Ogrē jehoviešu sekta velk iekšā bērnus (43)

Tas nav nekas patīkams - uzaugt laikā, kad mainās režīmi un pastāvošās iekārtas. Pieaugušie ir apjukuši, valsts dienesti ir apjukuši, visa pasaule ir apjukusi un tad, protams, tāds mazs cilvēks gatavs pieķerties visam, kas šķiet drusku pie zemes vai kādas nebūt stabilitātes. Un ne tikai mazs - arī liels metīsies iekšā visā jaunā un atraktīvā. Tādēļ pirmajos šīs valsts gados bija pilns ar visādām reliģiskām un mistiskām, un ezoteriskām grupām. Daudzas no tām ātri apauga stāstiem un kļuva par pilsētas leģendām, līdzīgi kā miroņu ziepes un gigantiskās žurkas, ko droši vien atceras katrs, kurš audzis 90ajos. Tās grupas bija arī viens no lielākajiem biediem, ar ko mammas un vecmammas tajos laikos draudēja savām atvasēm. Toreiz tās sauca par sektām.

Neviens īsti nezināja, ko sektas dara. Bija tikai skaidrs, ka tās ievelk iekšā. Un ārā tikt ir ļoti grūti, praktiski neiespējami  Bet visātrāk ievelk iekšā bērnus. Tādēļ uz ielas ar sektantiem nedrīkstēja runāt. Ja kāds sektants pienāca klāt, vajadzēja skriet prom. Vai sākt skaļi bļaut. Vai pieķerties kādam garāmgājējam. Bet nekādā gadījumā nedrīkstēja sektai iet līdzi. Jā, un vēl arī nedrīkstēja skatīties viņam acīs. Tieši tāpat, kā nedrīkstēja acīs skatīties čigāniem. Jo čigāni hipnotizēja bērnus un zaga tos gaišā dienas laikā. Visas šīs pamācības veidoja zināšanu minimumu, ko vajadzēja apgūt bērnam, pirms viņu palaida vienu uz ielas. Deviņdesmitie bija skarbs laiks, kad būt mazam.

Tā bija kā atgriešanās bērnībā. Kanāls LNT pagājušajā nedēļā rādīja sižetu no Ogres pilsētas, un kāda jaunā māmiņa, neslēptā izbīlī, patiesās rūpēs un satraukumā, teica: Es negribu, lai šeit būtu sekta. Man aug bērni, un es nevarēšu viņus vienus palaist uz ielas, lai sekta neierautu iekšā.

Tā sekta, par ko runāja satrauktā māmiņa, ir Jehovas liecinieki. Kādēļ pēkšņi tāds satraukums par organizāciju, kas Latvijā pastāv kopš 1926. gada? Tādēļ, ka jehovieši vēlas Ogrē būvēt lūgšanu namu. Viņu tur esot pāri par 100, un vajadzētu kādu vietu, kur pulcēties.
Vietējie iedzīvotāji toties ir ļoti pret. Viņi negrib sektu - “tikai ne mūsu zaļajā pilsētā”, teica kāda publiskās apspriešanas dalībniece. Uz apspriešanu bija atnācis arī policists. Vietējiem iedzīvotājiem tik ļoti nepatīk sekta, ka viņi kļūst agresīvi. Kāpēc nepatīk? Tāpēc, ka raus iekšā bērnus. Un vēl sludinās savu mācību. Traucēs mieru. Un vispār - kādēļ gan būtu jāatļauj kaut kāda sekta?

Arī vietējais luterāņu mācītājs ir pret jehoviešiem. Viņu raidījumā intervē kā reliģisko lietu ekspertu. “Jehovieši netic Trīsvienībai,” stāsta eksperts-luterāņu mācītājs, “un viņi nedzied valsts himnu, nepiedalās vēlēšanās un nedien armijā. Pavisam noteikti nevajadzētu ļaut viņiem būvēt šo namu.”

Vietā, kur es aizvadīju savus deviņdesmitos, bija jehoviešu lūgšanu nams. Tieši starp tabakas fabriku un šokolādes rūpnīcu. Tā bija pirmā māja, ko restaurēja tajā rajonā. Dažreiz tur logos iedegās gaismas, un iekšā gāja cilvēki, sapucējušies kā uz teātri, uzvalkos un šlipsēs. Mēs domājām, ka tā māja pieder biezajiem un visi, kas iet iekšā, ir vai nu biezie vai varbūt pat ārzemnieki. Tādēļ mums bija atļauts tur skraidīt un spēlēt bumbu. Būtu zinājuši, ka tā ir sekta - Dievs, pasargā, un vēl pa nakti būtu kaut ko rupju uz mājas sienas uzpūtuši, JEHOVIEŠI SMIRD, piemēram, jo viņi velk iekšā bērnus, un to taču visi zina.

Nē, man nav nekādu īpašu simpātiju pret šo sektu. Viņiem ir diezgan jancīgas teorijas un pārākais naivums cerībā uz pēcnāves dzīvi. Bet, atvainojiet, neļaut cilvēkiem būvēt ēku tikai tādēļ, ka viņi netic Trīsvienībai un nedien armijā? Es gan Trīsvienībai ticu, bet Latvijas armijā, tāpat kā jehovieši, nedienētu ne par ko - okupēt citas valstis ar militāru pārspēku ir pret manu pārliecību. Nu, un ko - vai arī es nebūtu gaidīts viesis tajā zaļajā miera un šķīstības pilsētā ar nosaukumu Ogre?

Tīri izziņai, ja nu gadījumā jums ar jehoviešiem nav bijusi darīšana - viņi radās Amerikā ap 1880. gadu, atšķeļoties no protestantiem, kas ir kaut kas līdzīgs mūsu pašu luterāņiem. Jehovieši savas baznīcas sauc par “valstības zālēm”, un tām, atšķirībā no baznīcām vai mošejām, nav nekādas īpašas arhitektūras. To var iekārtot jebkurā mājā vai uzcelt no jauna, un no ārpuses tā ne ar ko neizcelsies. Kad viņi sanāk kopā, tad drusku padzied un lasa no Bībeles vai savām grāmatām, un tad viens priekšā skaidro, bet pārējie klausās. Kā teiktu mūsu eks-finanšu ministrs: Nothing special. Un vēl viņi dala  bezmakas žurnālīšus, kurus jūs noteikti esat kādreiz dabūjuši, un reizēm klauvē pie durvīm, kā to ir populāri darīt Amerikā. Slavenākais jehovietis ir Maikls Džeksons. Viņu gan izslēdza no sektas pēc tam, kad viņš bija uztaisījis klipu Thriller - jehovieši neatbalsta šausmu filmas.

Un vēl viņi neatbalsta asins pārliešanu. Arī pie mums lielākais skandāls izcēlās pirms vairākiem gadiem saistībā ar asins pārliešanu. Toreiz kādai meitenei neļāva pārliet asinis un viņa aizgāja bojā. Bet to jehoviešiem pārmest galīgi nav godīgi. Kā var pārmest cilvēkam, ka viņš izdara kādu no piedāvātajām izvēlēm? Medicīna tomēr nav referendums, kur vēlams balsot tikai vienā veidā - 97% masas atbalstītā. Un ja viss būtu tik viennozīmīgi, tad taču ārsti nemaz nepiedāvātu izvēlēties, līdzīgi kā viņi nepiedāvā iespēju saņemt vai nesaņemt sirds masāžu. Bet, ja pavisam godīgi, tad meitenei asinis beigās tomēr pārlēja. Tomēr tas jau ir cits stāsts, un tas vairs nav par jehoviešiem.

Jehovieši Ogrē prasa atļauju būvēt savu valstības zāli un vietējie neļauj, jo sekta vilks iekšā bērnus. Ir skandāls un nemieri. Ogres iedzīvotāju pilsoniskā aktivitāte ir laba lieta. Žēl vienīgi, ka tā uzliesmojusi tikai tagad, nevis tad, kad Ogrē cēla Melno kaķi, diennakts dzertuves, Fēniksa spēļu zāles un citas vietas, kur reizēm tiešām pa kādam bērnam pazūd.

Jehoviešiem tā ir lieliska iespēja vingrināties pacietības tikumā. Noteikti nav viegli. Sastapšanās ar apkārtējās sabiedrības, teiksim tā, neizpratni ir viens no lielākajiem dzīves pārbaudījumiem.

Bet Ogres pašvaldība varētu pasteigties un aizvest šo lietu pie veselā saprāta. Ja vien Ogre nevēlas iekļūt ārzemju avīzēs, sadaļā Dīvainības, kā vieta Eiropas Savienībā, kur iedzīvotāji ar dakšām izdzinuši jehoviešus, jo tie neticot Trīsvienībai un negribot dziedāt himnu. Un, iespējams, ēdot bērnus. Jehova nedod, ka tā!