Piedot nenozīmē padoties

piedošana

Turēt sirdī mūžīgu aizvainojumu – tas dzīvi padara nebaudāmu un visu sagandē. Taču kā piedot pāridarījumu un aizmirst aizvainojumu?

Ir tik daudz klišeju padomos par piedošanu.

Izlasīti desmitiem dažādu publikāciju blogos, kas māca atlaist dusmas un piedot. Nelīdz viedo atziņas un slavenību citāti – neviens no tiem nav nostrādājis. Ceļš no lēmuma piedot līdz patiešām īstai miera sajūtai ir ļoti garš un brīžam bezgalīgs.

Piedošana ir neizbrienami džungļi tiem, kas alkst pēc taisnīguma. Pati doma, ka kāds nesaņems sodu par visu, ko mums nodarījis, liek sirdij sāpēs sažņaugties. Kam turēt tīras savas rokas, ja pāridarītāja asinis uz tām mūs pilnībā aplaimotu? Acs pret aci, zobs pret zobu – mēs vēlamies, lai viņi justu to pašu, ko jutām mēs. Un piedošana tajā brīdī šķiet kā nodevība pašam pret sevi. Mēs nevēlamies zaudēt cīņā par taisnīgumu. Sirds kvēlo naidā un saindē it visu, tostarp pašu dzīvi. Mēs to zinām, taču tik un tā nespējam atlaist dusmas un aizvainojumu. Naids kļūst par daļu no mums – kā sirds, plaušas vai aknas. Vai šķiet pazīstama šī sajūta? Sajūta, kad niknums asinīs pulsē vienā ritmā ar sirdi?

Tomēr sāksim domāt racionāli. Naids – tas ir emociju instruments. Mēs dusmojamies, jo vēlamies lai uzvar taisnīgums. Jo domājam, ka no tā būs kāds labums. Jo uzskatām: jo niknāki esam, jo lielākas pārmaiņas varēsim veikt. Naids nesaprot, ka pagātne jau ir noiets etaps un kaitējums jau ir noticis. Naids kliedz, ka atriebība visu vērsīs par labu.

Būt naidā nozīmē atkal un atkal uzplēst vēl neaizdzijušu brūci, uzskatot, ka tādā veidā varēsim pasargāt sevi no rētām sirdī. It kā cilvēks, kurš mūs ievainojis, reiz atnāks un aizšūs to tik rūpīgi, ka rētas nemaz nebūs. Taču patiesībā naids vienkārši ir atteikšanās no izdziedināšanās. Mums ir bail, jo tad, kad rēta būs aizdzijusi, nāksies iemācīties dzīvot jaunā, nepazīstamā ādā. Bet mēs vēlamies atgūt savu veco – pazīstamo ādu. Un naids čukst priekšā, ka tad jau labāk lai asiņo.

Kad tevī viss virmo, piedošana šķiet neiespējama. Gribētos piedot, jo ar prātu jau saproti, ka tas būtu veselīgs lēmums. Gribētos miera, ko sniegtu piedošana. Mēs vēlamies atbrīvoties. Vēlamies, lai virmošana smadzenēs rimtos, bet neko sev nevaram padarīt.

Tāpēc, ka aizmirstam galveno par piedošanu: tā neko izlabos. Piedošana nav dzēšgumija, kas izdzēsīs visu, kas ar mums noticis. Tā nepadarīs par nebijušām sāpes, ar ko līdz šim dzīvojām, un nedos tūlītēju miera sajūtu. Iekšējā miera meklēšana ir ļoti grūts un ilgs ceļš. Un piedošana ir tikai tas, kas ļaus mums pasargāt sevi no galīga spēku izsīkuma šī ceļa laikā.

Piedošana nozīmē atteikšanos no cerībām uz citu pagātni.

Piedot nozīmē saprast, ka viss ir beidzies, putekļi nosēdušies un tas, kas sagrauts, nekad vairs neatjaunosies vecajā izskatā. Piedošana nozīmē atzīt, ka ne ar kādiem burvju trikiem nevar atjaunot to, kas bijis. Jā, viesulis mūs skāra nepelnīti, taču mums tomēr nāksies dzīvot šajā vētras izpostītajā pilsētā. Un nekāds naids to neatjaunos no drupām iepriekšējā veidolā. Mums pilsēta būs jāuzceļ no jauna.

Piedot nozīmē pieņemt savu personīgo atbildību – ne par sagraušanu, bet uzcelšanu no jauna. Tas ir lēmums par sava miera atdošanu sev pašam.

Tas nenozīmē, ka pāridarītāju vaina būs nolīdzināta. Tas nenozīmē, ka tev ar viņiem turpmāk būs nāksies draudzēties. Vienkārši pieņem to, ka viņi ir atstājuši vātis tavā dvēselē un nāksies ar to turpmāk sadzīvot. Un tu pārstāsi gaidīt, ka cilvēks, kurš tev nodarīja pāri, atnāks un vērsīs visu kā pirms tam. Tu sāksi dziedēt savas brūces neatkarīgi no tā, paliks vai nepaliks rētas. Tas ir lēmums turpināt dzīvot tālāk ar rētām dvēselē.

Piedošana nav netaisnīguma uzvara. Mēs runājam par sava personīgā taisnīguma radīšanu. Par to, kā atkal nostāties uz kājām, izlemjot nebūt nelaimīgam pagātnes pāridarījumu un aizvainojuma dēļ. Piedošana ir sapratne, ka dzīve turpinās, un rētas neietekmēs nākotni.

Piedošana nenozīmē, ka esam padevušies. Tā nozīmē, ka esam kļuvuši stiprāki un gatavi doties tālāk.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Avots: thoughtcatalog.com

Populārākie raksti



Lasītāju viedokļi

avatar