Par skolotāja meklēšanu

Jurģis Liepnieks

Skolas gados, aizraujoties ar Austrumu cīņām kā visi puišeļi, arī es ar vaļēju muti klausījos leģendas par dažādiem meistariem, kurus kāds kaut kur ir saticis vai par kuriem dzirdējis. Šos stāstus papildināja iespaidi no attiecīgajām filmām un dažu vieglāk satiekamo instruktoru mazāk brīnumainais, taču reizēm vienalga iespaidīgais sniegums.

Tepat Latvijā es satiku cilvēkus, kas spēja ar aizsietām acīm atvairīt trīsdesmit audzēkņu uzbrukumus, ar vienu sitienu pārlauzt beisbola nūju, drupināt ķieģeļus un lauzt biezus dēļus. Tie bija īsti brīnumi. Pasaku valstība, kuru veidoja cēlie stiprinieki, kas aizstāvēja vājākos, taisnīgumu un dzelžaini ievēroja stingru ētikas kodeksu. Sekojot kādam no viņiem, katrs varēja kļūt par tādu austrumnieciski noslēpumainu visa rajona bruņinieku. Man tas ļoti patika. Un mani interesēja brīnumi. Nu kā tā var būt, ka salūst beisbola nūja, nevis paša meistara kauls? Nu kā tā var būt, ka ar roku var sadauzīt veselu ķīpu ar ķieģeļiem un pašai rokai nekas? “Mēs nemākam tev to paskaidrot, bet varam tev to iemācīt,” parasti atbildēja meistari, un tikai vēlāk es uzzināju, ka tā viņi saka jau gadsimtiem. Tas man nederēja. Es gribēju saprast. Mani interesēja dažādi filmās redzēti pa oglēm staigājoši hinduisti, kuru kāju pēdas nez kāpēc neapdeg, uz naglām guļoši jogi, kuru āda nez kāpēc netiek caurdurta, budistu mūki, kas vientuļās meditācijās pavisam pieticīgā apģērbā un tikpat kā bez pārtikas spēj pārdzīvot Himalaju ziemas. Tas viss nav iespējams, balstoties uz tām zināšanām, kas ir mums. Tātad kaut kur, tātad kādam droši vien ir šīs zināšanas – tā es domāju, balstoties tās sabiedrības priekšstatos, kurā biju uzaudzis un kas uzskata, ka principā ir iespējams zināt visu.

Tā sākās nu jau visai garš dīvainu pieredžu ceļš. Nu, piemēram, reiz mani sasniedza valodas, ka liels cigun meistars būs Rīgā, bet tikai nedēļu. Vai nu tagad, vai nekad. Man, protams, viņš bija jāsatiek. Kad noteiktajā laikā biju ieradies pie durvīm, kas lepojās ar uzrakstu Austrumu studiju un meditācijas centrs vai kaut kas tamlīdzīgs, izrādījās – kāds, kuram bija jābūt atnākušam, kavējas, un visi Austrumu gudrības gribošie sēdēja garā gaitenī, gaidot sākumu. Apmeklētāji atstāja neizdzēšamu iespaidu. Tik daudz dažādu jokaiņu, psihiski slimu cilvēku, zālītes pīpētāju un vienkārši nelabojamu idiotu es nekad vienuviet nebiju redzējis. Kā tik tur nebija! Pamestas meitenes un vēža slimnieki, hipiji, traģiskas būtnes un neveiksmīgi uzņēmēji, turīgas pavecākas sievietes bez seksuālās dzīves, puiši un meitenes noskūtām galvām, cilvēki ar kaut kādām lūgšanu krellēm rokās un gredzeniem uz mazajiem pirkstiņiem. Vienīgais, kā trūka, bija cilvēks ar ģitāru. Varbūt vēl atnāks – domāju pie sevis. Es uzreiz nez kāpēc izjutu tādu kā kauna un neērtības sajūtu, ka esmu viens no viņiem. Nenoveliet to uzreiz uz manu augstprātību, bet tā bija kompānija, kurā arī jūs nez vai vēlētos, lai jūsu bērna skolotāji jūs pieķer. Es jutos, kā nonācis kaut kādu sektantu ielenkumā. “Atslābinies,” es teicu pats sev un jutos kā klīrīga vecmeita kokaīniķu orģijā.

Ja jūs interesējaties par Austrumu kultūrām un reliģijām, jūs, protams, ar laiku sākat uztvert šos garīguma meklētājus kā normālu fonu visam, kas saistīts ar jūsu interesēm, jo sākumā, lai kur jūs ietu, tur ir viņi. Viņi ir visur. Tā ir vesela industrija, kas piedāvā garīguma meklētājiem kursus, lekcijas, nodarbības. Viņi pūļiem klīst pa Indiju un Tibetu no skābekļa trūkuma dullām galvām, ar neko nesaprotošām acīm raugoties visapkārt, cerībā ieraudzīt kādu vai kaut ko, kas viņiem pēkšņi atklās TO vai vismaz kaut ko.

Galvenā pazīme, pēc kuras droši var atšķirt garīguma meklētāju, ir pilnīga nezināšana par savu interešu objektiem, proti, Austrumu reliģijām, filozofijām, jogu, kabalu, vai kas nu tas būtu. Reizēm tas ir izskaidrojams ar šo interešu paviršo raksturu, bet bieži arī ar to, ka viņi ir uzķērušies uz kādu no sava vidus, kurš pēkšņi ir sapratis – viņš pats var būt skolotājs un var sākt vākt naudu no nelaimīgajiem mīlētājiem un vēža slimniekiem.

Tā nu beigās viens neko nezinošs, bet uzņēmīgs muļķis, kas pirms tam noteikti ir cietis neveiksmi jebkurā godīgā darbā, māca baru lētticīgāku muļķu. Tieši tāpat rodas arī vairums politiķu. Skolotāji itin bieži izaug no tiem, kurus neveiksmju un traģēdiju ceļš ir novedis pie Austrumu gudrībām un tur arī atstājis. Viņi ir sapratuši, ka tā ir izeja, tas ir veids, kā viņi atkal var sākt sevi cienīt un pat baudīt citu cieņu, – vienkārši jākļūst par skolotāju. Tas pēkšņi ļauj vairs neizskatīties pēc garīgi nelīdzsvarota pusmuļķa un neveiksminieka, bet gan tieši otrādi. Visi trūkumi pēkšņi pārvēršas par plusiem. Jūs varat staigāt kankaros, runāt pilnīgas muļķības, atstāstīt sapņus, sagrābstītas frāzes, un tas viss kādam būs garīgā maize. Katrreiz, kad tas ir vajadzīgs, jūs varat uzlabot savu materiālo stāvokli, tirgojot zāļu tējas, dziedinošus akmeņus, smiltis vai jebko citu. Šo brīnumu – pārvērst pilnīgi bezvērtīgas lietas skaidrā naudā – daudzi skolotāji apgūst pašu pirmo.

Lai nu kā, nokavējis sākumu par minūtēm divdesmit, parādījās skolotājs – gadus trīsdesmit piecus vecs krievs dārgos džinsos ar astītē sasietiem matiem un palīdzi. Tālākais bija pilnīga komēdija. Jaunais cilvēks šķindināja zvaniņus, darbojās ap kompaktdisku atskaņotāju, pamira, šņāca un raustījās, nonāca… Es nezinu, kur, un mēs visu to darījām viņam līdzi, vienīgi nenonācām nekur. Vismaz es ne. Taču, sev par pārsteigumu, atklāju, ka daudzi acīmredzami bija sajūsmā un guva… Es nezinu, ko tieši, bet kaut ko guva, to varēja redzēt. Nē, es negribu teikt – tas ir slikti. Cilvēki par to maksā, viņiem tas palīdz, viņi ir laimīgi, viss ir kārtībā. Bez šī pieminētā gadījuma es esmu uzķēries uz šādiem ākstiem, krāpniekiem un patiesi jukušiem vēl daudzas un daudzas reizes, maksājis viņiem naudu (nauda vienmēr jāmaksā pirms lekcijas, semināra vai nodarbībām), braucis pie viņiem uz ārzemēm, pircis un lasījis viņu grāmatas.

Šādos pasākumos, kas bieži notiek vairākas dienas vai nedēļas, jūs neizbēgami sapazīstaties ar citiem garīguma meklētājiem, un ar laiku jums izveidojas savs paziņu tīkls garīguma meklētāju aprindās. Tā kā daudzi no viņiem neko citu bez garīguma meklēšanas dzīvē tā arī lāga nedara, no viņiem jūs regulāri uzzināt par arvien jauniem skolotājiem, interneta resursiem un tamlīdzīgi. Un katrreiz jūs domājat – varbūt tiešām šoreiz. Un jūs atkal braucat, maksājat, elpojat, meditējat, staipāties, un daži atkal ir laimīgi.

Ķīnā kopā ar draugu mēs bijām pie meistara, pie kura katru nedēļu brauca filmēšanas grupas no Japānas, Korejas, Singapūras, kurš ir atzīts Āzijas mēroga supermeistars. Viņš mums divas nedēļas lika stāvēt kaktā īpaši neērtā pozā. Japānas televīzija bija sajūsmā par mums un uzfilmēja mūs no visiem iespējamajiem rakursiem. Arī supermeistars guva prieku. Par to mēs samaksājām naudas summu, par kuru tajā ciemā var nopirkt māju. Ceļš līdz kādam citam meistaram Ķīnā atgādināja spiegu filmas ar čukstēšanos parkā, konspiratīvu tikšanos ar starpnieku, sazvanīšanos noteiktos laikos vairāku dienu garumā un visbeidzot tikšanos viesnīcas numurā. Viņš mums lika attēlot suni, kurš purinās, tikko iznācis no ūdens. Mēs, četri pieauguši vīrieši – divi no Latvijas, meistars un viņa uzticības persona –, mazā viesnīcas istabiņā apstājušies ap nelielo gultu, pilnīgā nopietnībā purinājāmies kā suņi, un nevienam tas nelikās komiski. Meistars bija neapmierināts un dziļi vīlies par to, cik ļoti slikti mums tas padevās, rādīja atkal un atkal, līdz atmeta ar roku.

Reiz Lietuvā es biju pie vīriņa, kurš tiešām rādīja brīnumus, pareizāk sakot, ne viņš pats, bet viņa mācekļi. Tie spēja nonākt stāvokļos, kas ļāva viņiem gan celt neiedomājamus smagumus, gan lēkāt kā antilopēm, gan lēkt uz galvas no divu un vairāk metru augstuma un izpildīt tamlīdzīgus trikus. Mani centieni iztaisīties viņiem līdzi noveda pie tā, ka nākamajā dienā es nevarēju ne tikai pakustēties, bet arī paelpot bez sāpēm, mani vajadzēja barot ar salmiņu, bija lauzta roka, un es biju vienos zilumos, sastiepumos, sasitumos un nobrāzumos.

Tā es esmu braucis uz Ukrainu, Maskavu, Londonu un Indiju – vienmēr cerībā sastapt brīnumus un kādu, kas tos varētu izskaidrot. Kādu, kas ja ne gluži staigātu pa ūdens virsu, tad vismaz spētu apgāzt sērkociņu kastīti ar domu spēku vai, piemēram, zinātu visu manu pagātni un nākotni, vēl mani nesaticis (dažādas raudzes pareģotājus gan satikt ir vieglāk nekā jogus).

Freidistiem noteikti būtu man kas sakāms. Iespējams, par bērnību, tēva uzmanības trūkumu, pirmā trenera patriarhālās autoritātes iespaidu uz mazā zēna psihi, aizkavēšanos pasaku valstībā vai kāda tamlīdzīga vulgaritāte. Nezinu. Kaut kāds naivums, protams, tajā visā ir vērojams. Sevis attaisnošanai varu teikt vienīgi to, ka jau no visai agriem pusaudžu gadiem es ik pa laikam tomēr esmu saticis cilvēkus, kas patiesi ir bijuši mani skolotāji. Cilvēkus, pēc tikšanās ar kuriem pasaule vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Cilvēkus, kuru enerģija ir izmainījusi mani un nosaka to, kas es esmu. (Neviens no viņiem gan nestaigāja pa oglēm un nedauzīja ķieģeļus.)

Īpaši svarīgi atcerēties, ka skolotāja lomu var nospēlēt arī kāds, kurš nav jūsu skolotājs.Tas var būt jebkurš, sieviete, bērns, ienaidnieks vai pienvedējs. Arī viņu nedrīkst palaist garām. Bez skolotājiem nevar.

Arī aizraušanās ar austrumniecisko gudrību skolotājiem ir nesusi ne tikai vilšanās un sarūgtinājuma brīžus. Kā daudzās lietās dzīvē, lieliskais un brīnišķais atrodas cieši blakus prastajam un seklajam. Ļoti bieži jūs to visu saņemat reizē. Lai gan nereti bijusi vilšanās, es esmu arī kaut ko iemācījies.

Skolotāja atrašana ir liels notikums, un jums ir jābūt tam gatavam. Ne velti budisti sava īstā skolotāja atrašanu saista ar ilgu karmas veidošanos. Citiem vārdiem, kad jūs esat tam gatavs, tad arī skolotājs ir klāt un sākas jūsu būšana par skolnieku. Tas arī ne vienmēr ir vienkārši. Jūs reizēm saduraties ar citu skolnieku greizsirdību un intrigām. Tajā ir teju kaut kas erotisks. Visi grib, lai viņu apbrīnas objekts pievērš uzmanību tieši viņam, visi grib kaut ko pārrunāt divatā, taču nevēlas redzēt, ka skolotājs pievērš uzmanību kādam citam, un nevēlas neko palaist garām. Katrs grib izcelties skolotāja acīs. Ja kādam izdodas labs jautājums, kāds cits kļūst drūms un nikns. Ja kāds pasaka vājāku domu, kāds cits to uzsver ar savu repliku. Sākas sacensība par uzslavām un favorīta statusu. Viss cilvēcisko vājību, sekluma un preteklību spektrs kā inde sāk virmot gaisā. To nedrīkst ņemt pie sirds. Bet tas vēl nav viss. Agrāk vai vēlāk arī jūsu paša attiecības ar skolotāju izaug no sākotnējās apbrīnas un alkatīgās barošanās modeļa. Jūs pamanāt, ka viņš arī ir tikai cilvēks, ka viņš arī kļūdās, dara lietas, kas, jūsuprāt, nav pareizas, ka ir jomas, kurās viņš neko nesaprot. Tad jums ir jāpamet savs skolotājs, jo tas ir drošākais veids, kā saglabāt viņa mācīto. Ir arī citi riski. Es domāju – ir vērts pamest skolotāju, pirms jūs kļūstat par sekotāju, atdarinātāju, pirms viņa monumentālā autoritāte un gara spēks, zināšanas, talants, vecums un neizsmeļamā pieredze ir pārvērtusi jūs par lādīti svešām dārglietām. Ir jājūt savs brīdis. Pametiet viņu tā, lai visu atlikušo dzīvi katrs viņa skatiens, replika un žests, kuru viņš jums veltīja, paliek atmiņā kā intensīvākais laiks jūsu dzīvē. Pametiet un sāciet visu no sākuma. Jūsu ceļš nav kļūt par vāju sava meistara atblāzmu, smieklīgu meistara karikatūru. Meistaru mēs meklējam nevis tāpēc, lai nonāktu pie meistara, bet tāpēc, lai nonāktu līdz meistarībai. Savai meistarībai. Tas vienmēr ir vientulīgs ceļš. Veiksmi jums!

 

Autors: Jurģis Liepnieks

Raksts pārpublicēts no žurnāla KLUBS.

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz