Ja kalendārs rādītu pirmā vai pēdējā aprīļa dienas tuvumu, pat tik solīdu avotu kā bē–bē–cē turētu aizdomās par jokplēšanu. Bet ir septembra pirmie datumi, Otrā pasaules kara sākuma un beigu moments 1939. gada 1. septembrī un 1945. gada 2. septembrī attiecīgi, un līdz nākošajam pirmaprīlim milzu lērums laika.
Līdzīga sajūta man bija pirms kādiem gadiem, kad iepazinos ar Berlīnes pašvaldības pieeju mežacūku skaita ierobežošanai tās pārvaldītajos mežos un parkos. Salīdzināšanai lai atceramies, ko darīja padlatvijas atbildīgie dienesti septiņdesmito gadu beigās, kad kādreiz iznīkušie bebri no Sarkanās grāmatas iemītnieku statusa savairošanās rezultātā sāka kļūt par kaitniekiem. Tika izveidotas speciālas bebru mednieku grupas, kuras lopiņus šāva un ķēra slazdos. Par to uzzināju no pašas pirmās grupas dalībnieka, gardu kaltētu bebra gaļu zelēdams. Ko berlīnieši ar savām mežacūkām, tās tak vieglāk medījamas par bebriem? Atšāva? Nekā nebij, viņi izveidoja dažsimttūkstošu vai kādu miljoniņu eiro programmiņu mežacūku neauglības izraisīšanā caur zāļu piebakstītas barības izvietošanu augšminētajās platībās.
Ko darīt ar ielu prostitūciju? Mūsu aktīvisti, kā jau pieklājas pamuļķiem aktīvistiem, piedāvā pieņemt sliktāko, stulbāko un divkosīgāko pasaules piemēru, kas vērojams liekuļu un izvirtuļu sabiedrībā tepat kaimiņzemē pāri jūrai, proti, ņemt un atšaut. Ja nevar pašas prostitūtas, tad „pakalpojumu pircējus“. Kā padlatvijas dabas sargi bebrus.
Ko vācieši? Ticiet vai nē, te ir Bonnas pašvaldības risinājums: maukometrs. Ielas proletārietēm jāpērk ikurāt tāds pats stāvvietas taloniņš, kā pie auto parkošanas, par sešiem eirajiem (piezīmīte: „eirais“ ir LR Rīta rosmē akceptēts Eiropas kopvalūtas latviskais lokāmais nosaukums, nominatīvs eirais, tālāk eirā, eirajam, eiro, eirajā, dsk eirie utt.) uz visu nakti. Ja domājat, ka rakstu blēņas, te būs avots.
Protesti? Jā, ir arī protesti, kā jau demokrātiskā iekārtā. Iebilst prostitūtu atbalsta grupas pārstāve, kas to uzskata par dubultu nodokļu aplikšanu, jo šamās jau maksājot ienākuma nodokli. Pašvaldība, savukārt, iestājas par to, ka šis, gluži otrādi, ir fiskāla taisnīguma pasākums, jo bordeļos strādājošās tiek apliktas ar sevišķu nodevu, bet ielas ielenes – nē.
Lasu šo domu apmaiņu un prātoju – nu kāpēc mūsu aktīvisti vienumēr cenšas atrast pasaules sliktākos un stulbākos risinājumus, un ar savu sektantisko ņemšanos ieskaidrot publikai, ka „pasaulē tā dara“, ka „Zviedrijā tam ir lieli panākumi“ un visādas tamlīdzīgas muļķības? Kāpēc nevarētu skatīties uz racionāliem un veiksmīgiem piemēriem? Kādēļ tos nepaplašināt, piemēram, likt maukometros pirkt taloniņus mītiņu rīkotājiem vecpilsētas laukumos? Nekāda dubulta aplikšana te nav redzama pat tuvumā, bet profesionālā analoģija – simtprocentīga.
Autors: Mārcis Bendiks
Lasītāju viedokļi