Nošaut nedrīkst apžēlot (98)

Kur šajā visiem zināmajā teikumā likt pieturzīmi? Ja runa par Līgatnes lācenīti Madi, tad vētraini sabangojusī interneta ziņu komentētāju vide kategoriski pieprasa treknu izsaukuma zīmi likt pēc otrā vārda. Bet, ja piemin lācenes nāves sprieduma pasludinātājus un izpildītāju – nešaubīgi tiek paģērēta izsaukuma zīme pēc pirmā vārda. Un tad, daudzuprāt, katrs, kurš kaut vienu labu vārdiņu par šāvējiem bilst, pats nu pelnījis vismaz sapūšanu aiz zvērudārza restēm!

Bet tomēr mēģināšu izaicināt likteni (zvērudārzs nav tā sliktākā vieta pasaulē...) un izskaidrot savu viedokli. Kāpēc tikai MĒĢINĀŠU? Tāpēc, ka apzinos to, ka ļoti daudzi cilvēki uz šo traģisko gadījumu nespēj un nespēs raudzīties bez sakāpinātām emocijām, jo:
1) lācis ir mīksts, pūkains, mīļš, jauks, apburošs u.t.t.
2) dzīvniekus turēt būrī vispār ir nehumāni, noziedzīgi, neētiski u.t.t.
3) lāča īstā vieta ir mežā un te kāds viņam šo prieku gribēja liegt!
4) un vispār – viss, kas šajā valstī tiek darīts, ir stulbi, neprofesionāli, ar ļaunu nodomu, mantkārīgā nolūkā u.t.t.
5) tikai no malas vislabāk redzams, ko un kā vajag darīt...

Ja tā padomā, tad tieši pateicoties nebrīvē turētajiem lāčiem par šo sugu izveidojies maldīgi pozitīvs priekšstats. Bērnībā daudzi jūsmojuši par amizantajiem lāčukiem cirkā. Tāpat ļaudis ar aizkustinājumu sekojuši Līgatnes „lāču mammas Velgas” cīņai par jaundzimušo lācēnu Ilzītes un Līzītes izdzīvošanu. Un kur tad vēl jaukās bildītes ar Velgas un jau pieaugušo lāceņu mīlināšanos! Nu akurāt labestības un mīļuma simbols tas lācītis!

Atgriežoties patālā vēsturē, atgādināšu, ka Līgatnes lāču trijotne (ieskaitot nelaiķi Madi) dzimusi Rīgas zoodārzā pirms vairāk nekā 15 gadiem. Viņu vecāki savulaik greznoja slavenā kolhoza „Uzvara” kantora pagalmu un pēc kolhoza likvidācijas nebūt ne ar sajūsmu tika uzņemti zoodārza zvēru pulkā. Piedzimušie lācēni priecēja apmeklētājus, bet ne zoodārza darbiniekus, jo nebija viegli atrast jaunajiem pekaiņiem labas mājas. Un tad steigā tapa lāču mītne Līgatnē. Raugoties no šodienas pieredzes, mītni droši vien varēja uzbūvēt monumentālāku, taču tajos gados šis bija Latvijā pirmais brīvdabas lāču iežogojums (kā tagad moderni teikt - voljers)! Kāpēc šo visu klāstu? Lai jūs saprastu, ka ne vienmēr dzīvnieku „uzrašanās” būros un iežogojumos viennozīmīgi ir atkarīga no to kopēju un aprūpētāju (arī bezatbildīgo amatpersonu) gribas. Protams, Līgatnes lāču mītne sen bija pamatīgi jāpārbūvē, taču tad lāči būtu jātur niecīga būra šaurībā un arī nauda vides sektoram vienmēr dota ārkārtīgi negribīgi. Tad nu gadu no gada iztika ar nepārtrauktu pielabošanu un pieremontēšanu, cerot, ka nekas jau nenotiks. Un nelaidīsi taču pie cilvēka aprūpes pieradušus zvērus mežā...

Kas tad patiesībā dabā ir brūnais lācis? Visnešpetnākais no plēsīgajiem dzīvniekiem, apveltīts ar fenomenālu atmiņu, prātu un viltību! Ja tam piepluso apskaužamas darbaspējas, kas izpaužas kā nepārtraukta rakšana, plēšana, pārbaudīšana un pētīšana, tad skaidrs, ka šī dzīvnieka noturēšana sprostā ir visnepateicīgākais uzdevums. Turklāt, lāča purns un ķermenis nekādi nepalīdz izprast viņa emocijas un garastāvokli – ne viņš purnu rauc, ne asti luncina, ne vilnu uz skausta slien. Aiz mīksta un pūkaina kažociņa slēpjas ļaunatminīgs, gudrs un neaprēķināms zvērs! Un, ja Velga Vītola joprojām dod buču savai lāču meitiņai Ilzītei, tas ir fenomens, izņēmums, brīnums, bet nevis norma!

Kas tad tiek pārmests lācenes Mades šāvējiem? Tas, ka netika meklēti citi varianti, kā viņu atdabūt atpakaļ sprostā. Bet vai tādi maz bija? Made jau vienreiz bija paļāvusies barības vilinājumam un atgriezusies mājās, bet lācis, atšķirībā no cilvēkiem, no kļūdām mācās!... Ne velti Velga skaidri secināja, ka Made pilnībā mainījusi uzvedību un pērnās bēgšanas laikā vērotās nedrošības vietā nu nākusi diezgan nekaunīga pārdrošība. Ņemot vērā Mades straujo un nemanāmo pārvietošanos, attālinoties no Dabas takām, pastāvēja bažas, ka pēc vēl vienas nakts lāča atrašana jau kļūs ļoti apgrūtināta. Bez tam lācenes bezbailīgā un mērķtiecīgā viesošanās māju pagalmos radīja bažas, ka konflikts ar cilvēku būs neizbēgams (kāds mēģinās aizstāvēt savu kūti, suni vai pagrabu un...). Neesmu bijis klāt un nezinu, vai Made uzbruka saviem kopējiem vai tikai neizprotamu nodomu vadīta skrēja viņu virzienā, taču fakts ir neapstrīdams – kopēji (arī Velga Vītola) vairs nevarēja kontrolēt un prognozēt lācenes uzvedību.

Pirms dažiem gadiem Mazsalacas pusē bija ieklīdis kāds nekaunīgi drošs savvaļas lāču jaunulis (audzēts speciālā Igaunijas lāču audzētavā izlaišanai dabā), kurš demolēja viensētu kūtis un verandas. Viņa izsekošana, lai sagūstītu un pārvestu uz citu vietu, bija gatavās mokas, jo dienā lācis noslēpies gulēja un rosīties sāka tikai krēslā, kad izsekošana ir ne vien grūta, bet arī bīstama, jo neredz ne pēdas, ne pašu lāci.

Mūžam atcerēšos, kā Arnis Bergmanis zagās klāt ābelē pēc āboliem uzkāpušajam 80kilogramīgajam nebēdnim, lai tam iešautu pēcpusē šļirci...Tā neziņa par to, vai lācis pēc sāpīgā uzbrukuma metīsies bēgt vai varbūt sadomās atriebties?... Tad vēl 200 metru gājiens tumsā pa izbradātajiem avenājiem aiz lāča, atkal droši nezinot, vai viņš ir aizmidzis vai tikai nedaudz apdullis...Toreiz pusaugu lācēnu izdevās iemidzināt.

Daudzu pieminētā iemidzināšana nav nemaz tik vienkārša procedūra. Pats ierocis (un tādu Latvijā ir vairāki, arī Līgatnes takās tāds ir!) ir liela kalibra pneimatiskā šautene, kurā ielādē sprīdi garu šļirci ar preparātu un gaisa kameru, šķidruma zibenīgai ievadīšanai zemādā. Viss šis verķis ir liels un smags, tāpēc arī šāviens no lielāka attāluma ir gauži neprecīzs. Bez tam lāča āda (it sevišķi skaustā) ir bieza kā zābakzole un vilna visai bieza un pinkaina... Nedomāju, ka kritizētāji, paši ieraugot savā priekšā 150kilogramīgu, stipri nervozu lāci, ar īpašu entuziasmu apņemtos viņam pielavīties 10 metru attālumā, lai spožajās, melnajās ačelēs skatoties, iešautu krūtīs miegazāles, kas iedarbojas (cerams...) 10 minūšu laikā... Un tad var notikt divi ļoti ticami varianti. Pirmais – lācis metas bēgt, un ir cerības to pēc kādiem pāris kilometriem savlaikus atrast un nofiksēt. Otrais – lācis jūtas apdraudēts un, lai nesaņemtu otru sāpīgo dūrienu, papūlas veikt preventīvu pasākumu, liekot lietā varenās ķepas un zobus.

Tiesa, ka Igaunijā, kura lepojas ar lielu savvaļas lāču bagātību, ir ierocis iemidzināšanai no lielāka attāluma, taču šoreiz bija ļoti liels risks, ka naktī Made varētu pastrādāt ko tādu, kas varētu pilnībā mainīt ikviena priekšstatu par jauko, mīļo lācīti.

Vēlos atgādināt, kas tieši tā veicinājis šo ļoti slavējamo cieņu pret lāča dzīvību. Atskatoties Līgatnes lāču vēsturē, sakotnēji tā nebija pozitīva, bet šodien viena lāča dzīvība tiek vērtēta augstāk nekā 100 mežacūku vai 1000 gaļas liellopiņu dzīvības! Ja nebūtu šo (noziedzīgi!) būros iesprostoto dzīvnieku, nebūtu arī šīs mīlestības!

Es ļoti ceru, ka no Rīgas zoodārza cilvēkiem bīstami dzīvnieki neizbēgs. Bet es tikai varu cerēt! Arī Rīgas zoodārzā (tāpat kā Līgatnes dabas takās) tā īpašnieki (Rīgas dome) jau sen nav ieguldījuši investīcijas dzīvnieku labturības un turēšanas drošības apstākļu uzlabošanā. Dažs atnāk uz zoodārzu un kļūst pikts, neredzot vairs to vai citu dzīvnieku. Sak’- kāpēc ieejas biļeti pirkām! Un tad, apzinoties ne visai ideālos dzīvnieka turēšanas apstākļus, ir jāizvēlas – izsaukt ļaužu dusmas, ļaujot dzīvniekam dzīvot ne visai piemērotā mītnē, vai arī to iemidzināt. Cilvēkam, kurš diendienā konkrēto dzīvnieku aprūpē, otrais variants ir ļoti sāpīgs.

Tikpat sāpīga Mades nogalināšana bija viņas kopējiem, bet visgudrie interneta ziņu komentētāji gatavi viņus gabalos saraustīt par pieņemtu lēmumu!

Esmu gatavs noņemt cepuri to cilvēku priekšā, kuri spēja pieņemt lēmumu, zinot, ko par viņiem teiks pēc šī lēmuma pieņemšanas! Šie cilvēki saprata, ka „mums jāatbild par tiem, ko esam pieradinājuši”. Viņi pieņēma pareizu lēmumu, jo vairs nebija iespējams atbildēt.

Kamēr būs cilvēki, kuri mīlēs dzīvniekus atbildīgi, mūsu bērni zinās, kāds izskatās dzīvs lācis, lauva, pūce. Mūsu bērniem būs iespēja iemīlēt DZĪVUS dzīvniekus, nevis to kariķētos un cilvēciskotos atveidus multfilmās.

Es apzinos, ka šis mans viedoklis daudzos raisīs naidu un nicinājumu. Bet ceru, ka vismaz būs arī tādi, kuri mēģiinās mani saprast. Nekas šajā pasaulē nav par velti, arī iespēja mīlēt un cienīt dzīvniekus.

Mīlestība ir arī skarba ATBILDĪBA savas sirdsapziņas priekšā.