Olimpiādei noslēdzoties bukmeikeri, sporta entuziasti un ekonomisti steidz izdarīt secinājumus. Un secinājumi, kā jau pēc olimpiādēm ierasts, tiek izdarīti par izcīnītajām medaļām. Runājot par mums pašiem, Twitter-lietotāji un vietējie mediji nākuši pie vienprātīga slēdziena – Latvija izskatās visai spīdoši.
No 83 valstīm, kas izcīnījušas pa kādai medaļai, Latvija ar savu zeltu un bronzu ierindojas 49. vietā. Mēs esam atstājuši aiz sevis gan lielākas, gan bagātākas valstis – Beļģiju, Somiju, Portugāli, nemaz nerunājot par mūžīgo asins-konkurenti Igauniju (nieka sudrabs un bronza, un pazemojoša 63.vieta). Ja vēl ņem vērā, ka atklāšanas ceremonijā tika iznesti 204 valstu karogi (plus vēl viens Olimpiskais, zem kura startēt neatzīto valstu sportistiem), tad arī cilvēks bez īpašām matemātiķa dotībām pateiks – mēs esam stipri virs vidējā. Ja nu vēl gribas pamatot mūsu veiksmes stāstu ar cipariem, tad var salīdzināt medaļu skaitu pēc iedzīvotāju skaita – tur mēs izlecam vēl vairāk, būdami vien 144. mazskaitlīgākā nācija uz šīs planētas, bet tikuši olimpisko medaļu TOP 50.
Tomēr šāda rēķināšana, lai arī vienkārša, bet ir tikai medaļas viena puse. Papildinot tabulas ar dažiem finansu pasaules datiem, var iegūt krietni lielāku spēles laukumu. Proti, nostādīt medaļniekus pretim savu pārstāvēto valstu ekonomikas izmēram un iespējām. Tas drīzāk ļauj saredzēt, kuri ir patiesie veiksmes, un kuri – galīgas neveiksmes stāsti. Bet datu interpretācija paver ceļu interesantām spekulācijām – par sportu, ekonomiku un pareizu vai nepareizu politisko virzienu. Varbūt tie pat ļauj saprast: vai mēs varam tikt vēl tālāk, augstāk un labāk.
Viens analīzes veids ir pretstatot kopējo valsts ekonomisko izmēru (GDP) pret izcīnītajām medaļām. No šīs tabulas redzams, ka uzvarētāju topu veido Jamaika, Mongolija, Gruzija, Kenija un Armēnija. Proti, šīs valstis ar vismazāko ekonomisko spēju spējušas izcīnīt relatīvi visvairāk medaļu. Citiem vārdiem, norādītajām valstīm šīs medaļas maksājušas vismazāk.
Latvija šajā topā ieņem visai pragmatisku un cienījamu 25. vietu, ar 28 252 miljoniem $, izcīnot divas medaļas, tātad uz katru medaļu pa 14 126 miljoniem. Ņemot vērā, ka kopējā valstu rangā mēs atrodamies 90. vietā, šis ir diezgan mērķtiecīgs sniegums. Salīdzinājumam, Melnkalne, ar krietni mazāku GDP par mūsējo, ieņem 10. vietu, toties aiz mums ir Indija, Beļģija un Šveice – trīs un vairāk reižu jaudīgākas valstis. Arī ASV ar lielāko GDP, katra medaļa prasījusi piecpadsmit reižu vairāk nekā mums – 145 135 $, ierindojot amerikāņus vien 68. vietā.
Vēl interesantāk ir salīdzināt izcīnītās medaļas pēc individuālās pirktspējas (GDP per capita) jeb kopprodukta uz iedzīvotāju “galviņām”. Tur redzams, ka vislētāk pie medaļām spējušas tikt Ķīna, Krievija, Ukraina un Indija. Tas, visticamāk, liecina par mērķtiecīgu sporta politiku šajās valstīs un racionāli sadalītiem līdzekļiem. Jāatzīmē, ka arī ASV šajā ziņā ir topa augšgalā. Bet Latvija ieņem vien 49. vietu. Krietni virs mums ir valstis, kuru iedzīvotāji ir stipri mazturīgāki – Kuba, Ukraina, Uzbekistāna. Šajā tabulā mēs atpaliekam arī no saviem pirktspējas līdziniekiem – piemēram, Polijas un Ungārijas.
To, ka tieši līdzekļu sadalījums un pārdomāta valsts politika visvairāk ietekmē panākumus, nevis finansiālā jauda vai iedzīvotāju skaits, pierāda zaudētāju saraksts. Bez medaļām palikušas ne tikai iedzīvotāju un teritorijas ziņā par mums krietni lielākas valstis (Vjetnama, Pakistāna, Filipīnas), bet arī krietni turīgākas, kā, piemēram, Austrija.
Tātad kopumā šie dati ļauj izdarīt dažādus secinājumus, bet skaidrākais no tiem – mēs savā performancē atrodamies kaut kur ap vidu. Tomēr arī pašreiz sportam pieejamie līdzekļi un iedzīvotāju skaits ļauj pakāpties par daudzām vietām augšup, ja vien šajā virzienā tiktu īstenota saprātīga politika. Pavisam noteikti Rio olimpiāde ļaus precīzi novērtēt arī to, cik prātīgi cilvēki šobrīd atrodas valsts pārvaldē.
Vēl gan jāpiebilst, ka šeit redzamos datus ietekmējuši daudzi un dažādi, no tiem ne visi pagalam racionāli iemesli. Tā, piemēram, arī pāris nabadzīgiem un valstiski ne pārāk saprātīgiem viesiem (piem., Afganistānai) izdevies uzlēkt un kaut ko noraut no Olimpā klātā galda. Arī Lietuva par savu zelta medaļnieci drīzāk var pateikties zemam GDP un sliktai valsts pārvaldei, nevis otrādāk. Ja Meilutītes tētis nebūtu pametis dzimteni un emigrējis labākas dzīves meklējumos uz Angliju, tad lietuviešu meitene nebūtu nonākusi tās pašas internātskolas baseinā, kurā tiek trenēts arī britu zelta nirēj-zēns Toms Deilijs, un viņas rezultāts diez vai būtu tik brīnumains.
Un tomēr – Olimpiāde ir grandiozs sociālpatriotisks akts, tam gatavojas vispirms jau valsts, un tikai pēc tam atsevišķi sportisti. Šeit piedāvātajos datos pavīd dažas apjausmas, kas nākamajam aktam ļaus sagatavoties vēl ātrāk, augstāk un tālāk. Latvija šogad startēja lieliski, un par to gandarījums un prieks. Bet, kā jau sportā, – tā ir vairs tikai statistika, tagad svarīgi vien darīt visu, lai pārspētu iepriekšējo. Kā rāda šie cipari – mēs to pavisam noteikti varam!
* Aprēķinos izmantoti Pasaules bankas dati par pēdējo pieejamo gadu.
Tabulā nav iekļauta Ziemeļkoreja un Taivāna – par šīm valstīm Pasaules banka informāciju neapkopo.
Lasītāju viedokļi