Mazliet par veselīgu dzīvesveidu. Budisms (18)

Es nepiederu pie cilvēkiem, kas ir skeptiski attiecībā uz moderno medicīnu. Es drīzāk domāju – tā dara brīnumus. Gan es pats, gan viens otrs mans draugs un paziņa jau sen būtu tajā saulē, ja ne mūsdienu Rietumu medicīna. Tomēr nevar nepamanīt, cik bieži Rietumu zinātne atzīst savu nespēju pateikt jel ko par slimību cēloņiem. Mūsdienu ārsti pazīst cilvēku šūnu līmenī. Viņi agrāk vai vēlāk spēj noteikt, kas ir sagājis greizi, kas nestrādā tā, kā tam vajadzētu, bet kāpēc tas tā ir noticis – nebūt ne vienmēr.

Ja jums, piemēram, ir vēzis, medicīnas rīcībā ir ļoti pilnīgas zināšanas par to, kā jums palīdzēt un mūsdienās ļoti bieži pat izārstēt, taču pateikt, kāpēc jums ir vēzis, kāpēc tieši jums, nevis kādam citam, kurš smēķē vairāk, ēd un dzīvo neveselīgāk, to Rietumu medicīna pateikt nevar. Iedzimtība, ģenētika, viņi saka. Tas, protams, ir tieši tas pats hinduistu un budistu karmas likums, proti, ideja, ka daudzām lietām mūsu dzīvē, tajā skaitā  slimībām, cēloņi meklējami nevis šajā dzīvē un šajā ķermenī, bet gan citās dzīvēs un pavisam citos ķermeņos. Interesanti, ka paši budisti labākajā gadījumā tikai ceturto daļu no visām slimībām noraksta uz karmiskiem cēloņiem.

Tradicionālajā ķīniešu medicīnā, kas balstās daoismā nevis budismā, vispār netiek runāts par šādiem cēloņiem, toties milzīga nozīme tiek pievērsta mūsu  pašu emocionālajiem un prāta stāvokļiem. Dažādu Austrumu sistēmu iekšējā skaidrība par šo prāta-ķermeņa saiti ir pārsteidzoša. Tā, protams, neaptver un neizskaidro visu, nedz arī ir īpaši labi argumentēta, un tomēr interesanti.

Buda, piemēram, norāda uz piecām indēm, kas saindē cilvēku, atņemot viņam ne tikai emocionālu labsajūtu, bet arī veselību.
Šīs indes ir: 1) naids/dusmas; 2) pieķeršanās; 3) skaudība; 4) lepnība; 5) muļķība/nezināšana.

Budisms attiecīgi piedāvā vairākus atindēšanās un profilakses paņēmienus.

Tajā, kas snobiski iesaukta par Mazo ratu tradīciju (Hinajana), pret katru no indēm tiek vērsta noteikta pretinde. Piemēram, pretinde lepnībai ir refleksija un meditācija par pazemību, pretinde dusmām ir meditācija par mīlošo sirsnību un pacietību, pretinde muļķībai ir refleksija par savstarpēji atkarīgo izcelšanos, un tamlīdzīgi.

Tā sauktajā Lielo ratu tradīcijā (Mahajana) treniņš tiek organizēts līdzīgi – skolnieks vērš prāta gaismu uz šīm indēm, reflektē par to dabu un nonāk pie secinājuma, ka tām nav savas dabas, ka šīs dharmas ir tukšas.

Citiem vārdiem sakot, Mahajanas sekotājs uzvar indes paralēli tam un tik lielā mērā, cik sasniedz gudrību, kas ļauj redzēt un izprast esamības patieso dabu. Šī izpratne vēl nenozīmē izraušanos no samsāras un pat ne kādas augstākrealizētas būtnes līmeņa sasniegšanu, bet tā ļauj neitralizēt vai būtiski samazināt ciešanu cēloņu ietekmi uz pašu Mahajanas skolu sekotāju.

Kāds augsti stāvošs Gelukpa mūks (vēsturiski ietekmīgākā Tibetas budisma skola un, ņemot vērā Dalailamas mūsdienu autoritāti, iespējams, visu laiku ietekmīgākā skola), kurš neatstāja Tibetu reizē ar Dalailamu, nonāca ķīniešu cietumā. Pēc 13 ieslodzījuma gadiem viņu atbrīvoja un viņam izdevās izceļot uz Indiju. Dalailama mūku uzņēma pie sevis un vaicāja, kā viņš pārcietis cietuma gadus. “Bija grūti,” mūks atbildējis. “Četras reizes bija tik slikti, ka es domāju – tūlīt notiks pats sliktākais. Četras reizes es biju ļoti tuvu tam, lai sadusmotos uz saviem uzraugiem un izmeklētājiem, bet es izturēju un esmu pateicīgs viņiem par mācību.” Gelukpa tradīcija glabā neskaitāmus šādus stāstus. Kad Dalailamam vaicā, kādas ir viņa sajūtas attiecībā uz Mao, kurš iznīcinājā Tibetas neatkarību, nogalināja desmitiem tūkstošu tibetiešu,vēl desmitiem tūkstošu ieslodzīja cietumā, pašu Dalailamu piespieda bēgt utt., Dalailama atbild, ka Mao ir viens no visdižākajiem viņa skolotājiem.

Doma ir skaidra – ja kāda situācija jūs provocē uz skaudību, dusmām, pieķeršanos lietām un tamlīdzīgi, ziniet, ka tas ir tikai treniņš un rīkojieties attiecīgi. Apzinieties šīs dusmas vai skaudību, apzinieties to avotu, pārdomājiet un aplūkojiet, kā tām izdevās jūsos iespiesties un apzinoties, apjēdzot to dabu, atbrīvojieties no tām, katru reizi šo procesu uztverot kā treniņu. Katru reizi cenšaties ar šo procesu tikt galā ātrāk un ātrāk, līdz sasniedzat līmeni, kad jūsu apziņa, iespējams, tiks ar to galā automātiski, līdz kamēr šādas emocijas jūsu apziņā vairs vispār neparādīsies.

Atsevišķas mūsdienu budistu skolas sliecas apvienot, viņuprāt, noderīgāko no visa budisma mantojuma, neraugoties uz konfesionālām atšķirībām. Klosterī, kurā es reiz nokļuvu, jogi ievēroja trīs zvērestus, proti, tā sauktos Pratimokšas zvērestus no Mazo ratu tradīcijas, Bodisatvas priekšrakstus no Lielo ratu tradīcijas un Mantrajanas vai tantriskā budisma tā sauktās Vadžrajana samajas, un praktizēja saskaņā ar šiem zvērestiem, priekšrakstiem un baušļiem neatkarīgi no tā, vai bija izgājuši visus trīs iesvētības rituālus, vai nē.

Tas attiecās arī uz lajiem rekomendēto praksi attiecībā uz piecām indēm. Skolniekiem katru no šiem atindēšanās veidiem tika ieteikts uzlūkot kā noderīgu un pielietojamu, cenšoties atrast sev individuāli vispiemērotāko ceļu. Ņemot vērā Tibetas budismā pastāvošo izpratni par budisma skolu un ideju hierarhiju no derīgām, bet raupjām uz derīgām un, teiksim, pilnīgākām, skolotāju ieteikums bija vispirms censties pielietot Hinajanas prakses, tad pakāpeniski pārejot uz Mahajanas un Vajrajanas praksēm.

Lai nu kā, jautājums ir, kas no tā varētu būt noderīgs mums. Teikšu atklāti – nedomāju, ka Mahajanas tukšuma jēdziens ir viegli saprotams. Kā cilvēks ar visai viduvējām dotībām es, protams, neesmu labs piemērs, un tomēr man bija nepieciešami daudzi amatieriskas intereses gadi, vairāku profesoru pūliņi, un daudz grūtu tekstu, lai tikai pietuvotos tam, kā šis tukšums būtu domājams. Ir arī citas problēmas. Katrs saprot, kas ir naids, dusmas un kā vismaz teorētiski to varētu pieveikt, sekojot norādītajām paradigmām. Tas pats attiecas uz lepnību un skaudību. Arī ar muļķību viss skaidrs, jo ar to galvenokārt tiek domāta nevis vienkārši iedzimta, intelektuāla atpalicība (lai gan arī tā ), bet gan Budas mācības nezināšana, tātad ar darbu labojama lieta. Tiktāl viss skaidrs, bet – kā ar pieķeršanos? Šeit, manuprāt, sākas zināmas grūtības. Kā gan, piemēram, var mīlēt savus tuvākos un tiem nepieķerties? Kā ir iespējams mīlēt savus bērnus un tiem nepieķerties, mīlēt savus vecākus, sievu un tai nepieķerties, visbeidzot, kā ir iespējams veltīt sevi Budas mācībai un tai nepieķerties? Un kā tas tomēr tā nākas, ka starp draugu un ienaidnieku nav nekādas atšķirības? Protams, uz šiem jautājumiem ir arī atbildes, sakņotas jau pieminētajā tukšuma jēdzienā, taču tās pilnīgi noteikti nederēs nebudistiem. Kas attiecas uz mani personiski, es kādā savas dzīves punktā visai ilgu pārdomu rezultātā pilnīgi apzināti nolēmu nekādā gadījumā nesekot šim ceļam.
Tajā pat laikā nenoliedzami, ka mēs laji varētu daudz mācīties no budisma praksēm kā attīstīt sevis vērošanas prasmi un spēju  reaģēt uz šādu nelabvēlīgu prāta stāvokļu rašanos.

Tas, protams, nav maz, bet, iespējams, tas varētu likties pat vienkārši, salīdzinājumā ar daoisma piedāvātajām praksēm, kuras ir daudz mazāk intelektuālas, toties daudz detalizētākas.

Par tām pēc nedēļas.


Izmantoti citāti no mana raksta žurnālā KLUBS „Mazliet par veselīgu dzīves veidu”