Vilinoši noslēpumaina. Intervija ar izcilo kinozvaigzni Regīnu Razumu (41) 

Izsmalcinātā, apburošā un noslēpumainā latviešu kinozvaigzne Regīna Razuma, kura šogad saņēmusi Latvijas Stila un Modes balvu,  daudziem vienmēr asociēsies ar daiļo Austru Zīli Rolanda Kalniņa filmā "Ceplis". Tomēr tā nebūt nebija aktrises pirmā kinoloma – uz lielajiem ekrāniem Regīna debitēja Oļģerta Dunkera filmā "Tauriņdeja".

Ceturtā no Vesseru ģimenes septiņām māsām uz skatuves vispirms nonāca kā valsts deju ansambļa „Daile” soliste un reklāmas seja. Tieši tur tika pamanīts viņas aktrises talants. Regīna Razuma dažādos veidolos bijusi modele neskaitāmām Maijas Tabakas gleznām, no kurām visslavenākā – Regīna baltajā – pazudusi  Zviedrijā. 

1993. gadā Alvis Hermanis uzaicina Regīnu sava Jaunā teātra projektā. Pirmā veiksmīgā sadarbība -   izrādē "Marķīze de Sada".  Kopā ar teātra pašreizējo trupu, kas dibināta 1997. gadā,  ar izrādēm "Revidents" un "Klusuma skaņas" Regīna piedalījusies neskaitāmos festivālos Eiropā, Kanādā, Jaunzēlandē un Krievijā. Par lomām  izrādēs "Sala" un "Bračkas" Regīnu Razumu 2009. gadā atzina par labāko otrā plāna aktrisi.

Intervijā portālam Puaro.lv presei nepieejamā kinozvaigzne par likteni, nozīmīgiem lēmumiem savā dzīvē un to, cik grūti, bet tomēr skaisti būt aktrisei.

Agneta Niedra: Šogad esat ieguvusi Gada Stilīgākās aktrises titulu. Kas, jūsuprāt, ir stils un ko tas jums nozīmē?

Regīna Razuma: Šai balvai tiku izvirzīta jau trešo reizi, un šogad to arī saņēmu, man šī nominēšana un apbalvošana vienmēr šķitusi interesanta. Nav viegli noformulēt, kas ir stils. Pati ģērbjos tā, kā pašai patīk, balstoties uz personīgām izjūtām un noskaņojumu. Šeit jāsaka liels paldies manai mammai un vecmāmiņai. Savu ieguldījumu stila izkopšanā nesusi arī sadarbība ar dažādu filmu kostīmu māksliniecēm. Pievēršu uzmanību detaļām un proporcijām.

A.N.: Vai par modi esat interesējusies speciāli?

R.R.: Kā jau visas meitenes, arī es esmu šķirstījusi modes žurnālus. Tajā laikā ļoti populāra modele bija Tvigija, kuras izskats ietekmēja arī manu gaumi. Šis stila virziens atstājis iespaidu  uz manu ģērbšanās manieri – joprojām izvēlos atturīgus un neuzkrītošus tērpus. Izvairos apģērbā izmantot pārāk daudz detaļu. [Leģendārā franču modes dizainere] Koko Šanele savā laikā ir ieteikusi: „Kad esat saposusies, izejot paskatieties spogulī un vienu no detaļām atstājiet mājās.” Šo principu ievēroju arī es.

A.N.: Jums piemīt izteikti individuāla gaume. Vai ir bijušas domstarpības ar kādu kostīmu mākslinieku par tērpa atbilstību lomai?

R.R.: Nekad. Man ļoti laimējies strādāt kopā ar māksliniekiem, kuriem ir izcila tēla izpratne. [Teātra un kino kostīmu māksliniecei] Večellai Varslavānei piemīt unikālas prasmes ar tērpu palīdzību tēlu pastiprināt vai pat radīt no jauna. Tāpat arī māsas Jurjānes un Monika Pormale. Pat ja dažkārt man kāda atsevišķa tērpa detaļa šķitusi nepiemērota, vēlāk tomēr esmu izpratusi mākslinieces nolūkus. Nenoliegšu, ka daļu savu teātra tērpu pati ikdienā nekad nevilktu, bet dzīve uz skatuves – tā nav mana, tur es pielāgojos varonei, kuru atveidoju.

A.N.: Jūs esat daudzu sieviešu un meiteņu elks, kas vēlas jums līdzināties. Ko tas jums nozīmē?

R.R.: Jauki, ka meitenes mani ievēro un es viņām kaut kādā mērā esmu interesanta. Tas ir patīkami un glaimojoši. Pēc „Cepļa” nonākšanas uz ekrāniem cilvēki ielās mani diezgan bieži dēvēja par Austru Zīli. Tas uz viņiem arhetipisku iespaidu tomēr ir atstājis. Jāteic, arī man ir savi iedvesmas avoti.

A.N.: Kā ikdienā sadzīvojat ar šiem jūsu atveidotajiem, visiem labi zināmajiem tēliem?

R.R.: Tas, ka cilvēkiem asociēšos ar konkrētām varonēm, ir neizbēgami. Tomēr man tas nekad nav bijis apgrūtinājums.

A.N.: Pastāstiet, lūdzu, par tā arī nenospēlēto lomu baltkrievu projektā, kur jums būtu bijis jānodzen matus uz nullīti un jānēsā apģērbs, kādu toreiz valkāja ieslodzītie.

R.R.: Scenārija pamatā bija stāsts par mīlestību koncentrācijas nometnē. Toreiz biju pilnīgi gatava matus arī nodzīt, jo projekts jau bija iesniegts. Spēja mainīt savu identitāti un iemiesoties citos tēlos un apstākļos ir katra aktiera uzdevums un arī lielākā laime. Šī pāriemiesošanās ļauj daudz ko izprast gan sevī,gan citos cilvēkos. Tieši šīs īpatnības dēļ liela daļa aktieru ir izprotošāki un tolerantāki pret citiem cilvēkiem arī ikdienā. Mums ir vieglāk pieņemt atšķirīgu viedokli un skatījumu uz dzīvi.

A.N.: No kuras iemiesošanās jums bijis visgrūtāk šķirties?

R.R.: Vistraģiskākā sajūta mani pārņēma brīdī, kad sapratu, ka esmu nodejojusi pēdējo koncertu ansamblī „Daile”. Visi kolēģi, dejotāji, no manis atvadījās. Tā bija reize, kad es tā pa īstam apraudājos, jo bija sajūta, ka atvados arī no skatuves. Horeogrāfs, deju ansambļa vadītājs Uldis Žagata man toreiz lika izvēlēties starp deju un kino, jo uzskatīja, ka abus apvienot nav iespējams. Tagad to ir grūti saprast, bet toreiz ansambļa vadītāju teikšanu varēja pielīdzināt diktatūrai. Izvēlējos par labu aktrises karjerai - vienai kinolomai jau biju apstiprināta un arī tālākās karjeras perspektīvas izskatījās daudzsološas.

Redz, kā dzīve apmeta kūleni un atkal esmu uz skatuves. Bet teātrī dažādu iemeslu dēļ mēs nekad nezinām, kura izrāde būs pēdējā. Šogad gan Amandu Vingfīldu „Stikla zvērnīcā” pavisam noteikti nospēlēju pēdējo reizi. Izrāde aizvadīja jau devīto sezonu – es savu mātes lomu varēju spēlēt vēl pāris gadus, bet mani „bērni” jau paguva nosirmot (smejas). Teātris ir gaistoša māksla – tas ir jāpieņem. 

A.N.: Savas skatuves gaitas sākāt kā dejotāja! Vai šobrīd nešķiet, ka tomēr tā būtu bijusi pareizā izvēle?

R.R.: Nē. Baleta skola man ir ārkārtīgi daudz ko devusi. Esmu pateicīga un laimīga, ka esmu izgājusi šo skolu. Lai arī citus savas dzīves lēmumus apšaubu, par vienu esmu droša –  dejotājas posms manā dzīvē bija vērtīgs.

A.N.: Kura loma vai kurš brīdis teātrī jums ir bijis visgrūtākais?

R.R.: Katra loma ir sevis „salaušana”, tomēr grūtākie brīži bijuši tieši tukšie periodi, kad likās – jāmet miers. Man tādi ir bijuši vairāki. Bet tā ir katra aktiera īpašība – ik pa laikam šaustīt sevi, apšaubot profesijas izvēli.

A.N.: Kas jūs ir motivējis šādos brīžos tomēr saņemties?

R.R.: Tas parasti bijis kāds notikumu pavērsiens. Deviņdesmito gadu sākumā, kad Dailes teātrī tika īstenotas dažādas reformas, es pavisam droši biju nolēmusi aiziet no teātra. Tajā brīdī nāca [Jaunā Rīgas teātra galvenā režisora] Alvja Hermaņa piedāvājums. Tas bija svarīgs brīdis manā dzīvē.  Un šī sadarbība turpinās joprojām.

A.N.: Vai bijāt jau apsvērusi, kādā citā jomā varētu sevi īstenot?

R.R.: Alternatīvas katru reizi bija citas. Nepiederu pie tām sievietēm, kuras sev uzstāda konkrētu mērķi un uz to arī dodas. Es pielāgojos situācijai, paturot prātā, ka dzīve mēdz izspēlēt negaidītus pavērsienus.

A.N.: Kā jums šķiet – mūsu katra liktenis ir nolemts jau iepriekš, vai tomēr tas dzīves laikā mainās atkarībā no tā, ko darām?

R.R.: Manuprāt, cilvēkam vienmēr ir izvēle un no tās atkarīgs arī viņa tālākais dzīves ceļš. Jā, mēs esam sasaistīti ar visumu, bet galavārds tomēr pieder mums pašiem, izvēle paliek mūsu ziņā. Tajā arī slēpjas dzīves jēga un prieks.

A.N.: Jautājumi, kurus noteikti dzirdat visbiežāk, ir par jūsu izskata noslēpumiem. Kā spējat sevi uzturēt tik labā formā?

R.R.: Tur nav nekāda noslēpuma. Patiešām. Jau no piecu gadu vecuma aktīvi kustos – mākslas vingrošana, balets, dejas. Arī Dailes teātrī bieži vien spēlēju lomas, kurās vajadzēja dejot. Mans organisms šo kustīgumu pieprasa joprojām. Ja to nedaru, fiziski jūtos slikti. Savukārt, ja cilvēks jūtas slikti fiziski, tad drīz vien tas pāriet arī garīgā līmenī. Tā ir likumsakarību ķēde. Šobrīd apmeklēju trenažieru zāli. Mans jaunatklājums ir īpašas nodarbības, kas ietver specifiskus vingrinājumus – fiziski ļoti vieglas un vienkāršas kustības, bet īpatnējas ar to, ka rezultātā tiek ne tikai attīstīts ķermenis, bet arī atstāts pozitīvs iespaids uz psihi. Mūsdienās ir ļoti daudz dažādu iespēju, tikai cilvēkam jāprot tos atrast.

Dažiem trūkst bērnības pierezes, bet iespējams, ka daudziem šīs fiziskās nodarbības nemaz nav nepieciešamas un viņi spēj izpausties citās jomās. Es varu runāt tikai no savas pieredzes – ja kādu apstākļu dēļ ilgāku laiku neesmu sevi nodarbinājusi, jūtos slikti.

A.N.: Vai ieturat arī kādas īpašas diētas?

R.R.: Nē. Ēdu arī pēc izrādēm, divpadsmitos naktī, citādi nevaru aizmigt. Vienkārši ikdienā sekoju līdzi tam, ko ēdu – nedzeru gāzētus dzērienus, neēdu hamburgerus un čipsus. Ļoti maz savā uzturā lietoju gaļu, bet cenšos vairāk ēst dārzeņus, zaļumus, graudaugus un dažādas putras.

A.N.: Viena no jūsu lielākajām bagātībām ir tieši kuplā ģimene, kas Latvijā ir liels retums. Kā tas ir – uzaugt kopā ar vēl sešām māsām?

R.R.: Bērnībā man tas likās tikai normāli un nešķita nekas īpašs. Mēs bijām ļoti draudzīgas. Tad, kad sākām precēties, nedaudz izklīdām, bet nu, kad tēvs un mammīte ir citā saulē, atkal esam satikušās un ļoti satuvinājušās. Tieši tagad visdziļāk var izjust to, cik tas ir vērtīgi, ka esam tik liels pulks.

A.N.: Kā jūsu māmiņa to spēja – sapucēt tik daudz meitu?

R.R.: Mammīte darīja visu – šuva, adīja, vārīja, kārtoja māju. Viņa nestrādāja algotu darbu, mūs uzturēja tēvs viens pats. Laiki nebija viegli – tie bija pēckara gadi. Mammītei bija Dieva dots muzikāls talants – viņa bija mācījusies mūzikas skolā. Līdz ar to mēs visas pratām ne tikai šūt, adīt un tamborēt, bet arī spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Tā bija harmoniska dzīve. Pēc šo laiku kritērijiem to varētu dēvēt par pieticīgu, bet tā bija ļoti pilnvērtīga. 

A.N.: Vai gūtās iemaņas joprojām izmantojat un mēdzat savus tērpus darināt pati?

R.R.: Pēdējā laikā ļoti maz. Šad tad māsu mazbērniem kādu džemperīti uzadu, dažkārt uzlaboju kādu savu tērpu. Tomēr ņemot vērā, ka adījumi atkal nāk modē, pieļauju, ka es varētu šo nodarbi atsākt. Es, protams, ļoti augstu vērtēju visus modes dizainerus un viņu darbu, tomēr man šķiet, ka nereti sevi un apkārtējos apdalām. Teātrī kostīmu mākslinieki neapšaubāmi ir nepieciešami, bet nesaprotu, kāpēc lai iepērkoties man būtu nepieciešams stilists. 

A.N.: Vai kleita, kurā ieradāties uz Latvijas Modes un Stila balvas svinīgo pasākumu, bija tā pati, kas jums bija mugurā arī Lielā Kristapa apbalvošanas ceremonijā?

R.R.: Jā, tā ir manas vecmāmiņas kleita no tālajiem trīsdesmitajiem gadiem. Paņēmiens, kādā darinātas mežģīnes, ir ļoti speciāls. Ar šo kleitu ļoti lepojos un tā mani iedvesmo.  Manai mammītei kādreiz bija tāda pati kleita, tikai gaiši zilā krāsā. Bet viņa to kleitu izārdīja, lai uzadītu bērniem jaciņas. 

A.N.: Kāds ir jaciņu tālākais liktenis?

R.R.: Tas jau sen ir beidzies...

A.N.: Vai jūsu garderobē ir vēl kāds nozīmīgs apģērbs vai aksesuārs?

R.R.: Jā, man ir dažas mīļas lietas.

A.N.: Kas, jūsuprāt, ir noticis ar mīklainos apstākļos Zviedrijā pazudušo Maijas Tabakas gleznu „Regīna baltajā”?

R.R.: Nezinu, variantu ir ļoti daudz. Patiesībā par šo notikumu varētu uzrakstīt  interesantu stāstu – kas gleznu aiznesis, kur tā atrodas, kādā telpā, pie kādas sienas novietota, kas uz to skatās, kādas emocijas un sajūtas tā izraisa...

A.N.: Esat iemantojusi noslēpumainas un nepieejamas aktrises tēlu. Vai tas radīts apzināti?

R.R.: Jā, tā mani laikam uztver. Es pēc savas būtības neesmu tipiska aktrise, esmu intraverta, man nepatīk izrādīties. Bet man ir tā iespēja lomās paust savus pārdzīvojumus, domas, jūtas, prieku - visu piedzīvoto un pārdzīvoto.

A.N.: Kā jūs, būdama intraverta persona, pārdzīvojāt savu pirmo publisko uzstāšanos?

R.R.: Būdama dejotāja, uz skatuves jutos ļoti labi – kā zivs ūdenī. Atceros kādu koncertu bērnībā, kurā kuplos bruncīšos un ar saulessargu rokās tik aizrautīgi dejoju, ka nejauši nokritu no skatuves, jo nepamanīju tās malu. Kāds pirmajā rindā sēdošs kungs mani uzcēla atpakaļ un es dejoju tālāk.

Faktiski spēlēt sāku kameras priekšā. Kad pirmoreiz spēlēju savu lielo lomu uz Dailes teātra skatuves, biju uztraukusies līdz nemaņai, bet mans skats sākās ar manas varones izbaiļu kliedzienu, tas palīdzēja - bailes tika izkliegtas un es veiksmigi nospēlēju savu lomu.

A.N.: Vai pirms izrādēm veicat arī kādus rituālus?

R.R.: Jā, tādi ir, gan individuāli, gan kopīgi. Katrai izrādei savi.

A.N.: Vai ir kas tāds, ko jūs pati sev būtu vēlējusies pateikt, ko būtu vēlējusies zināt divdesmit gadu vecumā?

R.R.: (Skaļi smejas.) To ir neiedomājama gūzma! Kas katru dienu papildinās!

A.N.: Vai jūs vēlētos kaut ko mainīt arī savā pagātnē?

R.R.: Brīžiem šķiet, ka gribētu. Iespējams, savā dzīvē neesmu izmantojusi daudzas iespējas sevi pilnveidot. Kādreiz gribēju kļūt par medmāsu. Mani mudināja vēlme palīdzēt cilvēkiem. Bet toreiz es, visticamāk, nemaz neapzinājos, cik tas ir grūti. Kaut gan es jau arī neapzinājos, cik grūti ir būt aktrisei.

A.N.: Un cik grūti tas ir?

R.R.: Tikpat grūti, cik skaisti. Tā ir liela disciplīna, liela atkarība, arī upurēšanās, dzīves pakļaušana vienai lietai. Bet tā ir arī liela laime – iepriecināt cilvēkus, spēt radīt viņos pārdzīvojumu, likt smieties vai raudāt, un reizēm arī  saņemt atzinību. Tas sniedz gandarījumu. Tā ir dāvana.

A.N.: Atkarību no teātra var pielīdzināt cilvēka atkarībai no gaisa vai tomēr – no narkotikām?

R.R.: Ja tā jau līdzinās atkarībai, tas ir par traku. Tomēr brīžiem tas tiešām tā ir. Tieši tāpēc ir nepieciešama pašdisciplīna – lai noturētu sevi pie fiziskās un garīgās veselības. Esmu piedzīvojusi dažādus brīžus, kad licies – neko vairs nevēlos. Bet cilvēks var izturēt vairāk nekā viņam pašam šķiet. Ir svarīgi saprast, ka pasaule eksistē arī bez teātra. Dzīvē vienmēr var atrast veidus, kā izpausties.

A.N.: Kādas atziņas liek jums saglabāt tonusu?

R.R.: Dzīve ir ļoti interesanta. Neviens nav teicis vai solījis, ka tā būs viegla, veiksmīga, vai laimīga. Ir jāizjūt pateicība par to, kas ir dots. Jāprot saskatīt skaisto. Jāprot izraudāties, kad ir grūti. Pieredze mūs baro un tikai tā mums pieder. Viss pārējais ir gaistošs.