Valentīndienas pirmsākumi – asiņaini un izvirtīgi romiešu pagānu svētki

Valentīndiena

Kad no TV ekrāniem, veikalu plauktiem un skatlogiem pār mums sāk velties sarkanu siržu lēvenis, aug cenas konfekšu kastēm un restorānos ir grūti rezervēt galdiņu, ir skaidrs – klāt Valentīndiena.

Mūsdienās ir gluži vai nepieklājīgi, ja 14.februārī – Valentīndienā – nemosties no rožu klēpja smaržas gultā un darbavietā uz rakstāmgalda negulst šokolādes sirsniņu kalni. Un nedod dies’, ja esi neapdomīgi atzinies, ka tev nav pāra. Mazākais, ko nāksies dzirdēt no iejūtīgajiem kolēģiem – līdzjūtīgu nopūtu un uzmundrinājumu, ka „nākamgad Valentīndiena noteikti nebūs jāpavada vienatnē”.

Tomēr, atļaujiet vaicāt – kas tad īsti ir jāsvin šajā dienā? Mīlestība? To var svinēt un apliecināt katru dienu, un ne jau veikalā pirktais “apliecinājums” ir pierādījums, ka cilvēku patiešām mīli. Garīdznieka Valentīna noslaktēšanas dienu?  Vai ir ētiski līksmot un priecāties par to, ka cilvēks ticis lemts nāvei?

Un, kā atklājies, Valentīndienas pirmsākumi nebūt nav bijuši romantisma un mīlestības apvīti.  Ja vien ar vārdu „mīlestība” nesaproti dzīvnieku nogalināšanu un seksu ar partneri, kuru izlozē.

Ir viedoklis, ka Valentīndienas senākās tradīcijas saistītas ar romiešu pagāniskajiem svētkiem Luperkālijām, ko svinēja februāra vidū.

Šos auglības svētkus svinēja par godu dievietei Junonai un zemkopības dievam Faunam (saukts arī Lubercus). Svētku sākumā priesteri ziedoja uz altāra dzīvniekus, lai dievi svētītu zemi ar labu ražu. Upurēto dzīvnieku ādas sagrieza sloksnēs, iemērca upuru asinīs, un tad kaili jaunekļi skrēja ar šīm sloksnēm rokās pa pilsētu ielām, pātagodami ceļā sastaptās sievietes, lai tās nākamajā gadā būtu auglīgas un dzemdētu bērnus.

Svētku noslēgumā neprecētās sievietes izģērbās kailas un lielā urnā sameta zīmītes ar savu vārdu.  Ikviens neprecēts vīrietis varēja paņemt zīmīti ar kādas sievietes vārdu, tā izveidojot pāri nākamajam gadam. Pārsteidzoši, bet dažreiz arī šie izlozētie pāri pēc tam pat apprecējās.

Luperkālijas bija romiešu iecienīti svētki (un kā nu ne?), kas slepus tika svinēti vēl ilgi pēc tam, kad kristietība kļuva par valsts reliģiju Romā. Baznīcai nācās domāt, kā izskaust šīs kolektīvās izvirtības orģijas. Daži vēsturnieki uzskata, ka Luperkālijas, tāpat kā daudzi citi pagānu svētki, vienkārši tikai aizstātas ar kristiešu svētkiem – Svētā Valentīna dienu.

Tiesa, mūsu ēras 494.gadā pāvests Gelasijs I gan aizliedza Luperkāliju svinēšanu, tomēr nav pierādījumu, kas tieši saistītu pagānisko Luperkāliju aizliegšanu ar Valentīna dienas svinēšanu. Šī versija radās 18.gadsimtā, kad katoļu priesteris Albans Batlers rakstīja savus svēto dzīves aprakstus.

 

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

 

Izmantota informācija no laikmetazimes.lv

 

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

1 Komentārs on "Valentīndienas pirmsākumi – asiņaini un izvirtīgi romiešu pagānu svētki"

avatar
Kārtot pēc:   jaunākie | vecākie | populārākie
fans
fans

Vēsture atkārtojas TV3 Bez Tabu Pirmais skūpsts

wpDiscuz