Valodas glābēji jeb dzīvie uz salas – I daļa

Nils Sakss Konstantinovs

Aiz Skotijas sākas jūra, un tajā jūrā ir salas, un starp tām salām dažas ir neapdzīvotas. Bet vēl uz citām notiek visādas brīnumainas lietas. Šeit, piemēram, uz vienas tādas nelielas dzīvo drusku virs desmit katoļu mūku, un vēl šeit oficiālā valoda ir latīņu. Gan nevis kā Latvijā, kur oficiālā valoda ir viena, bet tīri labi var iztikt ar kādu citu, un vispār – visu mūžu nodzīvot, tā īsti to valsts valodu ne protot, ne dzirdot, ne saprotot. Nē, šeit tā galīgi nav – bez latīņu valodas te justos kā Marija bez nevainības. Jau no rīta kā četros tevi modina ar Laudetur Jesus et Maria semper Virgo, tā līdz pēdējam pusnakts Te Deum.

Valoda, kā zināms, visātrāk uzsūcas to ieelpojot. Otrā nedēļa knapi nav pagājusi, un pat cilvēks, kas Senajā Romā mūžam nav bijis, iemanās lauzīti latīniski. Protams, varbūt ne gluži ar Augustīna eleganci, bet veikalā pienu nopirkt varētu un kamiņam labdienu arī pieklājīgi padot. Visu procesu  dara vieglāku tas, ka runāšana šeit ir aktivitāte, kas visādi ierobežota. Ikdienas saziņai atvēlētas divas stundas dienā pēc vakariņām, un tās pašas teoloģisku diskursu pārsātinātā atmosfērā, abata visur esošā pārraudzībā, par tematu, kas pieteikts iepriekšējās dienas vakarā – ja runāšanai dots tik maz laika, tad vērts kārtīgi apdomāt katru sakāmo vārdu. Visa pārējā saziņa starp cilvēkiem notiek ar vieglu galvas mājienu, ar tikko manāmu smaidu, ar strupu rokas vēzienu. Un, teikšu godīgi – pilnīgi pietiek.

Jo ne jau savā starpā pļāpāt viņi te novākušies, bet gan ar augstākajām sfērām komunicēt, un tas šeit notiek tīri pēc grāmatas. Kā dziedāja latīniskos psalmus kopš Gregora laikiem, tā arī dzied – šodien, vakar un droši vien dziedās vēl arī rīt. Vai vismaz, kamēr pastāvēs šī kopiena: pēdējā sala  (diezgan tiešā nozīmē), kur mēģina dzīvu uzturēt Romas Katoliskās Baznīcas oficiālo valodu un antīko rituālu.

Visi bija pārliecināti, ka tas izzudīs pats no sevis. Dabiskā procesā izmirs valodas zinātāji, aizies vecās kārtības pratēji, un miers un bērziņš Cionā. Bet notika dīvains fenomens – latīņu valodu pēkšņi sāka mīlēt jauni cilvēki un visādas jauniešu grupas organizējās, prasot atdot atpakaļ veco, krietni konservatīvo un ortodoksālo rituālu. To, kas atvērtības un plašās masās populārā garā tika modernizēts sešdesmitajos. Glābiņu no meinstrīma liberālisma jaunā Baznīcā gājēju paaudze atrada ortodoksālā minoritātē – visādīgi apspiestā no vairākuma puses, kā jau minoritātei piedienas, bet vienalga diezgan manāmā. Tagad visur Eiropā tādas mazākas un lielākas entuziastu grupiņas, arī Latvijā esot vietējais andergraunds, maziņš gan, kādi cilvēki pieci seši,  toties aktīvi braucēji uz Lietuvu, kur tuvākā vieta latīniskajām misēm. Bet šeit, Skotijā, uz salas dzīvo vienīgais tradicionālistu mūku ordenis. Cilvēki, kas visu savu dzīvi atdevuši latīņu valodai. Un tam, lai baznīcā varētu lūgties tieši tāpat, kā lūdzās Augustīns, Toms Akvīnietis un vispār katrs Romas katolis kopš seši simtā līdz 1967. gadam.

Bet lūdzās viņi pārsvarā psalmus, un tos lūdzas arī šeit – piecreiz dienā, no biezām, smagām grāmatām, dziedot pēc viduslaiku notīm uz četrām nošu līnijām, bez kādām atslēgām – tradīcija liek toni un tempu piemeklēt pēc Svētā Gara iedvesmas (neaizmirstot par labas gaumes principiem, protams). Korī vietas ieņem atkarībā no stāža – galā sēžas tie, kas šeit nolauzuši visilgāk, un tad secīgi pa gadiem, līdz pat pēdējai rindai, kur kā ienācējam vieta ierādīta man.  Sola biedrs izskatās knapi pēc vidusskolas, lai arī ir šeit uz salas izturēts vismaz gadu. To apliecina formastērps – melns, biezs un elegants, ar apmetni kā Harijam Poteram un rožukroņiem savērtiem tādās ķēdēs, kādas mēs skolas gados nēsājām pie džinsiem, lai liecinātu par piederību reiva subkultūrai. Viņš pacietīgi māca man biezajā grāmatā atrast pareizos dziedājumus, un dara to tikai ar žestiem un līdzjūtīgām nopūtām. Mēs kopā pavadām ik dienas pa sešām stundām, stāvot vai tupot ceļos pie vienas pults, dziedot no vienas grāmatas un aizdedzot sveces pie vienas liesmas, bet es tā arī neuzzinu, kā viņu sauc. Triju nedēļu laikā mēs nepārmijam neviena vārda ne ar viņu, ne kādu citu no mūkiem. Un tomēr viņš kļūst par manu labāko draugu – pareizajā vietā iebakstīts pirksts tavā lūgšanu grāmatā reizēm ir vairāk vērts nekā daudzi vārdi. Ir gan arī viens trūkums šai citādi tiklajai draudzībai, jo kā zināms, draugi mēdz pārņemt viens otra paradumus, un es pieķeru sevi pārņemam mūku puikas latīņu valodas izrunu, kas kopumā gan ir tīri izkopta, tomēr cieto R viņš nav iemanījies virpināt, un muļļā to mīksti kā tāds anglosakšu zemnieks. Tādēļ, lai nezaudētu asumu, pirms dziedājumiem savā istabā atkārtoju:
Rīga, Rīga – ave Maria
Runcis, Runcis – gratia plena.

Vislabākā izruna, kā īstam antīkajam romietim, šeit neapstrīdami pieder Tēvam Martinam – viņš ir ordeņa dibinātājs un visa pasākuma fīrētājs. Viņš ir arī svētais (pagaidām gan neformālais, lai cilvēku kanonizētu, viņam vispirms ir jānomirst), un, svinot Misi, Tēvu Martinu reizēm pārņem ekstāze. Tas gan nav tik interesanti, kā izklausās: praksē tas notiek tā, ka viņš laiku pa laikam pārtrauc darboties un stāv pievērtām acīm, mulsu smaidu uz lūpām, līgani šūpojoties šurpu turpu – nezinātu, ka tā ir ekstāze, goda vārds, padomātu, ka cilvēks vienkārši tekstu aizmirsis. Un tas atkārtojas vairākas reizes, kas nozīmē, ka rīta Mise ievelkas vismaz stundu, ja ne pusotru.

Tādēļ man labāk patīk otrs priesteris – Tēvs Antonijs. Viņš vēl nav sasniedzis tādu svētuma pakāpi un ekstāzēs nekrīt, tā ka pie viņa tiekam cauri ar nepilnu pusstundu. Un tad brokastis, ko atstāj groziņā aiz durvīm, lai nevajadzētu lieki komunicēt ar skatienu vai klātbūtni vien, un tad rīta lūgšanas, nākamie psalmu dziedājumi, tad meditācijas, tad pusdienas – tāpat caur durvīm iebīdītas, psalmi, lūgšanas, rožu kroņi, vēl visādi pesteļi, vakariņas, nakts svētības, Dieva miers, un tā līdz nākamajai dienai, un tā šeit dzīve paiet.

No viena zvana līdz nākamajam. Pie pirmā ej, pie otrā – nāc atpakaļ. Ar klauvējieniem pie koka pults tavas kustības regulē priesteris. Viens piesitiens – celies kājās, divi – meties ceļos, trīs – sēdies. Diezgan estētiska tāda dzīve. Un sakārtota. Kā man vēlāk paskaidro Tēvs Martins, latīņu tradīcija tieši ar to ir laba: Šeit viss ir cieši nostiprināts, savilkts un apzīmogots. Negrozāmi panti, tā teikt. Šeit neko samaitāt vairs nav iespējams, jo šeit visi caurumi ir aizvilkti, viņš saka un ar rokām taisa tādas kustības kā griežot ciet naftas vada krānu.

 

Autors: Nils Sakss

Populārākie raksti


Jūs varētu interesēt


Lasītāju viedokļi

avatar