Dāvids: Vēlaties plikus dibenus? Parādīsim! Ja reiz neesat redzējuši... (25)  

Provokatīvais modes mākslinieks Dāvids jau izsenis iemantojis skandālista slavu. Lai arī bijušais Dāvidšova vadītājs pēdējā laikā kļuvis daudz nosvērtāks un piesardzīgāks, skandālista apzīmējums publikācijām presē pie viņa vārda tiek „piekabināts” joprojām. Aprīļa vidū Dāvids pārsteidza Latvijas eliti ar apjomīgu tērpu kolekciju un iespaidīgu modes skati, bet nu kuru katru brīdi iepirkšanās centrā Sky&More tiks atklāts viņa apģērbu veikals. Intervijā portālam Puaro.lv modes mākslinieks, bijušais TV šovu vadītājs Dāvids (īstajā vārdā Romāns Andrejevs) par modes biznesa aizkulisēm, intrigām, skaistumu un joprojām aktuālo Dāvidšovu.

Agneta: Cik daudz laika vajadzīgs, lai sagatavotu tik apjomīgu modes skati, kādu nesen piedāvāji tu?

Dāvids: Šādi projekti tiek plānoti jau laikus – nav tā, ka mēnesi iepriekš kaut ko sašuj, saaicina draugus un parāda. Šī nebija mana pirmā skate, tāpēc protu savu laiku saplānot. Skatē prezentētā kāzu kleita, piemēram, tapa jau pirms Jaunā gada. Kuru katru brīdi ķeršos klāt jau nākamā gada pavasara/vasaras kolekcijai. Nesolu, ka tā būs tikpat grandioza, jo tāpat vien skates nerīkoju, viss tiek aprēķināts – nav tā, ka man nav kur likt naudu. Paralēli darbam pie jaunākajām kolekcijām, joprojām tiek ražoti tērpi no iepriekšējām skatēm. Darba pietiek.

A.: Kā vērtē Riga Fashion Mood un Riga Fashion Week pasākumus, kuros pats vairs nepiedalies?

D.: Šovu šīs skates nodrošināt spēj, tomēr ne jau tādēļ mākslinieki iegulda savus līdzekļus. Kad piedalījos Fashion Mood, tā organizatori man iedeva ielūgumus vien desmit viesiem. Vai tiešām domājat, ka man ir tikai desmit sadarbības partneru un klientu? Tā ir necieņa – esmu ieguldījis naudu kolekcijas tapšanā, bet uz skatēm tiek saaicināti cilvēki, kuri man nav vajadzīgi. Mani šīs Latvijas pseidoslavenības neinteresē. Savukārt Fashion Week nepiedalos jau sen, jo uzskatu, ka šim pasākumam piešķirtie līdzekļi netiek izmantoti lietderīgi – ļoti iespējams, tie nonāk svešās kabatās. Turklāt tas nav normāli, ja aizkulisēs gaisa temperatūra ir tikai trīs grādus virs nulles. Pēc šīm skatēm neesmu ieguvis nevienu jaunu klientu vai sadarbības partneri, jo šie pasākumi, šķiet, tiek organizēti tikai tāpēc, lai vietējās „slavenības” varētu atzīmēties presē par savu ierašanos. Ja modes skatu organizatori nespēj nodrošināt normālas aizkulises un darba apstākļus, tie jārada pašam. Tās nav ambīcijas, bet normāls bizness.

A.: Latvijā dažādi modes pasākumi notiek arvien biežāk....

D.: Tātad kādam tie nes peļņu. Vai dizaineriem? Diez vai... Organizatori ļoti veiksmīgi prot piesaistīt gan Rīgas pilsētas budžeta līdzekļus, gan citu organizāciju finanses. Tas ir viņu bizness. Latvijas modes industrijā visbiežāk nopelna tieši starpnieki.
No pašas skates dizaineri nenopelna neko – no viņiem vēl tiek pieprasīta nauda par modeļiem. It kā ar to nebūtu gana – pēc šiem pasākumiem savus negatīvos komentārus par mākslinieku darbiem presē atļaujas izteikt cilvēki, kuri no modes vispār neko nesaprot. Kādam vajadzētu viņiem paskaidrot, kas ir pret-a-porter (gatavs valkāšanai – franču val., red.). Kaut kā neesmu redzējis, ka cilvēki ielās staigātu augstās modes šedevros - ar drātīm uz galvas vai ievīstīti celofāna maisiņos. Mani šie izteikumi aizskar, tāpēc uz savu skati aicināju tikai tos cilvēkus, kurus vēlos tur redzēt. Kāpēc man būtu jāaicina personas, kas par mani izsakās nievājoši? Kaut gan viņi tāpat tur ielavījās un vēl sēdēja pirmajā rindā.

A.: Kuri tie bija?

D.: Odeta Birmane un Igita Gausiņa-Reke. Viņas nekad nav bijušas man lojālas. Nevēlējos skandālu, tāpēc ļāvu abām kundzēm palikt. Un tomēr - ja reiz es viņām tik ļoti nepatīku, kāpēc jānāk uz manām skatēm? Un tad vēl man aiz muguras jābļauj: „Kas notika ar tavu veikalu?” Kā – kas notika? Tas nenesa peļņu, tāpēc aizvēru. Atvēršu tad, kad to būs izdevīgi darīt. Tā ir normāla uzņēmējdarbība. Man par to nav jākaunas – es strādāju, nevis tikai apreju citus. Mēs tomēr esam ciniska un negatīva tauta.

Dāvida modes skate Sky&More

A.: Vai plāno atkal pamest Latviju?

D.: Nē, nē! Tomēr ja man šeit kaut kas traucēs dzīvot, tad gan – savu biznesu varu vadīt no jebkuras vietas pasaulē. Viss, kas tam nepieciešams – telefons, dators ar piekļuvi internetam un skeneris. Ar šo skati devu Latvijai iespēju paspīdēt starptautiskā mērogā, tomēr tās bija manas personiskās intereses, tāpēc nekādu novērtējumu negaidu.

A.: Kuras personas Latvijā, tavuprāt, būtu tiesīgas kritizēt modes skates un izteikties par tām?

D.: Paši modes dizaineri un mākslas vēstures speciālisti, jo abas šīs nozares ir ļoti cieši saistītas. „Sabiedrības dāmas” nav tiesīgas spriest, jo viņas pašas dažkārt neprot ģērbties. Daudzas, šķiet, joprojām nesaprot, ka tie mazie cipariņi apģērba iekšpusē ir izmēri. Šeit var redzēt visādas šausmas – apspīlētas zīda blūzes un nošļukušas paduses. Citi cenšas saģērbties pēc iespējas raibāk, lai izskatītos maksimāli dīvaināk. Un tādi sevi dēvē par ekspertiem.

A.: Kuri ir vislielākie Latvijas modes dīvaiņi?

D.: Es viņus visus nemaz nepazīstu. Nevēlos teikt neko sliktu par Maiju Silovu, bet jāatzīst, ka viņa ir „iesprūdusi” 2006. gadā. Ir jāmainās līdzi modei. Turklāt atreferēt modes namu  preses relīzes nav tas pats, kas zināt drēbi no iekšpuses.

A: Vai mode Latvijā var būt arī bizness?

D.: Atkarībā no katra ambīcijām. Cits tās var apmierināt, lecot ar lecamauklu Doma laukumā vai ieslēdzot maģīti – gan jau kāds naudiņu iemetīs. Ja vēlies nopirkt auto un māju, izaudzināt bērnus un vēl nodrošināt viņiem izglītību ārzemēs, jāpacenšas nedaudz vairāk. Dažs labs beidz Kultūras akadēmiju, uzšuj trīs kleitas un par fantastisku summu tās izliek pārdošanā veikalā – tad ziniet, tas nav bizness, bet gan amatniecība. Latvijā modi izvērst par biznesu ir ļoti grūti. Tieši tāpēc tuvākajā nākotnē kopā ar saviem sadarbības partneriem plānojam šeit atvērt skolu, kuras audzēkņiem es kā pasniedzējs varētu nodot savas zināšanas par šo industriju – to, kas būtu jāzina katram dizainerim, kurš vēlas strādāt reālās ražotnēs un sadarboties ar korporatīvajiem klientiem.

A.: Kāda ir šīs nozares publiski neredzamā puse?

D.: Modes skates ir ļoti intīms pasākums, jo tajās tiek atklātas mākslinieku slēptākās vīzijas. Tieši tāpēc ļoti svarīgi ir izveidot uzticamu komandu, kas palīdzētu šīs skates noorganizēt. Nav patīkami, ja pēkšņi izrādās, ka zālē sēž personas, kuru vienīgais mērķis ir tevi noķengāt. Man, piemēram, nav nepieciešami divi mēneši, lai radītu vienu kleitu. Gluži otrādi – man ir tik daudz ideju, ka paiet divi mēneši, kamēr no daudzajiem variantiem atlasu vispiemērotākos, rūpīgi izvērtējot tērpu izmaksas, atbilstību sezonai un pieprasījumam, audumu pieejamību un meistaru spējas. Man ir īpaša 3D iztēle - spēju uzreiz iztēloties apģērbu gan no iekšpuses, gan no ārpuses, zibenīgi savienojot detaļas. Tā ir pielīdzināma muzikālajai dzirdei, kas piemīt mūziķiem, kuri spēj vienlaikus saklausīt simtiem mūzikas instrumentu, izveidojot aranžējumu simfoniskā orķestra skaņdarbam.

A.: Kā tas nākas, ka esi pamanījies iemantot skandālista slavu?

D.: Tā, visticamāk, man joprojām nāk līdzi no citiem projektiem. Viens no tiem – aizvien vēl slavenais Dāvidšovs. Tomēr jāatzīst, ka kādreiz arī ar modi centos cilvēkus provocēt – dažādām metodēm pievērst uzmanību saviem darbiem, ne sev, jo pats jau biju pietiekami plaši pazīstams. Par modi ir jārunā. Vēlaties redzēt plikus dibenus? Parādīsim! Ja reiz neesat redzējuši... Ja to uzskata par skandālu – OK! Pats nemaz nejūtos skandālists. 

A.: Vai mēdz izvairīties no publicitātes?

D.: Vairs nē. Tomēr bija periods – vairāki gadi – kad nesniedzu nevienu interviju. Presē tas radīja tādu deficītu, ka pat pārpublicēja trīs gadus vecus materiālus. Atceros, toreiz uz kāda izdevuma vāka bija mans foto, bet zem tā uzraksts „Slavenības, kuras lieto narkotikas”. Pašā rakstā, protams, bija tikai mans citāts, kurā stāstu, ka lietot narkotikas ir slikti. Cilvēki, kuri redzēja tikai žurnāla vāku, nodomāja, ka esmu aizgājis neceļos. Uztraucās pat meitas klasesbiedri, kuri viņai jautāja, vai tiešām mūsu ģimenei ejot tik traki. Rodas jautājums - kurš tad galu galā tos skandālus taisa?

A.: Kura bijusi pati negantākā preses publikācija?

D.: Ik pa laikam “dzeltenie” kaut ko izzīž no pirksta. Presei jau arī ir grūti piesaistīt lasītājus. Kāds ķeras pie pēdējā salmiņa, kāds – pie Dāvida! Traks vairs nešķiet it nekas. Ir bijuši dažādi fantazējumi. Vienu brīdi klīda runas, ka visu manu skiču autore patiesībā esot mana sieva. Iedomājies, cik man pašam jautri to visu lasīt! Toties tagad esmu sapratis – lai arī kas būtu uzrakstīts, nekādā gadījumā nedrīkst taisnoties. Ja galīgi vairs nevar tikt galā, jāvēršas pēc palīdzības pie jurista.

A.: Vai tev pietrūkst Dāvidšovs?

D.: Šovs bija viens liels teātris. Tiešām apbrīnoju skatītājus, kuri to nesaprata. Pie tā veidošanas strādāja četrdesmit cilvēku komanda. Ja ar mani kaut kas būtu noticis, visu šo darbinieku ģimenes būtu palikušas bez maizes. Šova reitingi bija vājprātīgi augsti. Nezinu vairs nevienu citu raidījumu Latvijā, kuri ko tādu būtu spējuši sasniegt. Daudzi uzskatīja, ka esmu traks. Tomēr ne jau es izvēlējos, par kādām tēmām runāt – tās bija atkarīgas no skatītāju monitoringa datiem. No tā, kādās TV programmās un cik ilgi viņi uzkavējās. Es biju tikai raidījuma vadītājs. Lai par cik slimu uzskatītu mani, skatītāji tomēr ir slimāki.

A.: Vai tev bija arī kādas tabu tēmas, par kurām nebiji gatavs runāt?

D.: Tieši tāpēc no šova aizgāju. Var pārkāpt savus principus vienreiz, divreiz, bet ne regulāri. Nebiju gatavs veikt politisku naida kurināšanu starp zināmām kopienām, piemēram, leģionāriem. Tāpat man nešķiet pieņemami ņirgāties par cilvēkiem, kuriem dzīvē paveicies mazāk. Bieži vien mani glāba biezā grima kārta un saulesbrilles. Dažkārt tēmas bija tik mulsinošas, ka pats sarku un bālēju. Citreiz pat bira asaras, bet es turpināju smaidīt. Tomēr jāatzīst, ka liela daļa tēmu bija ļoti būtiskas - par tām bija nepieciešams runāt. Sociālajos tīklos joprojām saņemu pāris vēstuļu nedēļā – cilvēkiem pietrūkst šis šovs. Raksta pat bērni, kuri paši šovu nemaz nav redzējuši, bet tikai dzirdējuši par tāda eksistenci no kāda stāstiem. Katru dienu Latvijā kādam jaunietim šīs pašas vecās tēmas kļūst aktuālas – mēnešreizes, masturbācija... Katru dienu kāds sasniedz vecumu, kad viņam par to rodas jautājumi, bet nav neviena, ar kuru par to aprunāties. Viņš jūtas slikti – nenovērtēts, nepilnvērtīgs, savādāks. Ir viegli noklusēt, bet tādēļ šīs problēmas nepārstās eksistēt. Ja visās ģimenēs lietas sauktu īstajos vārdos, tādi dāvidšovi nebūtu vajadzīgi. Diemžēl dažos jautājumos mēs joprojām esam viduslaiku līmenī.

A.: Kāpēc tas tā ir?

D.: Tāpēc, ka cilvēkiem nav laika runāt par šīm problēmām – viņi ir aizņemti, norādot uz citu nepilnībām, un aizmirst paši par savām.

A.: Kā ar to varētu cīnīties?

D.: Sākot par to runāt. Varu pastāstīt kādu patiesu stāstu. Kāds jaunietis slikti mācījās, neklausīja vecākus un dzīvoja neaptveramā nekārtībā. Vecāki kādu dienu to vairs nespēja izturēt un nolēma puisi aizsūtīt pie psihoterapeita. Uz ārsta jautājumu, vai puika ievērojis, ka viņa istabā valda tāda nekārtība, jaunietis atbildēja noliedzoši. Ar šo pašu jautājumu psihoterapeits vērsās pie mātes. Viņa neslēpa: „Mani tas bardaks traucē – es to nevaru izturēt!” Tad nu ārsts secināja, ka jaunietim nekādu problēmu neesot - tās ir vecākiem – un piedāvāja turpmāk uz vizītēm nākt tieši viņiem. Un tā jau arī ir – vaina jau nav apkārtējos, bet tajā, ka vēlamies, lai citi dzīvo pēc mūsu vīzijām un pieņēmumiem, kā to vajadzētu darīt. Cilvēki nav aitas, kas dzīvo baros, tāpēc nevajag cepties par lietām, kas tevi nemaz neskar. Mūsu unikalitāte slēpjas dažādībā. Nereti man jautā – kurš tādas greznas vakarkleitas vilks? Protams, ne jau visi! Tās iegādāsies personas, kuras apmeklē Vīnes operu vai dodas uz Monako kazino, kur ir ļoti strikts dreskods. Sievietes, kuras ir spējīgas iegādāties biļeti operas ložā, var atļauties arī uz šo pasākumu uzposties. Ne visiem tas ir pa kabatai. Un ne visiem tas ir nepieciešams, bet tāpēc jau nav jāizbrāķē kleitas. 

A.: Cik tālu, tavuprāt, sievietei vērts iet skaistumā vārdā?

D.: Kas ir skaistums? Ķīniešiem, piemēram, mēs, eiropieši, šķietam neglīti, jo mums esot lieli deguni un milzīgas pēcpuses.

A.: Un kas, pēc tavām domām, ir skaistums?

D.: Manuprāt, skaistumu cilvēkā saskatām otrajā vai trešajā tikšanās reizē. Pēc tam cilvēku sākam vērtēt pēc pilnīgi citiem kritērijiem. Daudziem nepatīk mana sieva – internetā lasāmi tiešām šausmīgi komentāri par viņas izskatu. Man pašam viņa ir skaistākais cilvēks, kādu vispār varu iedomāties. Sabiedrība ir sekla, ja tā cilvēkus dala pēc kaut kādiem kanoniem. Par skaistumu, šķiet, taisnība tiešām bijusi Šleseram – tas „nāk no iekšām”. Vairākkārt esmu pārliecinājies, ka ārēji pievilcīgi cilvēki nereti jūtas nomākti un vientuļi, jo daudziem ir bail viņiem tuvoties. Man ir regulāra sadarbība ar pasaules līmeņa modelēm – patiesībā viņas alkst pavisam cita veida atzinību. Interneta un mediju vide dara savu. Mūsu attīstību kavē neobjektivitāte un ļaunums. Tikko kāds kaut ko dara, viņš nevis tiek paslavēts, bet gan nolīdzināts līdz ar zemi. Bet pienāks laiks, kad dzimtenē sāks atgriezties emigrējušie latvieši – viņi šo provinciālismu būs atmetuši.

A.: Vai viņi tiešām atgriezīsies?

D.: Ja nē, tad vismaz būs, pie kā ciemos aizbraukt! Ja viņi tiešām neatgriezīsies, tad šie zirnekļi burciņā cits citu apēdīs. Un uz to mēs arī ejam. Nevajag vainot krievus vai vēl kādu mistisku tēlu. Mēs paši esam savas laimes kalēji. Nevienam nekas nepienākas un valsts arī nevienam nav parādā. Viss nepieciešamais mums jau ir dots – pase, pilsonība un iespēja brīvi izpausties darba tirgū. Kāpēc kādam būtu jāgādā par tavām finansēm vai veselību? Ko tu pats esi darījis, lai izsistos? Novērtē to vien, ka esi piedzimis – tu esi ātrākais spermatozoīds, vinnētājs, viens no miljarda! Varbūt arī ir kādas nepilnības mūsu valsts kārtības rullī, bet visiem ir dota vienlīdz liela iespēja rīkoties. Reti kurš, pēkšņi pajautāts, ko pats vēlas, spētu uz to atbildēt. Runā, ka naudu nedrīkstot vēlēties. Kāpēc gan ne? Gluži otrādi – to vajag darīt! Ja nauda spēs atrisināt tavas problēmas, vēlies to! Bet diemžēl lielākā daļa iekāro to, kas ir kaimiņam, jo to, ko vēlas pats, viņš nemaz nezina. Daudzi domā, ka es dzīvoju kosmosā. Lai tā būtu. Es vienkārši realizēju savas idejas un atļaujos darīt tā, ka attiecīgā brīdi uzskatu par vajadzīgu. Latvijā cilvēki nereti piesauc kaut kādus savus principus. No kurienes divdesmitgadīgam jaunietim var būt principi? Lai tādā vecumā būtu principi, jābūt ārkārtīgi samaitātam visās dzīves jomās – tātad viņš ir izmēģinājis visu, narkotikas, seksuālu izvirtību, un atzinis to par sliktu. Svešu cilvēku principus pieņemt par saviem būtu vairāk nekā muļķīgi.  Man nereti pārmet, ka intervijās pirms pieciem gadiem esmu teicis ko citu, nekā tagad. Protams! Ir pagājis laiks, esmu uzkrājis pieredzi un manas domas ir mainījušās. Man nav jākaunas par to, ka esmu mainījis savu viedokli spēcīgu argumentu dēļ.

A.: Kādas piecas lietas, tavuprāt, katram cilvēkam būtu jāizdara savas dzīves laikā?

D.: Trīs es zinu. Tās zini arī tu! Jānosit čūska, jāiestāda koks un jāizaudzina dēls. Bērni tiešām ir nepieciešami. Man patiesi ir žēl to cilvēku, kuriem bērnu nav vai viņi tādus nevēlas. Daudzi savu mūžu nodzīvo, pat neaptverot, ka ir dzīvojuši. Nav jēgas no nedzeršanas, nepīpēšanas un nemitīga darba. Vispirms vajag darīt un tikai pēc tam nožēlot - tas tevi padara par cilvēku. Varbūt tā būs rūgta pieredze, bet tā tevi bagātinās. Otra iespēja var arī nebūt. Katram vajadzētu pēc iespējas ātrāk saprast to, ka patiesībā tu nevienam īsti neesi vajadzīgs. Mēs piedzimstam vieni un tādi arī nomirstam, tāpēc jāpriecājas par katru, kuram šķietam mīļi un dārgi. Kā vēsta kāda indiāņu gudrība: „Kad pēdējais koks būs nocirsts, pēdējais dzīvnieks nomedīts, pēdējā zivs nozvejota un pēdējā upe piesārņota, tikai tad cilvēks sapratīs, ka naudu nevar ēst.” Tam, ko redzam apkārt, nav nekāda sakara ar to, kas mums nepieciešams. Mēs esam tikai dzīvnieki – mums nepieciešama tikai ēšana un vairošanās, pārējo mēs izdomājām tikai tāpēc, ka mums bija garlaicīgi gaidīt savu nāvi. Mēs neesam īpaši – zinātnieki ir pierādījuši, ka vienīgā cilvēku atšķirība no dzīvniekiem ir spēja saglabāt un nodot tālāk informāciju. Šīs divas īpašības ir veicinājušas mūsu evolūciju un uzkundzēšanos.