Kāpēc Freida idejas joprojām ir cieņā, lai gan pierādīts, ka viņš kļūdījies?

Freida idejas

Freida idejas līdz pat šim laikam jūtami ietekmē zinātnes un kultūras attīstību, kaut gan viņa nav mūsu vidū jau vairāk nekā 70 gadu.

Ir pierādīts, ka lielākā daļa Freida postulātu neiztur kritiku, taču savulaik viņš veica apvērsumu psiholoģijā — par to var mīlēt vai ienīst, bet viņa veikumu neņemt vērā nav iespējams. Tādi Freida darbi kā „Sapņu tulkošana”, „Ikdienas dzīves psihopatoloģija” un „Ievads psihoanalīzē. Lekcijas” divdesmitā gadsimta sākumā (dažkārt to dēvē par Freida laikmetu) izraisīja bumbas sprādzienam līdzīgu efektu.

Džons Kilstroms

Psihologs un freidisma kritiķis Džons Kilstroms (John Kihlstrom) atzīst, ka, neraugoties uz Freida koncepciju nepilnībām, vēsturē tomēr grūti atrast kādu citu personību, kas vairāk par viņu būtu ietekmējusi masu kultūru. Mēs katru dienu lietojam vārdus un jēdzienus, kas ir saistīti ar viņa teorijām: „saskaņā ar Freidu”, „sublimācija”, „Edipa komplekss”, „falliskais simbols” un daudzus citus.

Mūsdienu akadēmiskā psiholoģija vairs neatzīst Freidu par drošu avotu, daudzas viņa metodes un secinājumi tiek pakļauti nežēlīgai kritikai, bet zinātnieka viedoklis par seksualitātes aspektiem un homoseksuālisma problēmu izraisa feministiski noskaņotu cilvēku pamatotu naidu. Dažs labs pat pa jokam kropļo viņa uzvārdu, apgalvojot, ka patiesībā tas rakstāms kā „Fraud” (no angļu val. — „krāpnieks”).

Kādos jautājumos kļūdījās izcilais psihoterapeits un psihoanalīzes radītājs?

Freida koncepciju galvenā problēma ir tā, ka nav nekādu zinātnisku datu, kas apliecinātu to patiesumu. Piemēram, eksperimentāli nav pierādīts, ka zēni zemapziņā iekāro savas mātes un neieredz tēvus. Arī apgalvojums, ka sievietes apskauž vīriešus par to, ka tiem ir penis, mūsdienās skan nedaudz primitīvi un smieklīgi. Nav pierādīts, ka eksistē Ego un Superego, nav empīrisku liecību, ka cilvēka attīstībā ir orālā, anālā, falliskā un ģenitāliju stadija.

Lillī Šeja

Feministe un sabiedriskā darbiniece Lillī Šeja uzskata, ka Zigmundam Freidam bija visai dīvaini priekšstati par dzimumiem un seksualitāti:

„Lielākā daļa viņa teoriju kritiķu pamatojas uz to, ka Freids atzina tikai viena veida seksuālo tieksmi — vīriešu libido. Psihoanalītiķis dēvēja to par „aktivitāti”, tādējādi automātiski norādot sievietēm uz pasivitāti.

Freids runā par bailēm no kastrācijas, kuras vienmēr piemītot zēniem. Pēc viņa domām, šajā ziņā, meitenes jau kopš dzimšanas ir apdalītas, un viņās gruzd skaudība, ka zēniem ir penis, bet viņām tā nav, taču es nedomāju, ka daudzas sievietes nožēlo, ka nav piedzimušas par vīriešiem. Turklāt Freids pauž uzskatu, ka ir divi veidi, kā tik vaļā no šīs skaudības: sievietes tiecas visiem pierādīt, ka ne sliktāk par vīriešiem spēj tikt galā ar sarežģītu darbu (maskulinitātes komplekss) vai dzemdēt bērnu, kurš, pēc Freida uzskatiem, viņām simboliski aizstāj dzimumlocekli.”

Nav datu par to, ka psihoanalīze un brīvo asociāciju metode būtu efektīvāka par citām psihoterapijas metodēm, tādām kā pakāpeniska desensibilizācija, pašapziņas treniņi vai Skinera uzvedības terapija (tās principi ir pilnīgi pretēji Freida psihoterapijai).

Lai kā tas būtu, dažās lietās Freidam tomēr bija pilnīga taisnība: viņš, piemēram, nekļūdījās, apgalvojot, ka mēs neesam sava prāta saimnieki — cilvēka domas, rīcību un pieredzi nosaka nevis apziņa, bet iracionāli zemapziņas procesi, kas nepakļaujas mums. Viņš uzskatīja, ka psihoanalīze ir instruments, ar kura palīdzību var pētīt un kontrolēt šos spēkus.

 

Pjērs Žanē

Jāteic, ka Freids nebija pirmais, kurš pielietoja jēdzienu „neapzinātais” —  šo ideju viņš aizguva no franču psihiatra Pjēra Žanē. Freidu spēcīgi iespaidoja arī viņa zinātniskais skolotājs slavenais neiropatologs Žans Martens Šarko, kurš praktizēja hipnozi. Skolnieks ar savām koncepcijām apsteidza skolotāju, izstrādājot metodi, kā piekļūt neapzinātajam, — to pašu bieži pieminēto brīvo asociāciju metodi.

 

Žans Martens Šarko

Freida apgalvojumu, ka cilvēka psihiskajā darbībā galvenā loma ir neapzinātajam un zemapziņai, nesen izpētīja eksperimentāla psihologu grupa, kas izklāstīja savus apsvērumus eseju krājumā „Apziņas robežas”.

„Viņš uzskatīja, ka cilvēks vairs nav mīkla. Viņš piespieda cilvēkus atklāt savas šaubas, bailes un īpatnības. Viņš uzskatīja: ja ir acis, lai redzētu, un ausis, lai dzirdētu, tad par cilvēku var uzzināt visu. Es uzskatu, ka tā ir viņa pamatideja,” — teic Freida pētnieks Maikls Rots.
Joprojām aktuāla ir Freida izvirzītā koncepcija par tādiem aizsargmehānismiem kā noliegšana, racionalizēšana, izstumšana, projekcija, pārnešana u.c. Lai gan Freids nav sniedzis pārliecinošu zinātnisku pamatojumu tam, ka tādi eksistē, viņam piekrīt vairums zinātnieku.
Freida sapņu interpretācijas mūsdienās izklausās nedaudz naivas, tomēr psihologi ir pārliecināti, ka viņam, visdrīzāk, ir taisnība — apzinātas un neapzinātas vēlēšanās un bailes tieši ietekmē mūsu sapņus.

Ir svarīgi apzināties, cik progresīvi Freida uzskati bija tā laika kontekstā.

Piemēram, zinātnieks atšķirībā no vairākuma laikabiedru neuzskatīja homoseksuālismu par slimību, bet pauda viedokli, ka tā ir „attīstības aizture”, nepieprasot atzīt homoseksuālistus par noziedzniekiem.

Vēstulē kādai amerikānietei, kura bija lūgusi viņam padomu sakarā ar homoseksuālu dēlu, psihoanalītiķis rakstīja: „Homoseksuālisms, bez šaubām, nav nekāda vērtīgā īpašība, taču no tā nav jākaunas, jo tā nav ne izlaidība, ne degradācija. Nav arī pamata uzskatīt to par slimību. Es domāju, ka tās ir seksuālās attīstības aiztures rezultātā radušās dzimumfunkcijas izmaiņas. Daudzi cienījami cilvēki ir bijuši homoseksuāli, piemēram, Platons, Mikelandželo, Leonardo da Vinči un citi. Vajāt homoseksuālistus kā noziedzniekus ir netaisni un cietsirdīgi.”

 

Elīna Saksa

Freida klasiskā psihoanalīze mūsdienās vairs nav tik populārā kā kādreiz, tomēr daudzi cilvēki joprojām izmanto to, lai gūtu garīgu līdzsvaru. Piemēram, tiesību zinātņu profesorei Elīnai Saksai, kuras šizofrēnija padarīja viņu slavenu visā pasaulē, ir taisnība: sieviete pastāstīja sabiedrībai par savu slimību un pat laida klajā grāmatu „Centrs nespēj atturēt”, kurā pastāstīja par saviem pārdzīvojumiem.

Psihoanalīzes metode nesola uzlabot vai mainīt situāciju, tas ir tikai veids, kā dziļāk iekļūt psihē, lai sniegtu cilvēkam iespēju apzināt savas rīcības motīvus un mainīt tos. Tagad daudzi psihoterapeiti šādu sarunu vietā labāk izraksta klientam antidepresantus.

 

Drū Vestens

Psihologs un psihiatrs Drū Vestens teic: „Terapeitisko sarunu laikā cilvēki dažkārt stāsta lietas, kas atbilst Freida psihoseksualitātes teorijai, bet tagad psihologi praktiski vairs nepielieto šādu interpretāciju, bet pievērš lielāku uzmanību mūsdienīgai izpratnei: sekss ir cilvēka dzīves un intīmo attiecību svarīga un problemātiska sastāvdaļa.”

Apkopojot sacīto, Vestens nosauc piecus galvenos Freida postulātus, kas mūsdienās nav zaudējuši zinātnisku vērtību: pastāv neapzināti psihiski procesi; konfliktiem un ambivalencei ir liela loma cilvēka uzvedībā; personības pamati veidojas jau bērnībā; mentālie priekšstati ietekmē sociālo uzvedību; ir dažādi cilvēka psihiskās attīstības posmi.

 

Izsaki savu viedokli komentāros un seko mums Facebook un Twitter!

 

Avots: io9.com

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz