: Jā, un es biju arī tas, kurš viņu 4. maijā izvirzīja šim amatam. Tajā brīdi man likās, ja mēs vienu partijas sekretāru ievēlēsim, tad mums būs vieglāk. Man likās, ka viņš būs tas, kuru Maskava pieņems un ar kuru runās, bet mēs būsim tie, kas dos to auru, to nacionālo jūtu koncentrāciju un stāvēsim aiz cilvēkiem, kuri Maskavā karos un mēģinās panākt Gorbačova piekrišanu, lai revidētu šo muļķību par revolūciju, skaidrojot, ka tā bija starptautiska sazvērestība un tā ir jāatceļ.

I.D.: Kā jūs to vērtējat, ka vadoši kompartijas biedri, kuri pārstāvējuši citu viedokli, tagad pauž citu un strādā neatkarīgās Latvijas pārvaldes institūcijās. Vai viņiem jāattaisnojas? Vai mums tomēr jāpriecājas par katru valstij lojālu cilvēku?

M.V.: Tieši tā, kā jūs teicāt beigās. Mums ir jāvērtē cilvēks pēc tā, kāds viņš ir šodien. Ja viņš ir pastrādājis kādu noziegumu, nodevis kādu, tad ir citādi, kaut mēs zinām, kādu spiedienu čeka izdarīja tieši uz tiem, kuriem bija kaut kas krimināls, ar ko šantažēt, lai turētu savās rokās. Bet šodien nevar nepārtraukti iztaujāt cilvēkus: „Kā jūs varējāt to un to darīt?”. Tie vaicātāji parasti ir jauni cilvēki, un viņi nezina, kādi bija apstākļi.

Man būtu ko atbildēt tādam jaunam cilvēkam, kas mani gribētu intervēt un jautātu, kāpēc jūs rakstījāt to un to. Man tolaik pateica: „Vai nu tu to uzrakstīsi vai arī tavus bērnus izsūtīs”. „Un ko jūs darītu?”, tad es žurnālistam pajautātu. Mēs nedrīkstam piedot, bet mums lēni jāaizmirst. Lēni.

I.D.: Kas ir neatkarība? Kā jūs to saprotat?

M.V.: Neatkarīga valsts ir viena lieta un neatkarīgs cilvēks ir pavisam cita. Es gribētu, lai mūsu cilvēks būtu brīvāks un mēs justos visi kā apbruņoti ar savu pilsonisko brīvību, ar savu pilsonisko drošību un ar to arī varētu mierīgi dzīvot. Vienmēr salīdzinu, kā dzīvo cilvēki Dānijā, Vācijā, Šveicē – tajās zemēs, kur es biežāk esmu bijis. Viņi dzīvo pēc likuma. Vācijā neviens cilvēks nepāries ielu, ja degs sarkanā gaisma. Nevis tādēļ, ka kaut kas var notikt, vai kāds sodīs, bet viņš saprot, ka likums ir rakstīts visiem. Pat vakarā vienpadsmitos pilnīgi tukšā ielā pie luksofora stāv bariņš cilvēku un gaida iedegamies zaļo gaismu. No vienas puses viņi paši par to zobojas, bet no otras saka – tas ir mūsu dzīves pamats - ievērot likumību. Jo likums mūs sargā.

I.D.: Kā dēļ jūs uz to visu gājāt un teicāt visas tās runas, meklējāt Molotova-Ribentropa slepenos protokolus? Cilvēku dēļ, sevis dēļ, valsts dēļ, pagātnes dēļ?

M.V.: Ziniet, tas ir grūts jautājums, tas ir viss kopā. Pirmkārt, es pats gribēju atbrīvoties no tā, kas ir bijis manā pagātnē, lai gan es arī pagātni nenolamāju, tā, it kā tās nav bijis, un ka viss tur ir bijis tikai slikti. Tā ir mana dzīve un es nevaru viņu paņemt un noliegt. Nevaru. Otrkārt, Gorbačova idejas, dotā cerība, ka notiks beidzot šīs kroplās un pilnīgi neveiksmīgās valsts sagraušana ar mūsu rokām. Nē, ne sagraušana - nebija tāda doma, ka mēs gribam kaut ko graut, bet, ka mēs būsim kaut kāds katalizators, spēks, kas parādīs Austrumos dzīvojošajiem, kādai jābūt demokrātijai, kādai jābūt dzīvei, kādai jābūt valstij. Saprotiet, tolaik es domāju, ka mēs varam būt viena paraugvalsts viņiem.

I.D.: Vai jums nav kaut kāds skaļi neizteikts aizvainojums, jo jūs arī neesat latvietis?

M.V.: Neatkarīgi no tā, ko es esmu darījis, uzskatu, ka pret katru cilvēku jāizturas pirmām kārtām kā pret indivīdu, kā pret cilvēku, neatkarīgi no tā, kādai tautībai viņš pieder. Otrkārt, mana ģimene ir puse latviska, puse ebreji. Visas manas mazmeitas ir latvietes - šī problēma man neeksistē. Es uzskatu sevi par latviešu patriotu un domāju, ka visu, ko es varēju, es izdarīju.

No Vulfsona  runas 1990. gada 4. maija LPSR AP sēdē:
„Es bieži esmu runājis ar Mihailu Gorbačovu un Nikolaju Rižkovu, un viņi allaž uzdeva jautājumu: ar ko tas izskaidrojams, ka latvieši, kurus viņi uzskata par vienu no revolūcijai visuzticamākajām tautām, grib izstāties no Padomju Savienības? Un es viņiem atbildēju, ka latvieši negrib, lai viņu likteni izlemtu Maskavas upes krastā Kremlī, kur tika parakstīts Ribentropa-Molotova līgums un attiecīgais protokols, viņi vēlas, lai viņu likteni izlemtu Latvijā(...)Izlemtu visa Latvijas tauta.”

„Es domāju, ka šinī vietā, kur piecdesmit gadus bija aizbāzta mute latviešu tautai, mēģināt šantāžas ceļā atkal aizbāzt muti vairs neizdosies. Šī deklarācija ieraudzīs gaismu, un, ja kāds domā, ka draudi destabilizēs stāvokli, iebiedēs Tautas fronti, iebiedēs latviešu tautu, iebiedēs latviešu tautas draugus, viņš maldās.”