Ja nedzīvojat Rīgā, tad varbūt nebūsit pamanījuši, bet te visapkārt ir jauna, kliedzoša reklāmas kampaņa ar nosaukumu “Man uzspļaut”.
Dusmīgs pensionāru pāris, raudošs bērns un drūma grūtniece skatās mums tieši acīs, sakot: ja tu nemaksā visus nodokļus, tad tev uz mums ir uzspļaut. Apakšā vēl paskaidrots, ka šie personāži ir atkarīgi no mūsu nodokļu naudas. Tieši un skaidri: ja saņem naudu aploksnē, tad tu esi kretīns, tevis dēļ bērni raud un pensionāri paliek dusmīgi. Nu, un pasakiet tagad – kurš gan vēl spēs mierīgu sirdi paņemt piečuku skaidrā vai iet pie paziņas friziera, lai grieztu pa lēto, bet nelegālo? Kurš būs tik cietsirdīgs, lai spētu sāpināt bērnus, grūtnieces un vecus ļaudis? Neviens! Ka es jums saku, neviens! Un kaut kur stiklotā birojā Rīgas centrā grupiņa radošu ļaužu apkampjas, iepliķē muguras un tīksmi noelšas viens pie otra kreatīvās auss: mums tas izdevās, kolēģi! Šī reklāma mums tiešām izdevās. Un ja uzmanīgi ieklausīsimies, mēs dzirdēsim tādu kā viļņu šalkoņu – tā ir skaņa, kas rodas, ēnu ekonomikai rūkot. Vienvārdsakot, kampaņa trāpījusi mērķī. Vai ne tā?
Nē, ne gluži. Atļaušos pat teikt – tās efekts ir tieši pretējs vēlamajam. Ja nu kaut ko mēs par nodokļiem uzzinām, tad tikai to, ka tos maksāt ir pilnīgi stulbi. Un, lūk, kāpēc:
Nav grūti saprast, kādēļ no miljoniem lietu, kurās tiek tērēta nodokļu nauda, plakātos mums rāda bērnus un grūtnieces. Lai arī, ja reiz mūs aicina uz godīgumu, tad būtu bijis tikai godīgi izlīmēt bildes ar politiķu sejām un tekstu: Ja tu nemaksā nodokļus, tad tev ir uzspļaut uz deputātiem, ministriem un ierēdņiem, kuri ir atkarīgi no tavas nodokļu naudas! Un uzspļaut tev uz Dienvidu tiltu, uzspļaut uz karu Afganistānā un uz Zatlera kundzes dīvāniem tev arī uzspļaut! Bet nē, tā vietā mums par nodokļu naudu tikai skumji bērneļi un žēlīga paskata sievietes. Kaut kā drusku negodīgi.
Tomēr ne visus cilvēkus var tik vienkārši iežēlināt. Man, piemēram, nepatīk raudoši bērni un vēl mazāk patīk dusmīgi pensionāri. Un ja godīgi, tad arī grūtnieces īpaši neinteresē. Tad kādēļ man būtu jādalās savā naudā ar cilvēkiem, kuri man nepatīk un kurus es vispār nepazīstu? Vai tad nebūtu prātīgāk pataupīt tiem, kuri man tuvi un patīkami? Un galu galā, kādēļ tā grūtniece ir “kļuvusi atkarīga” no manas nodokļu naudas? Atvainojiet, bet ne jau es viņu padarīju grūtu. Kur ir viņas vīrs? Un kur ir vecāki tam bērnam, kurš uz plakāta raud, jo es neatdodu viņam savus nodokļus? Un tie divi pensionāri vispār kāpj pāri visām pieklājības robežām – ko viņi man tik labu izdarījuši, lai tagad dusmīgām sejām prasītu dalīties peļņā? Šie ir tikai daži no jautājumiem, kuri paliek neatbildēti.
Ja nedaudz nopietnāk, tad visa šī masīvā kampaņa ir zaudēta iespēja saprātīgai sarunai par nodokļiem. Diez vai žēlums pret grūtniecēm ir iemesls, kādēļ kāds gribētu tos maksāt. Ja nu reiz sirdi plosa vēlme palīdzēt bērniem vai veciem ļaudīm, tad ir daudz tiešāki instrumenti, kā to nokārtot – ne jau nu legalizējot savu aplokšņu algu vai sitot čeku par katru safrizēto klientu. Bet jautājums tiešām visai aktuāls – kādēļ? Noteikti netrūkst cilvēku, kuriem nav īsti skaidrs: kādēļ maksāt nodokļus šajā valstī, ja ir kaut mazākā iespēja nemaksāt? Es nešaubos, ka ir daudzi labi iemesli. Un gribētos cerēt, ka daži no tiem ir visai racionāli. Taču grūtnieces un raudoši bērni noteikti nav starp tiem.
Vēl arī tas, ka visa šī kampaņa vēl vairāk nostiprina pilnīgi kreiso priekšstatu par nodokļu jēgu un visādu pabalstu būtību. Es paliku stāvoklī – tāpēc man vienkārši pienākas daļa no tavas algas. Es paliku vecs – tāpēc valstij man jādod nauda. Kāpēc? Tāpēc, ka man pienākas. Šī, no padomju laikiem tautā dziļi iesēdusies pārliecība, būtu drīzāk jānīdē ar kaut kādiem propagandas paņēmieniem. Uz tā plakāta ar vientuļo grūtnieci būtu jābūt tekstam: Es biju neapdomīga un netikumīga, tādēļ tagad esmu tik bēdīga – palīdzi, ja vari! Un pie pensionāriem: valsts, kurā mēs strādājām un maksājām nodokļus, bankrotēja, tādēļ tagad lūdzam tavu palīdzību. Nevis ar dzelteniem plakātiem uz ielu stūriem sēt pārliecību – mums pienākas viņu nauda, tikai viņi, maitas bez kauna, negrib mums to atdot.
Un vēl tie izteiksmes līdzekļi… Varbūt teiksiet, ka tā ir piekasīšanās vārdiem, bet tomēr – ja valsts vēlas, lai es vairāk maksāju nodokļus, tad varētu vismaz mani uzrunāt šīs valsts valodā. Teicienam “Man uzspļaut” latviski nav nekādas nozīmes, un latviešu sabiedrībā tam vispār nav nekādas jēgas. Tas ir neveikls pārnesums no krievu valodas, kurā šis spļāviens, starp citu, apzīmē ļoti konkrētu, āzijas reģiona kultūrās sastopamu aktivitāti. Tas ir spļāviens sejā, kuru strīda karstumā izdara oponenti, visbiežāk – sievietes. Ja jums kādreiz gadījies uzturēties šī reģiona zemēs, varbūt būsiet to novērojuši. No savas pieredzes varu vien teikt – tas ir diezgan nepatīkams skats, tādēļ labi, ka latviešu sabiedrībā nav izplatīts. Nu, un kādēļ mūs uzrunā ar šādu valodu un šādiem tēliem? Vēl jo vairāk, ja runa ir par valstisku lietu.
Lai kā arī būtu, jautājums: “Kādēļ maksāt nodokļus?” ir diezgan sens un mūžīgs. Tāpat kā pārdomas par tēmu: “Kā mums viņus piespiest tos nodokļus samaksāt?” Uz pirmo jautājumu, šķiet, visjēdzīgāko atbildi devis Jēzus, sakot: Vienkārši atdodiet, cik prasa, lai var mierīgi dzīvot un domāt par dzīvē svarīgākām lietām. Par otro – tur paņēmieni dalās. No stekiem un nodokļu cietumiem līdz žēlabainas apelācijas pie jūsu sirdsapziņas.
Varbūt turpmākām diskusijām un reklāmas kampaņām noder franču koptologa Emīla Eminē novērojumi nodokļu sakarā. Lūk, ko viņš novērojis Ēģiptes zemē:
“Pat mūsdienās zemnieka sieva nicina savu vīru, ja tas labprātīgi samaksājis nodokļus. Bet ja viņš maksā tikai pēc tam, kad ticis piekauts, viņa uzreiz izjūt apbrīnu un cieņu par šādu drosmi.”
Secinājums – nodokļus labprāt samaksās. Vajag tikai mācēt pareizi uzprasīt.
Autors: Nils Sakss
Lasītāju viedokļi