Atis Klimovičs: Ko nepasaka premjers, to pasaka paši zemessargi

Atis Klimovičs zemessardze

Ir divas iespējas un abas nelāgas, jo premjerministra Māra Kučinska apgalvojums par Latvijas bruņoto spēku pietiekamajām kaujas spējām ir melīgs vai arī tāds, kas apliecina viņa neorientēšanos valsts aizsardzības jomā. Tā portālā lsm.lv raksta žurnālists Atis Klimovičs (attēlā).

Blēņas sabiedrībai parasti iestāsta autoritāros režīmos, tādēļ šādus mūsu valsts valdības vadītāja apgalvojumus nevajadzētu atstāt neievērotus.

Vispirms tādēļ, ka premjera “optimisms” pavēsta to, ka viss ir labi un nekādi nopietni uzlabojumi nozarē nav nepieciešami.

Tomēr Kučinska teiktais nav patiesība un to bez vārda nosaukšanas apstiprinās lielākā daļa karavīru un zemessargu, turpina Klimovičs.

Jāņem vērā, ka viņi visi nevēlēsies nosaukt sevi vārdā, jo tad nepatikšanas esot nodrošinātas. Tā bijis vienmēr, jo neviens nav ienaidnieks pats sev, savām izaugsmes iespējām un ģimenes labklājībai (ja runājam par profesionālu militārpersonu).

Reiz, un tas nebija ļoti sen, vaicāju kādam virsniekam Ādažos par mūsu sauszemes spēku brigādes kaujas spējām. “Kādas spējas? Ja būtu sniegs, tad pēc kādām desmit, piecpadsmit minūtēm, izbraukušas no bāzes, visas mūsu mašīnas apstātos!” noteica pieredzējušais virsnieks. Taču neiesim tik “tālu” – vien dažus gadus atpakaļ. Varbūt Kučinskim padomnieki likuši priekšā svaigāku informāciju.

Pajautāsim zemessargiem, vai viņiem joprojām nav nekādu bruņotu pārvietošanās līdzekļu. Uzzināsim, ka nav gan, turklāt plānā tie paredzēti vien tikai vienam bataljonam (no 18 zemessardzes bataljoniem).

Kā lai te neatminas Aizsardzības ministrijas norādi par Ukrainas kara pieredzes pārņemšanu? Un tieši tur – to pateiks jebkurš ukraiņu karavīrs – pēc krievu kara tehnikas masveidīgas ievešanas Ukrainā kļuvis redzams, cik nepieciešama ir bruņotā tehnika – no kājnieku mašīnas līdz tankam.

To, ko nepasaka ministrija, izklāsta citi. Piemēram persona vai personu grupa, kas izvēlējusies pseidonīmu Ivars Čiekurs. Ieraudzīsim zināšanas un orientēšanos militārajā jomā un pamanīsim, ka arī Čiekurs lietišķi vaicā, kā zemessargi var doties uz kara zonu pilnīgi neaizsargātās automašīnās? Izklausās absurdi.

Kā zemessargi, kas tagad uzskatāms par galveno militāro valsts aizsardzības spēku, var pārvietoties transporta līdzekļos, kurus var cauršaut vienkāršs “kalašņikovs”?

Bet ko gan runāt par tik augstām lietām kā bruņots transports, ja pat daudz vienkāršākas nav iespējams atrisināt. Jebkurš zemessardzes virsnieks pateiks, ka noderīga un vajadzīga lieta būtu kvadricikli.

Latvijas apstākļos vērtīgs transports, ar ko apgādājamas mazas un nelielas vienības visos zemessardzes bataljonos. Turklāt par to runā jau sen, taču aizsardzības resors nespēj atrisināt pat šo jautājumu. Redzot, kā “neveicas” pat ar mugursomu iepirkumu, uz kaut ko lielāku cerēt nenākas.

Taču nolaidīsimies uz zemes un uzdosim vienu vienīgu jautājumu jebkuram no zemessardzes bataljonu komandieriem – cik pretlietus apmetņu ir viņa vadītās vienības rīcībā? Atbilde būs skumja.

Tomēr apgāde ir tikai puse no problēmas. Premjerministrs, šķiet, neko nav dzirdējis arī par pilnīgo izgāšanos ar rezervistu apmācībām.

Pajautājiet jebkuram savam draugam vai paziņam, vai tam ir zināms, ka rīkoties ārkārtas situācijā. Jau pirms vairākiem gadiem bruņoto spēku toreizējais vadītājs apgalvoja, ka rezervistu sistēma darbojas – tagad redzams, ka tā nav bijusi patiesība. Varbūt “kara noslēpums”?

Latvijā nav atbildes uz jautājumu, kā krīzes jeb kara gadījumā tiks papildināti bruņotie spēki. Skaidrs ir tas, ka tādā gadījumā valsts aizsardzībā vajadzētu iesaistīt daudz vairāk personu. Cik? Tas ir nopietnas diskusijas vērts temats, taču ar esošajiem spēkiem ir par maz. Beidzamā mēneša laikā ministriju sanervozējis minētais Čiekurs un citi, kas izteikušies par nepieciešamību atjaunot obligāto militāro dienestu. Ministrijas atbilde bijusi noraidoša un pārlieku informatīvi skopa, jo nav pateikts pats galvenais, kādā veidā Latvija plāno panākt daudz lielākā skaita pilsoņu sagatavošanu valsts militārai aizsardzībai.

Iespējams, galvenie iemesli “atturīgumam”  pievērsties aizsardzības jautājumiem, kā nākas, meklējami Latvijas valdības atziņā, ka valstij nepastāv konvenciāla kara draudi. Taču arī tas ir ļoti diskutabls jautājums. Pajautāsim ukraiņiem, cik daudzi no viņiem pirms 2014.gada pavasara uzskatīja Krievijas agresiju par iespējamu.

Sazinoties ar vienu no augsta ranga zemessardzes virsniekiem dzirdēju šādu atziņu: “Tā vien šķiet, ka mūsu vadība neko nav ņēmusi vērā no Ukrainas pieredzes un tas attiecas uz visu – gan apgādi, gan rezervju gatavošanu.”

Lai ko teiktu mūsu ministrija, ir vērts paskatīties, ko dara kaimiņi. Minētais zemessardzes virsnieks atsaucās uz neseno igauņu laikraksta redaktora rakstu “Latvijas Avīzē”, kur šis cilvēks norādījis uz savu dalību Igaunijas zemessardzē un uzdevis jautājumu latviešiem, vai viņi krīzes gadījumā sēdēs kafejnīcā un tvītos pret agresoru. “Es visu vakaru prātoju un nācu pie slēdziena, ka pavisam neilgā laikā varam sagatavot pienācīgu skaitu karavīru,” teica virsnieks.

Derīgi pieminēt šo otrdien Lietuvas parlamentā apstiprināto atjaunoto nacionālās drošības stratēģiju, kurā uzskaitīti 14 apdraudējumi, bīstamas situācijas un riski.

Pirmā vietā šajā stratēģijā piešķirta konvenciālajam militārajam apdraudējumam, ko radījusi “Krievijas Federācijas sagatavošanās un griba lietot militāru spēku savu mērķu sasniegšanai, kā arī tās militāro jaudu koncentrācija un attīstība pie Lietuvas Republikas robežas”, nobeigumā raksta Atis Klimovičs portālā lsm.lv.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Avots: lsm.lv

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz