Georga Isersona “Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Liepnieks

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura idejas tiešā veidā guvušas atspoguļojumu aktuālajā mūsdienu Krievijas militārajā doktrīnā. Taču, lai izprastu mūsdienu Krievijas militāro domāšanu, īpaši Baltijas reģionā, ir obligāti jāpievērš uzmanība konvenciālo draudu aspektam. Un šajā sakarā ir vērts atcerēties citu leģendāru pagājušā gadsimta krievu militāro stratēģi – divīzijas komandieri un Armijas Ģenerālštāba Akadēmijas profesoru Georgu Isersonu.

Isersons militārās stratēģijas vēsturē galvenokārt zināms, pateicoties 1932. gadā izdotajai grāmatai “Kara mākslas evolūcija”, kurā viņš izvērš tā saukto “dziļo operāciju” ideju, kuru praksē veiksmīgi izmantoja gan maršals Žukovs, gan citi komandieri Otrā pasaules kara laikā.

Mūs Baltijā noteikti vairāk interesē cita Georga Isersona grāmata. Proti, 1940. gadā izdotā “Jaunās karadarbības formas”.

Šajā grāmatā Isersons analizē Spānijas kara stratēģiskos un taktiskos aspektus un hitleriskās Vācijas iebrukumu Polijā.

Līdzīgi Mesneram, Isersons ir viens no tiem militārajiem domātajiem, kuru idejas un domāšana izrādījusies pravietiska un arī šobrīd uzskatāma par ļoti modernu un aktuālu.

Neiedziļinoties sīkumos, Isersona tēze, kas ir aktuāla mums šobrīd Baltijā, skan šādi:

“Militāro spēku koncentrācija sākas ilgi pirms aktuālās karadarbības sākuma. Protams, šādu spēku koncentrāciju nav iespējams pilnībā noslēpt. Bet vienmēr paliek neskaidrība – vai tā ir reāla gatavošanās iebrukumam jeb tikai drauds. No drauda līdz reālam iebrukumam visu laiku paliek viens solis. Un kamēr viena puse turpina dzīvot šaubās un neziņā, otra puse turpina spēku koncentrāciju līdz brīdim, kamēr vienā robežas pusē ir sakopots milzīgs militārais potenciāls.”

Militāro vēsturnieku vidū valda viedoklis, ka ja Staļins būtu ņēmis vērā Isersona izpratni par Hitlera panākumu atslēgu Polijā, Padomju Savienība nebūtu cietusi tik milzīgus zaudējums Otrā pasaules kara sākumā.

Lai vai kā, skaidrs ir viens – tas, ko mēs redzam Baltijas reģionā šobrīd, ir tieši šāda milzīga Krievijas militārā potenciāla koncentrēšana pie robežas un Baltijas valstu pieradināšana pie tā, ka šis potenciāls tiek nemitīgi palielināts gan militārpersonu, gan tehnikas un tehnoloģiju ziņā. Mēs atrodamies neziņā – vai tas ir tikai drauds, vai gatavošanās reālam iebrukumam. Taču tieši šādu uzvaras gūšanas stratēģiju ir aprakstījis viens no ievērojamākajiem krievu militārajiem zinātniekiem.

Īpaši aktuāli tas, protams, kļūst tieši tādos brīžos kā šobrīd – pirms mācībām “Zapad”, kas tiek izmantotas, lai esošo militāro potenciālu palielinātu vēl daudzkārt un vienlaikus attaisnotu augsta līmeņa aktivitāti visā militārajā un nemilitārajā infrastruktūrā. Tajā skaitā ārpus reģiona, kas citos apstākļos būtu droša pazīme reālam iebrukumam.

Ir zināms, ka NATO rūpīgi novēro visas šīs aktivitātes. Isersona stratēģijā paredzēts ir arī tas. Nav iespējams noslēpt tik liela mēroga aktivitātes. Taču ar novērošanu šeit pilnīgi noteikti nav pietiekami un Isersona grāmatā tas arī tiek labi ilustrēts, analizējot iemeslus, kāpēc Polija izrādījās pilnīgi bezspēcīga Hitlera iebrukuma priekšā.

Tātad no drauda līdz iebrukumam ir tikai viens solis. Liels militārais potenciāls tiek koncentrēts ilgi pirms iebrukuma, turot upuri neziņā un šaubās un iemidzinot viņa modrību. Katras liela mēra militāras mācības kā “Zapad”, kas beidzas bez incidentiem, patiesībā iemidzina modrību vēl vairāk, pieradinot pie domas, ka tas ir normāli, ja pie robežas atrodas šāda izmēra spēki un regulāri notiek šāda izmēra manevri. Tas kļūst par it kā normālu stāvokli, radot mānīgu sajūtu, ka mēs kontrolējam situāciju.

Patiesībā tajā ir maz kā normāla un nereti piesauktais Baltijas salīdzinājums ar Rietumberlīni to tikai pastiprina. Rietumberlīnes militārā situācija nekādā gadījumā nebija nekas normāls un tās aizsardzības un atturēšanas politika balstījās uz skaidri paustiem atomkara, proti, globāla konflikta draudiem. Baltija, neskatoties uz visām visaugstākā līmeņa drošības garantijām un ārkārtīgi svarīgo palīdzību, kuru mēs saņemam no NATO sabiedrotajiem, tomēr šāda līmeņa politisku drošību nebauda, kas, stingri no militārā viedokļa, noved mūs atpakaļ pie visiem zināmajām Baltijas aizsargāšanas problēmām konvencionāla, reģionāla konflikta gadījumā.

Sekojot Isersona stratēģijai Krievija ir izveidojusi un turpina nostiprināt A2/AD burbuli ap Kaļiņingradu un pie Baltijas valstu robežām, ietverot tajā visu Baltiju. Kas nozīmē, ka konflikta gadījumā (bez politiskiem jautājumiem par dažādu NATO un reģiona ne-NATO valstu reakciju) izšķirošas būs pašā Baltijā jau esošās aizsardzības spējas un iedzīvotāju gatavība, vēlme un iespējas pretoties agresoram. Šīs spējas pēdējos gados ir būtiski pieaugušas salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. NATO sabiedroto palīdzība šajā sakarā ir nenovērtējama un šobrīd Baltijas valstis jau spētu tikt galā ar “zaļo vīriņu” – Krimas vai Donbasa stila agresīvām operācijām, taču vēl aizvien vairāk nekā ļoti problemātiska būtu aizsardzība pret modernu konvencionālu uzbrukumu, kāds, piemēram, tiek katru gadu izspēlēts mācībās “Zapad”.

Problēma ir tā, ka Latvija jau ir iekritusi Isersona iemidzināšanas lamatās, lielā mērā pateicoties mūsu pašu mediju un politiķu nekompetencei militārajos jautājumos.

Latvija ir vienīgā valsts Baltijas reģionā, kurā ne tikai nepastāv obligātais militārais dienests nekādā formā, bet nav pat diskusijas sabiedrībā un politiskajā vidē par tā nepieciešamību. Vēl vairāk, oficiālā Latvijas Aizsardzības ministrijas nostāja ir agresīvi naidīga pret obligātā militārā dienesta ideju, pasludinot obligātā dienesta karavīrus (tos, uz kuriem savu aizsardzību balsta daudzas mazas valstis un, protams, visas citas Baltijas reģiona valstis) par lielgabalu gaļu. Papildus tam, Latvija publiski operē ar uzpūstiem zemessardzes un profesionālās armijas skaitļiem (Saeimas apstiprinātā valsts aizsardzības koncepcija paredz 6500 profesionālu karavīru un 8000 zemessargu) un apšaubāmām rezervistu radīšanas programmām, kā rezultātā mūsu valsti sargā vai gatavojas sargāt daudz tikai uz papīra esošu karavīru. (Zīmīgi, ka par to vairāk uztraucas mūsu kaimiņi un sabiedrotie, bet pašā Latvijā – neviens.)

Saknes šīm problēmām, šķiet, ir meklējamas Latvijas pilsoņu salīdzinoši augstajā neuzticībā savas valsts institūcijām un, salīdzinot ar citām Baltijas valstīm, zemajā reālajā patriotismā. Tajā patriotismā, kas liek nevis tikai patriotiski vai rusofobiski bļaustīties, bet, piemēram, arī maksāt nodokļus vai iestāties zemessardzē. Iespējams, arī reālā nacionālā un ekonomiskā sašķeltība ir tomēr lielāka nekā tas virspusē šķiet. Nešaubīgi, ka valsts aizsardzība tikai daļēji ir ministrijas, valdības vai NBS atbildība. Šis nu ir tas jautājums, kurā valsts iedzīvotāji vai nu demonstrē Satversmē minēto valstsgribu vai nē.

Jebkurā gadījumā rodas iespaids, ka Latvijas sabiedrība, mediji un politiskā vide šobrīd ir tālu no izpratnes par reālajiem militārajiem riskiem un problēmām reģionā, vai varbūt no vēlmes vispār nopietni domāt par savas valsts aizsardzību.

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

5 Komentāri on "Georga Isersona “Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba"

avatar
Kārtot pēc:   jaunākie | vecākie | populārākie
Nu tas taa
Nu tas taa

Tfu no Polijas

Nu tas taa
Nu tas taa

Visam piekrītu tikai par to Kaļiņingradu ir tā la to no Polijas un Vācijas teritorijas var noslaucīt no zemes virsas.

Konuakal
Konuakal

Tas gan. Statēģiskā līmenī netiek domāts. Nevienam nav noslēpums kas varētu būt potenciālais agresors. Vai kas militārajos formējumos ir taisīts lai pretdarbotos viņam. Vai ir mobilas kājnieku vienības? Vai ir mobilas pretgaisa vienības? Vai uz jūras varam ko vairāk kā 2 pasaules kara mīnas vākt? Rodas iespaids, ka visi šie aspekti tiek ignorēti un apzināti tiekam vesti virzienos kas ir neproduktīvi.

wpDiscuz