Ozols par Baibas darbiem, Zatleru Černobiļā, cilvēkšāvēju Bojāru un dziedniekiem (42) 

Viņš apgalvo, ka ir ar lielu muti. Jānis Ozols ir gan graizījis cilvēkus, būdams ķirurgs, gan vadījis Rīgas labklājību un 1.slimnīcu, ir Latvijas psihoterapeitu asociācijas valdes loceklis, prot arī iemarinēt šašliku, 10 dienas neēst un redz auras.

Tiklīdz ieslēdzu diktofonu, man kāds zvana un lūdz to, ko nevēlos darīt. Atrunājos, ka esmu intervijā, un jūtos vainīga, ka tā daru.

Iveta Daine: Jūs esat psihoterapeits - kā jāizturas, kad kāds kaut ko žēli prasa un cilvēks jūtas vainīgs, ka nevēlas palīdzēt?

Jānis Ozols: Kas ir vainas sajūta? Vaļā palaistas dusmas. Ja atceramies Herlufa Bidstrupa karikatūras, viņam bieži bildēs atkārtojas tēma – priekšnieks sabļauj uz padoto, padotais ir dusmīgs, bet priekšniekam neko viņš nevar padarīt. Tad viņš iet mājās un dusmas tiek pārdevējam veikalā, konduktoram tramvajā, sunītim pagalmā, nemaz nerunājot par mājiniekiem. Vairākās karikatūru sērijās beigās sunītis iekož tam priekšniekam. Bet vainas sajūta ir tad, kad nav neviena, kuram dusmas atdot, un cilvēks dusmas pavērš pats pret sevi.

I.D.: Jūs visvairāk cilvēki atceras kā Rīgas 1. slimnīcas vadītāju. Seši gadi un liela popularitāte. Kā skaidrojat to?

J.O.: Pirmā slimnīca tolaik bija lielākais neatliekamās palīdzības sniedzējs Latvijā. Turklāt šai slimnīcā ļoti spilgtā veidā koncentrējās Latvijas medicīnas visas tā laika problēmas un es nebaidījos par tām runāt atklāti. Atpazīstamību vairoja mana lielā mute, jo es nekad neesmu bijis pārāk bailīgs, turklāt tolaik man bija arī aizmugure, jo Rīgas domē biju valdošās koalīcijas deputāts.

Pirms tam biju politiskā vadība visam Rīgas sociālajam dienestam, tad mana vara bija pat lielāka un daudz padarīju. Tas bija pārejas laiks no sociālisma uz kapitālismu, kad man nācās daudziem iestāstīt, ka medicīna ir tāda pati tautsaimniecības nozare, kā visas pārējās.

I.D.: Nozare, kurā jāpelna nauda?

J.O.: Nē, medicīnai nav jāpelna nauda, to var teikt tikai par medicīnas biznesa nozarēm, piemēram, plastisko ķirurģiju, medicīnisko kosmetoloģiju – medicīnai tikai jābūt ekonomiskajā līdzsvarā.

I.D.: Bet mums ir sajūta, ka visi grib nopelnīt no tā, ka cilvēkam vajag kādu izmeklējumu…

J.O.: Nevis nopelnīt, bet visi grib saņemt normālu atlīdzību. Medicīnai kopumā nav jāpelna, bet tajā darbojas ekonomiskās likumsakarības un tā nevar strādāt ar zaudējumiem. Tas, kas toreiz tika izdarīts, arī strādā, kaut gan politiķi kaut ko ir arī nojaukuši.

I.D.: Ko viņi ir nojaukuši?

J.O.: Man milzīga skrobe bija par „Rīgas slimokasi”, jo tas ir mans bērns, mana ideja un lielā mērā arī mana realizācija. Diemžēl apdrošināšanas sabiedrības tajā saredzēja ļoti bīstamu konkurentu, tika lobēti politiķi, lai „Rīgas slimokasi” iznīcina. To tieši izdarīja politiķi, sākot ar Jaunā laika Rīgas mēru Aivaru Aksenoku un šo procesu piebeidza Nils Ušakovs.

I.D.: Kuras apdrošināšanas kompānijas pielika roku?

J.O.: Tās, kas sponsorēja politiskās partijas, jo „Rīgas slimokase” partijas nesponsorēja. Viena no kompānijām bija apdrošināšanas sabiedrība BTA, bet bija arī citas, kas vēlējās sadalīt „Rīgas slimokases” portfeli, jo tā turēja pusi no veselības apdrošināšanas apjoma.

Šai brīdī Ozolam piezvana, viņš stāsta kādam par office programmām un atklāti klāsta kādam savu e-pasta paroli. Izrādās, ka jaunu portatīvo datoru nopircis, un tas tiek sagatavots dzīvei.

I.D.: Ko īpaši labi izdarījāt, kamēr vadījāt 1.slimnīcu?

J.O.: Rekonstrukcija bija darba redzamā daļa, bet pats vairāk lepojos ar to, ka tika izmanīta darba organizācija. Jo būvēt māk visi - tas ļoti patīk, jo tā ir labākā otkatu būšana. Ļoti lepojos, ka izveidoju visās nodaļās ārstu sastāvu ar visu paaudžu ārstiem. Tieši šo divu lietu dēļ man bija tā milzīgā skrobe, ka pēc Šlesera un Šķēles norunas Baiba Rozentāle to slimnīcu likvidēja. Rozentāle gan bija tikai izpildītāja.

I.D.: Tā vieta Rīgas centrā kādu interesēja, vai ne?

J.O.: Jā, bet tūlīt pēc tam sekoja krīze un faktiski tiem 7 hektāriem vairs nebija pircēja. Tur savulaik Valērijs Belokoņs snaikstījās, arī Guntis Indriksons un daudzi citi, jo tas bija milzīgs kumoss.

Kad beidzu darbu pirms desmit gadiem, tad es painteresējos, ka pat kādas piecas nekustamo īpašumu kompānijas bija pasūtījušas vērtējumus. Teritorijas vērtējums toreiz svārstījās no 30 līdz 150 miljoniem eiro. Tagad investīciju naudas nav un tā teritorija tur stāv.
Korpusi pa vienam tiek iznomāti, īpašums vēl arvien pieder Rīgas domei. Tagad tur ir liela poliklīnika ar labām tehnoloģijām, bet tā lielākā nelaime ir, ka tika izdzenāts kolektīvs.

„Ja Gaiļezers kaut kā mokās un mēģina tikt galā ar neatliekamo
palīdzību, tad Stradiņi vienkārši klapē ar ausīm.”

I.D.: Kā vērtējat pašreizējās slimnīcu iespējas tikt galā ar neatliekamajiem pacientiem?

J.O.: Man ir nācies pabūt ar savem radiem un draugiem gan Stradiņu, gan Gaiļezera jaunajā 7 miljonu vērtajā uzņemšanā – atgādināšu, ka 1.slimnīcas uzņemšana izmaksāja 250 000 Ls. Ja Gaiļezerā vēl kaut cik tiek galā, tad Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas akūtās uzņemšanas darbs ir ārpus katras kritikas, bet slimnīcas vadībai tas neinteresē. Ja Gaiļezers kaut kā mokās un mēģina tikt galā ar neatliekamo palīdzību, tad Stradiņi vienkārši klapē ar ausīm.

I.D.: Vai tad tai slimnīcai nav svarīgs prestižs?

J.O.: Stradiņu prestižs ir veidojies no pavisam citu pacientu kontingenta. Plāna pacienti no visas Latvijas. Tas ir izdevīgāk gan slimnīcas vadībai, gan atsevišķiem ārstiem.

I.D.: Vai 1.slimnīcu vajadzēja atstāt?

J.O.: Ja viņa joprojām būtu – protams.

I.D.: Es sapratu, ka likvidēja, jo vajagot konsolidēt…

J.O.: Esmu pirms tam strādājis Gaiļezera slimnīcā, kur, lai kaut cik nostabilizētu neatliekamo palīdzību, bija vajadzīgi 12 gadi, bet 1.slimnīcā šis tradīcijas jau bija. Tagad slimnīcu atjaunot nav iespējams un nav vairs nekādas jēgas.

1.slimnīca citām slimnīcām bija kā dadzis acīs un strādāja ekonomiskāk nekā Stradiņu slimnīca. Stradiņu cilvēki deva savu klusējošo piekrišanu profesorei Rozentālei.

I.D.: Rozentāle taču pavisam neilgu laiku bija ministre.

J.O.: Jā, bet daudz ko paguva.

I.D.: Ko tad vēl paguva?

J.O.: Paguva dubultot Latvijas Infektoloģijas centra budžetu, pievienojot sev Tuberkulozes slimnīcu. Vēl bija dažas sīkākas lietas, kas attiecas uz vakcīnu iepirkumiem, bet par tām tad jāstāsta sīkāk, tomēr ne katram lasītājam tas būs uztverams.

Kas ir vienmēr bijušas vistreknāk finansētās slimnīcas? Pirmajā vietā kopš padomju laikiem bija Infekcijas slimnīca, nākamā Sauriešu tuberkulozes slimnīca un tikai tad sekoja bagātie Stradiņi. Savulaik es veicu pētījumu, cik budžeta naudas tiek katrai slimnīcai uz vienu pacientu. Ja 1. slimnīcu pieņemam par vienu, tad Gaiļezera un bērnu slimnīcām bija koeficients 1,2 un 1,3, Stradiņiem 2,3, tuberkulozei ap 3 un infekcijas slimnīcai 4,5.

I.D.: Četras reizes vairāk?

J.O.: Jā mazajai 150 gultu klīnikai, kuras vadītāja saņēma vairāku tūkstošu lielu algu. Tā tas bija kopš padomju laikiem, kad Latvijas medicīnā lielākais noteicējs bija Baibas Rozentāles „tēvs un skolotājs” profesors Anatolijs Bļugers.

I.D.: Tad jau veselības ministre Ingrīda Circene varbūt pareizi rīkojās, Infektoloģijas centru pievienojot Austrumu klīnikai?

J.O.: Protams. Attiecībā uz Infektoloģijas centru pareizi, bet diez vai tas pareizākais bija atstāt Baibiņu tur par galveno ārsti.

„Mani novāca boļševiki, kad viņi atjaunoja savu varu Rīgas domē. Tad, kad vadībā bija
sociāldemokrāti ar cilvēkšāvēja vecā Bojāra dēlu Gundaru Bojāru priekšgalā.”

I.D.: Slimnīcas likvidēšana ir viens stāsts, bet jūs jau agrāk izēda no 1.slimnīcas galvenā ārsta krēsla. Kurš to izdarīja?

J.O.: Mani novāca boļševiki, kad viņi atjaunoja savu varu Rīgas domē. Tad, kad vadībā bija sociāldemokrāti ar cilvēkšāvēja vecā Bojāra dēlu Gundaru Bojāru priekšgalā.

I.D.: Kāpēc jūs tā sākāt? Kāpēc Juris Bojārs ir cilvēkšāvējs?

J.O.: Vai tad Juris Bojārs nav cilvēkšāvējs? Nu, tad jūs neatceraties to gadījumu, kad viņš nošāva uz ielas autozagli!

I.D.: Ja jūs atgādināt, tad ataust prātā.

J.O.: Bojāram likās, ka viens zog uz ielas stāvošu automašīnu, viņš izgāja ārā un no mugurpuses šo cilvēku nošāva. Tātad šis jurisprudences profesors, kurš daudziem ir mācījis, kas ir tiesiska valsts, apmēram minūtes laikā paguva būt izmeklētājs, prokurors, tiesnesis un arī bende. Un savu lielo popularitāti ieguva, veicot ceturto no šīm funkcijām.

Pēc tam viņš iekārtoja savu dēlu Rīgas domē, es nonācu opozīcijā, bet mana lielā mute joprojām palika liela. Man bija liela popularitāte un es varēju runāt. Tātad vajadzēja man izsist pamatu zem kājām. Slimnīcā bija lielas revīzijas, valsts kontrole.

I.D.: Kādu cipariņu, par ko piekasīties, jau vienmēr var atrast…

J.O.: Neatrada neko. Es atceros, ka bija Rīgas domes revīzija un kad biju iegājis finanšu departamentā, man teica: „Aha, nu mēs nesen saņēmām to slavas rakstu, ko sauc par revīzijas aktu!” Man tiešām bija kārtība finansēs. Tolaik bija tāds deputāts Jānis Karpovičs, kurš frakcijas sēdē bija plēsis to aktu un spārdījis ar kājām: „Vai tiešām nevarat tam draņķim Ozolam kaut ko atrast!” Nu neatrada!

I.D.: Kā tad jūs atlaida no amata?

J.O.: Tolaik uzņēmējsabiedrību vadītājiem bija terminētie darba līgumi. Man līgumu vienkārši nepagarināja un atlaida no darba, neizmaksājot ne santīma kompensācijas.

I.D.: Ko jūs tagad domājat, vai tas ir labi, ka varējāt sākt jaunu dzīvi?

Ozols ilgi klusē.

J.O.: Dievs labi dar’, ko darīdams. Es varēju atgriezties pie savas jaunības mīlestības. 18 gadu vecumā es stājos toreizējā Medicīnas institūtā ar domu kļūt par psihiatru. Tolaik vārda „psihoterapija” vēl nebija. Tomēr vajadzēja tikai man otrajā kursā pastrādāt psihiatriskajā slimnīcā par ārstu-sanitāru, lai ātri saprastu, ka padomju psihiatrija nav man domāta. Es vienkārši kļuvu par ķirurgu. Strādāju diezgan veiksmīgi, kļuvu par zinātņu kandidātu, kamēr pienāca atmodas laiks.

I.D.: Ar iesaistīšanos politikā?

J.O.: Jā, bet kad biju jau dziļi politikā, man pēkšņi pielēca, ka socioloģija un politoloģija bija tas, kas mani jaunībā interesēja, bet citā formā. Pēc izmešanas no slimnīcas sāku apgūt astroloģiju, reiki praksi un citas līdzīgas lietas. Nospriezdams, ka psihoterapija ir mierīgs darbiņš vecumdienām, sāku arī to nopietni mācīties. Un nu jau pusotru gadu esmu sertificēts psihoterapeits.

Padomju laikā bija tikai psiholoģija un visvairāk bija tāda psiholoģiskā literatūra, kas bija domāta armijas virsniekiem – kā dresēt zaldātus.

I.D.: Vai tad tagad nav tādas literatūras, kas domāta varas virsotnēm, kā dresēt tautu?

J.O.: Protams, ka ir. Tā visvairāk nāk no ASV Teivstokas institūta (Tavistock Institute of Human Relations), kur tiek izstrādāti arī deviņdesmit procenti melno PR metožu, ko šobrīd lieto pasaules politikā.

I.D.: Vai redzat, ka šādas metodes tiek izmantotas arī Latvijā?

Ozols šai vietā atbild ar „jā” un neskaitāmiem „protams”, bet kad lūdzu nosaukt kādu reālu piemēru, viņš viltīgi paskatās un sāk gardi smieties.

J.O.: Godīgi sakot, es vairs tikpat kā neskatos politiskās propagandas televīzijas raidījumus, vienīgi reizēm svētdienas vakaros paskatos „De facto” vai „Nekā personīga”, bet tur šo propagandas metožu nav vai arī tās ir ļoti primitīvas. Lai pateiktu publiski, ka tāda vai tāda metode tika izmantota konkrētā raidījumā, ir nopietni jāanalizē, jo jāatceras, ka visas tās ir maskētās metodes.

„Ja man būtu teikšana, es medicīnas augstskolā uzņemtu cilvēkus tikai ar dziednieka spējām.
Viena lieta tad notiktu –dziednieki izzustu kā šķira, toties mēs iegūtu daudz augstākas kvalitātes ārstus.”

I.D.: Jūs pieminējāt, ka mācījāties arī astroloģiju un reiki. Kāpēc jums to vajadzēja?

J.O.: Vispirms es sāku ar reiki, tas saistīts ar manu pabūšanu savulaik Černobiļā (Avārija Černobiļas atomelektrostacijā notika 1986.gada 26.aprīlī - I.D.) un ar tam sekojošām veselības problēmām. Neskatoties uz to, ka man bija pieejams viss, kas Latvijas medicīnā iespējams, ieskaitot zināšanas un draugus – varēju piekļūt pie jebkura Latvijas medicīnas spīdekļa - ar to bija par maz, lai tiktu galā ar pašu smagāko problēmu – galvas sāpēm. Tāpēc reizēm apmeklēju arī dziedniekus – turklāt ar labiem panākumiem, kamēr sastapu dziednieci Edīti Vēju, kura tolaik vadīja Latvijas Dziednieku savienību. Tieši viņa teica, ka man viss ir pašam dots un vajadzētu apgūt dažas metodes. Tā es viņas vadībā apguvu reiki sistēmu, kamēr tiku līdz meistara pakāpei un kļuvu par reiki skolotāju. Es gan neesmu aktīvi praktizējošs.

Diemžēl, kā visām lietām ar laiku piejaucas sārņi, tā arī šobrīd ir daudz reiki biznesmeņu. Es biju nolēmis, ka ar reiki nepelnīšu naudu, tāpēc reizēm aizvietoju citus skolotājus, kādreiz novadu pa kādai lekcijai, palīdzu saviem tuvajiem cilvēkiem.

I.D.: Varbūt šajā vietā kāds jūsu kolēģis ārsts smiesies un teiks, ka Ozols ir nojucis ar kaut kādu pūšļošanu?

J.O.: Es to nepropagandēju. Kamēr to visu apguvu, daudz grozījos dziednieku, rīkstnieku un ekstrasensu dažādās kompānijās. No sākuma brīnījos, ka mani tur pieņem kā savējo, ar laiku man ir izveidojies savs priekšstats par šo sabiedrību.

I.D.: Kāds tad ir tas priekšstats?

J.O.: To cilvēku vidū, kas sevi sauc par dziedniekiem un mēģina ārstēt cilvēkus, apmēram 90% tomēr ir, ir.. ir…

I.D.: Krāpnieki?

J.O.: Nu neteiksim, ka krāpnieki, tāds maigāks vārds varētu būt – šarlatāni. Kā tas notiek? Cilvēks pamana, ka viņam ir kaut kādas spējas, bet šīs spējas ir gandrīz katram cilvēkam. Tikai jautājums, cik tās ir apzinātas un izkoptas. Ir tādi, kuri kaut ko redz, piemēram, tumšākas vietas cilvēka ķermenī, redz auras, ko arī zinātnieki šobrīd fotografē un pēta. Tad viņš atšifrē, ka tur ir kaut kāda korelācija, jo vietā, kur viņš saskata ko tumšāku, tiešām ir problēma. Nākamais, ko viņš pamana, ka ar savas gribas sasprindzināšanu viņš var šai aurā kaut ko mainīt un cilvēks apstiprina, ka tiešām ir kaut kas mainījies. Tā ir amats rokā! Seko sludinājums rajona avīzē, ka tāds un tāds dziednieks pieņem tur un tur… Bet ko viņš dara, kādas enerģijas izmaina ar savu gribu, viņš nezina. Tāpat kā ar vārdu var izdarīt daudz. Mums visiem ir telepātiskās spējas pārraidīt domas, par to ir daudz literatūras.

Tomēr ir arī dziednieki ar ārsta izglītību. Savulaik pat Rīgas 4.medicīnas skolā bija speciāls dziednieku kurss, kurā viņi apguva feldšera zināšanas.

I.D.: Vai tajā nebija arī pazīstamie Ziedonis Kārkliņš un Roberts Lācītis?

J.O.: Jā, viņi tur mācījās un dziednieki, kuriem ir kaut kādas elementāras zināšanas medicīnā, var strādāt daudz sakarīgāk. Ja man būtu teikšana, es medicīnas augstskolā uzņemtu cilvēkus tikai ar dziednieka spējām. Viena lieta tad notiktu – dziednieki izzustu kā šķira, toties mēs iegūtu daudz augstākas kvalitātes ārstus.

I.D.: Bet ko tad, piemēram, ķirurgam onkologam, kurš griež audzējus no krūtīm, palīdzētu dziednieka spējas?

J.O.: Dziednieka rokas ir daudziem ķirurgiem. Es agrāk nezināju, ka man arī ir tādas rokas. Bija man savulaik pat tāds kolēģis slimnīcā, kurš varēja, pieliekot roku, apturēt asiņošanu. Tas pats attiecas uz diagnostiku – man bieži bija tā, ka pieliekot roku, man bija skaidrs, kas tur ir, man nevajadzēja papildus slimniekam izvaicāt simptomus.

Ārsti, kuriem ir arī dziednieka spējas, lielākoties arī ir labākie. Šis spējas vienīgi nav apzinātas un nav mērķtiecīgi attīstītas. Tas Latvijā nav pētīts. Var jau pateikt, ko tas Ozols te muld, bet pēdējos gados pietiekami daudz esmu mācījies un to sapratis. Negribu to nevienam pierādīt, man pietiktu, ka kāds sadzirdētu, kāds viedoklis man ir radies.

Tā patiesībā ir vesela zinātne, pētījumi, kas tiek veikti daudzu valstu slepenās laboratorijās, bet šie pētījumi lielākoties tiek turēti slepenībā.

I.D.: Pētījumi par ko?

J.O.: Parapsiholoģiskie un bioenerģētiskie pētījumi, ko pārsvarā izmanto militārajā jomā un politikā. Arī biznesā. Šādi pētījumi palīdz izstrādāt psihotronos ieročus. Kaut gan būtībā tās ir senās zināšanas, ko pirms desmit tūkstošiem gadu pārvaldīja priesteri, lai palīdzētu faraoniem un citiem valdniekiem ar tām vadīt valsti. Daudziem mācītājiem arī patiesībā kaut kādā mērā ir šīs spējas, sevišķi pareizticīgo un katoļu mācītājiem.

I.D.: Kāpēc jūs nepieminat luterāņus?

J.O.: Ja runā par luterāņiem un viņu rituālu spēku, manuprāt, ļoti labi der tas, ko Ļeņins teica par Ludvigu Feierbahu – līdz ar netīro ūdeni no vanniņas izlēja arī bērnu, tas pats notika reformācijas laikā, kad katoļu baznīca bija tik piesārņota, ka bija jāattīra, bet Luters nespēja paņemt to vērtīgo, kas katoļu baznīcai bija un ir vēl šodien.

I.D.: Četrus gadus jūs Baltijas astroloģijas skolā mācījāties astroloģiju. Kam tā ir noderējusi?

J.O.: Patiesībā pie skolas direktora Valērija Babajeva es gāju sākumā kā pie dziednieka, arī viņš apgalvoja, ka man ir kaut kāds potenciāls, viņš deva man kādu pusotru gadu lasīt daudz literatūras.

Nekad neesmu domājis kļūt par praktizējošu astrologu, bet tur mācīja ļoti daudz interesantu priekšmetu. Geoekoloģiju, hiroloģiju, bioenerģētiku, fiziognomiju, numeroloģiju, dzīvo ētiku un citas lietas. Visvairāk mani saistīja dzīvā ētika, kas ir mana pasaules uzskata pamatā. Diplomu neieguvu, bet četrus gadus mācījos.

I.D.: Kāpēc nepabeidzāt?

J.O.: Sarežģījās dzīve, kļuvu par vientuļo tēvu, jo manas meitas māte aizbrauca uz Angliju. Man bija jāsāk audzināt 16 gadīga jaunkundze, kuras audzināšanā līdz tam nebiju piedalījies.

„Pamanīju, ka klumburē viens tāds garš garš un nelaimīgs pāri laukam, ierauga
mani un saka: „Jānīti,beidzot viens pazīstams cilvēks!” Ziniet, neatceros
otru reizi dzīvē, kad kāds būtu tik ļoti priecājies, mani ieraugot.”

I.D.: Kad jūs pieminējāt, ka esat bijis Černobiļā, nāk prātā, ka jūsu kolēģis ārsts Valdis Zatlers, nu jau politiķis, arī tur pabija. Vai nācās viņu sastapt?

J.O.: Kad mēs bijām trīs diennaktis pa tiem lopu vagoniem nomētājušies ceļā uz Černobiļu un vēlā vakarā nonācām meža ielokā, ģenerāļi nosprieda, ka tur būs jāceļ nometne. Visi īstie armijas virsnieki bija piedzērušies un apjukuši. Tai vakarā meža ielokā man izdevās saorganizēt vienas telts uzsliešanu, un es gulēju zem jumta, bet lielākā daļa cilvēku bija nakti pavadījuši zem klajas debess, jo tie, kuriem tas bija jāorganizē, nebija spējīgi ne uz ko.

Otrā rītā pamodāmies, gaidījām, kas notiks un pamanīju, ka klumburē viens tāds garš garš un nelaimīgs pāri laukam, ierauga mani un saka: „Jānīti, beidzot viens pazīstams cilvēks!” Ziniet, neatceros otru reizi dzīvē, kad kāds būtu tik ļoti priecājies, mani ieraugot. Tas bija Valdis Zatlers, kurš bija braucis ar citu ešelonu un viņam nebija tai vilcienā trāpījies neviens pazīstams. Kad Zatlers kļuva par prezidentu un daudzi jautāja arī manu viedokli, man bija grūti pateikt, ko es patiesībā par to domāju, jo tās ļoti emocionālās atmiņas traucē.

Pēc tam mēs pusotru mēnesi nodzīvojām vienā teltī. Tā mēs tur visi nelaimīgi un stresaini dzīvojām un lāpstojām radioaktīvos putekļus.
Zatlera prezidēšana un tas, kas notika pēc tam lielā mērā ir panīcinājuši manu mīļo attieksmi pret viņu, bet tāda ir dzīve – ko tur var darīt!

I.D.: Kāpēc dakteriem bija jālāpsto putekļi?

J.O.: Atrodiet bijušo Padomju Savienības aizsardzības ministru un pavaicājiet viņam.

„Pacientiem es bieži vaicāju, kāds tad tu gribi būt - pareizs, vai patiess?
Psihoterapijas laikā cilvēki kļūst patiesāki un saprot, ka būt
patiesam ir vieglāk nekā būt pareizam.”

I.D.: Tagad pelnāt maizi, strādājot par psihoterapeitu. Sakiet, kas kaiš mūsu cilvēkiem?

J.O.: Cilvēki nepazīst paši savas emocijas un netiek ar tām galā. Gan apspiež tās, gan neprot izlādēt dusmas, nav iepazinuši savas bailes – būtībā nepazīst sevi. Kad cilvēks nāk pie psihoterapeita, ir jābūt gatavam iepazīt sevi un pašam mainīt sevi.

I.D.: Kāpēc? Ja maksāju jums naudu – izmainiet mani, lai man ir labi un nav jāpiepūlas.

J.O.: Nē, tā nekas nesanāks, jo psihoterapija ir darbs ar sevi un ceļš, kas jānoiet psihoterapijas seansu laikā, katram cilvēkam jānoiet pašam. Psihoterapeits ir tikai satiksmes regulētājs un situācijas skaidrotājs, jo tad, kad cilvēks pietuvojas savām emocijām, tad jāpaskaidro, kas tas ir. Tiesa, ne katrs pieņem šo skaidrojumu: „Nē, tā nav! Es neesmu dusmīgs, man nav bail!”

I.D.: Tātad, cilvēks neatzīst, ka ir slikts?

J.O.: Neviena no cilvēka emocijām nav slikta, tas ir tikai audzināšanas jautājums. Agrāk mūs pārāk lika rāmjos, otrs trūkums bija emociju nerespektēšana. Maniem bērniem ir 12 gadu starpība, reiz mans dēls, kuram tūlīt būs 32, jautāja, kāpēc es ļauju Annai visu to, ko viņam neesmu ļāvis skolas gados. Man bija godīgi jāatzīst, ka toreiz es biju daudz dumjāks un daudz ko nesapratu. Arī tagad, mācoties un strādājot, mana attieksme pret cilvēkiem visu laiku mainās.

Cilvēki baidās, ka par emociju izpaušanu viņus nosodīs. Tāpēc pacientiem es bieži vaicāju, kāds tad tu gribi būt - pareizs, vai patiess? Psihoterapijas laikā cilvēki kļūst patiesāki un saprot, ka būt patiesam ir vieglāk nekā būt pareizam.

I.D.: Bet, ja es teiktu, ka patiess var būt arī apķengājot politiķus, nozogot mammai naudu…

J.O.: Te mēs nonākam pie jautājuma par cilvēka vajadzībām. Cilvēki dara draņķības, jo ir dusmīgi par to, ka nav apmierinātas viņu vajadzības. Tā ir gari skaidrojama teorija.

I.D.: Tātad puse Latvijas ir neapmierināti, bet, tiekot pie interneta, sadod visiem?

J.O.: Tā ir dusmu pārnešana. Piemēram, mamma neapmierina viņa vajadzības, bet uz mammu ir bail dusmoties, jo tad var zaudēt citas vajadzības, ko viņa apmierina. Tad notiek dusmu transference. Tad ir vainīgs kaimiņienes logs, soliņš parkā. Psihoterapijas uzdevums lielos vilcienos ir neapzināto padarīt par apzinātu.

I.D.: Kāpēc cilvēkam jāizdod simtiem latu, lai noskaidrotu, kāpēc viņš ir nikns, vai kāpēc priekšnieks viņu pazemo, vai kāpēc viņam bail no ūdens?

J.O.: Nav jau jānoskaidro, kāpēc priekšnieks tā dara, jautājums ir - kāpēc es priekšniekam to ļauju? Tāpat tas ūdens. Ikvienas slimības ārstēšanai vajadzīga diagnoze. Bet sākotnējos iemeslus cilvēks parasti ir ļoti dziļi noslēpis pats no sevis. Tāpēc arī tā "rakšana" tik "nevienkārša". Un tad kad "bilde klāra" cilvēks pats pieņem lēmumu - baidīties vai nebaidīties, terapeits jau to viņa vietā nedara. Tikai iedrošina.

I.D.: Kāds labums ir mums - pārējai sabiedrībai no tā, ka viens cilvēks ir sakārtojis savu problēmu?

J.O.: Cilvēks vairs "nečakarē" citus un neuzmācas mums ar savu problēmu, cerībā, ka kāds to atrisinās viņa vietā. Uz sakārtotu cilvēku ir gan patīkamāk skatīties, gan arī viņš savu darbu sabiedrības labā dara produktīvāk.

I.D.: Vai nav tā, ka psihoterapeita finanšu situācija ir atkarīga no tā, vai pie viņa nāks klients, un viņš atradīs vēl visādas vainas, kas cilvēkam būtu jāsakārto, stieps procesu garumā, lai tikai šo klientu piesaistītu?

J.O.: Šis jautājums ir diezgan jūtīgs. Tomēr parasti jau pacients pats izlemj, cik lielu drošības rezervi viņš vēlas sagatavot iespējamo psiholoģisko šķēršļu pārvarēšanai nākotnē. Ir pacienti, kuri tikai nodzēš krīzes ugunsgrēku un dodas tālāk. Bet ir arī cilvēki, kuriem sevis izzināšanas process iepatīkas. Un tad arī terapeitam parādās cits "smeķis" darbam. Bet ja izdodas labi, tad terapeits iegūst reputāciju un nāk citi.

Man ļoti patīk teiciens - Labākā balva par darbu ir DARBS. Psihoterapeita praksē tas „strādā", jo mums nemaksā valsts. Pacients pats novērtē rezultātu un izlemj, vai viņam to vēl vajag vai ne.

I.D.: Vai ir kāda viena grāmata, ko jūs ieteiktu izlasīt VISIEM?

J.O.: Ieteikt VISIEM? Vai tiem, kas grib labāk izprast šo pasauli? Tas varētu būt kas saistīts ar globāla pasaules uzskata veidošanu. Piemēram, Aleksandra Kļizovska (starp citu, rīdzinieka) "Jaunā laikmeta pasaules izpratne" vai vismaz Steponas Stuļginska "Ievads Dzīvās ētikas mācībā".

I.D.: Savulaik jūs teicāt, ka redzat reizēm auras, reizēm redzat cilvēku iepriekšējās dzīves. Vai jums kādreiz atnāk šī papildu informācija, kad strādājat ar klientiem?

J.O.: Par to redzēšanu man gan negribas neko lielu stāstīt. Jo vairāk tādēļ, ka mani prominentākie kolēģi lielākoties joprojām turas dialektiskā materiālisma pozīcijās. Reizēm šī papildus informācija atnāk. Bet ne jau katrs ir gatavs to dzirdēt. Kaut arī esmu sapratis, ka daudzi kolēģi diagnostikā izmanto tādas pat spējas un metodes kā dziednieki, gaišreģi un ekstrasensi. Tikai nosauc to savādāk. Vai nu par intuīciju vai smalkāk - par tansferenci, kontrtransferenci un tamlīdzīgi.

Bet ir gadījies arī sagatavotam, attiecīgi izglītotam, pacientam pateikt šo, no kaut kurienes atnākušo informāciju.

Ja runā par šo pacienta neapzināto jūtu diagnostiku, es reizēm izmatoju šādu līdzību - iedomājieties telpu, kurā stāv divas klavieres. Vienām nospiests pedālis (terapeits), uz otrām tiek piesists kāds taustiņš, bet pacienta problēma tā, ka viņš nezina, kas tas par taustiņu. Pirmajās klavierēs sāk rezonēt un skanēt atbilstoša stīga, kuras toni spēj noteikt terapeits, kurš pats ir izgājis pamatīgu personīgo terapiju pie cita kolēģa..Tā šī skaņa (attiecīgā traucējošā emocija) tiek identificēta. Atliek tikai to izskaidrot pacientam. Jo lielākā problēma šodien - pārāk daudzi vienkārši baidās saprast šo pasauli un sevi pašu. Cilvēku izpratni, par to, kas notiek pasaulē, diemžēl, cenšas arī kavēt daudzi šīs pasaules varenie. Bet tas jau cits temats.


„Ar Jāni bija interesanti strādāt, uz viņu varēja paļauties,” reiz privātā sarunā teica Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Teikmanis, kurš bija pirmais pēcatmodas laika Rīgas mērs. Bet Ozols vēl nepastāstīja, ka ilgi dziedājis korī „Tēvzeme”, brīvas dienas pavada lauku mājās, kurās nav un nebūs televizora, un ka organizē brīnišķīgus Jāņus ar dziedāšanu.