Uzlabot dzīvi, mainot attieksmi pret laiku

uzabot dzīvi

Kad bijušajam Stenfordas universitātes profesoram Filipam Zimbardo (Philip Zimbardo) palūdza izteikt savu viedokli par to, kā uzlabot dzīvi, respektīvi, kā mēs varētu to labāk izmantot, viņš bija atklāts un tiešs.

“Dzīve ir kārdinājums,” Zimbardo atzina kādā TED Talks konferencē. “Dzīve ir atdeve un pretošanās. Dzīve ir  “jā” vai “nē” , “tagad” vai “vēlāk” , impulsīva vai apdomāta rīcība, dzīvošana tagadnē vai orientēšanās uz nākotni.”

Atbildes uz šiem kārdinājumiem daudz ko atklāj par mūsu attieksmi pret laiku. Neatkarīgi no tā, vai, pieņemot lēmumus, mēs raugāmies pagātnē, reaģējam uz pašreizējām emocijām un apkārtējo pasauli vai apdomājam nākotnes mērķus, tajos atklājas mūsu attieksme pret laiku.

Daudziem cilvēkiem piemīt uz tagadni orientēta attieksme pret laiku. Tomēr, ja lēmumi pamatojas tikai uz šābrīža situāciju, tas var kļūt par iemeslu dažādām nepilnībām vai traucēt sasniegt ilgtermiņa mērķus.

Zimbardo to formulē šādi: “Nākotnes labumi tiek upurēti mūsu šodienas kaislībām.”

Ne mazāk cilvēku pārspīlē nākotni un pārāk saista savas cerības ar rītdienu. Viņi riskē neiegūt pieredzi un palaist garām prieku, ko varētu rast šodien. Savukārt uz pagātni orientētie tiecas ignorēt katras jaunas dienas iespējas.

Ļaunākais ir tas, ka cilvēki zemapziņā automātiski pamato savus lēmumus tikai ar vienu no šim orientieriem.

Daudzi cilvēki, teic Zimbardo, kurus pārņēmusi tieksme lēmumu pieņemšanā vadīties tikai pēc viena laika orientiera, galu galā kļūst par šīs vienpusības upuriem.

Tikmēr tikai nedaudzi cilvēki apzināti piekristu nesasniegt nākotnes mērķus (piemēram, iegādāties māju), lai nezaudētu šodienas priekus (piemēram, jaunības sniegtās brīvības un salīdzinoši ierobežotās atbildības priekšrocības) vai piemēram ļautos pagātnes vilšanās ietekmei un apzināti  zaudētu gatavību vismaz mēģināt.

Tās visas ir neizbēgamas sekas neobjektīvai attieksmei pret laiku. Tās iestājas, ja mēs ļaujam šai neobjektivitātei iesakņoties zemapziņā. Lai no tā izvairītos, ir svarīgi, saka Zimbardo, apzināt mūsu uzskatus par laiku un raudzīties uz to elastīgāk.

“Jebkurai galējībai attieksmē pret laiku ir vairāk negatīva, nekā pozitīva ietekme,” Zimbardo teic.

Tā vietā, lai, piemēram, nākotnes veiksmes vārdā upurētu pārmērīgi daudz ģimenei veltāmā laika un dzīves piepildījuma, ir svarīgi veidot jauktu attieksmi, kas apvieno visu trīs laika orientieru pozitīvos aspektus.

Lai turētos uz kājām, no pagātnes mums būtu jāņem dzīves sniegtās pozitīvās mācības un apziņa, no kurienes mēs nākam,. Tagadnē mēs varam smelt enerģiju, izzināt sevi, tajā pat laikā pievēršot skatienu nākotnei, kas atgādina, ka vienmēr ir arī risks nesaņemt „lielos apbalvojumus”.

Papildus tam Zimbardo iesaka izvairīties no negatīvām atmiņām par pagātni un fatālisma sajūtas attiecībā uz tagadni, kas neļauj mums virzīties uz priekšu (sajūta “lai ko mēs darītu, viss ir bezcerīgi”). Tas nedod mums nekā laba.

Kopumā ir grūti apstrīdēt profesora loģiku. Dzīvē dažkārt rodas kārdinājumi: kārdinājums nedarīt neko, kārdinājums nekoncentrēties, vai, gluži pretēji, kārdinājums pārlieku koncentrēties.

Daudzpusīga, elastīga un objektīva attieksme pret laiku nav maģisks paņēmiens, kas ļauj pienācīgi nodrošināties pret visiem iepriekš minētajiem dzīves kārdinājumiem, bet tā pilnīgi noteikti liecina, ka neobjektīvas attieksmes sekas var būt fatālas. Šo argumentu Zimbardo uzsver vēlreiz .

“Nobeigumā es vēlos pateikt, ka daudzus dzīves sarežģījumus ir iespējams atrisināt, ja jūs izprotat savu un citu cilvēku attieksmi pret laiku. Šī ideja ir vienkārša un acīm redzama, un es domāju, ka sekas ir tiešām vērā ņemamas.”

 

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Avots: Philip Zimbardo.The psychology of time

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz