Kāpēc daudzi mediķi izvēlas atteikties no reanimācijas?

atteikties no reanimācijas

Mēs parasti par nāvi sākam domāt tikai tad, kad gadu skaitlis jau krietni pāri pusmūžam. Un dabiska ir cilvēka vēlme šajā saulē pavadīt pēc iespējas ilgāku laiku. Ja, nedod Dievs, ar mums notiktu kaut kas slikts, esam pārliecināti, ka mediķi darīs visu iespējamo, lai palīdzētu. Pat tad, kad jau ir situsi liktenīgā stunda, ar reanimācijas palīdzību cilvēka mūžs visbiežāk tiek pagarināts. Taču, vai tas ir vajadzīgs?

Medicīnas doktors Kens Mjureijs (Ken Murray) aktualizējis ļoti būtisku tēmu. To reti apspriež, taču – arī ārsti mirst. Un viņi mirst ne tā, kā citi cilvēki… Ārsts izsaka viedokli par pāraprūpi  jeb “veltīgu ārstēšanu” medicīnā, no kuras cilvēki cieš.

“Veltīga ārstēšana” patiesībā ir briesmīga. Ārsti, kuri strādājuši neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādē vai reanimācijā, ļoti bieži ir pret to, lai viņus pašus reanimētu, norāda Mjureijs. Kad pacients ir neārstējami slims, stipri gados vai viņam ir letāla diagnoze, labs iznākums pēc reanimācijas ir praktiski neiespējams, turklāt ciešanu iespējamība izdzīvojot, ir teju 100%.

 

atteikties no reanimācijas

Ārsti atsakās no reanimācijas 

Medicīnas doktors Mjureijs stāsta par ārstu, viņa mentoru Čārliju, vīrieti solīdos gados. Kad viņam atklāja aizkuņģa dziedzera vēzi, medicīnas darbinieks atteicās no jebkādas ārstēšanās, kaut viņu aprūpēja vislabākais ķirurgs, kurš pat piedāvāja jaunu metodi, ar kuru iespējams trīskāršot viņa iespējas dzīvot (no 5 līdz 15%), tiesa, sliktā dzīves kvalitātē. Čārlijs atteicās. Viņš devās mājās, slēdza savu ārsta praksi, ne kāju nespēra pie sava ārstējošā ārsta un visu atlikušo dzīves laiku (vairākus mēnešus) pavadīja mājās, savas ģimenes lokā un nomira, tuvinieku ieskauts. Viņš mira mājās. Neārstējās ne ar ķīmijterapiju, ne ķirurģiski, ne citām metodēm.

Par to reti mēdz runāt, bet, protams, mirst arī ārsti. Un arī viņi negrib mirt. Bet viņi zina: katrs ir pelnījis cienījamu nāvi. Kā neviens, ārsts zina, ko var darīt viņa gadījumā, un zina, kā dzīvē atgriež cilvēkus, kā lauž ribas, veicot netiešo sirds masāžu.

Japānā veikts pētījums rāda, ka 95 000 gadījumos, veicot sirds un plaušu reanimēšanu 2010. gadā, tikai 8% pacientu pēc tam spēja nodzīvot vairāk nekā mēnesi pēc tās un tikai 3% atgriezās normālā dzīvē. Turklāt šis mēnesis bija pilns moku.

Ārsti sliecas darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai glābtu cilvēka dzīvību. Jo dzīvības glābšanu garantē likums, un ārsti baidās tikt saukti pie atbildības, ja to nepildīs. Arī slimnieka tuvinieki uzstāj uz visām iespējamām dzīvības glābšanas iespējām.

Tas ir baisi – kad vajag veikt operāciju, kas nekādi nevar izglābt cilvēku, vien paildzināt viņa mokas. Kad ārsti to redz un tajā piedalās, viņi nereti stingri nolemj: nekādas reanimācijas! Es vēlos nomirt mierīgi, līdzās tuviniekiem un vēlos pēc iespējas mazāk ciest.

Pacientus griež, intubē, pievieno dažādām medicīnas ierīcēm, zāļo… To visu ietver intensīvā aprūpe, un ASV tas izmaksā desmiti tūkstoši dolāru dienā. Es nevaru ne saskaitīt tos kolēģus, kuri man teikuši: “Apsoli man – ja ar mani notiks kas tāds, tu mani nogalināsi.” Viņi tieši tā arī domā.

Piedalīties medicīniskajā aprūpē, kas liek cilvēkiem ciest, ir mokoši. Ārsti ir mācīti un trenēti neizrādīt savas jūtas, taču privātās sarunās ārstu aprindās, viņi tās atklāj. “Kā gan kāds to var nodarīt savam tuviniekam?” viņi jautā. Es domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc ārstu profesijā ir vairāk ar alkoholismu un depresiju sirgstošo. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc es pēdējos desmit gados vairs nepraktizēju slimnīcā.

Daudzi amerikāņu ārsti savos testamentos norāda, ka atsakās no reanimēšanas un pat taisa tetovējumus uz ķermeņa ar šādu prasību. Reizēm iegravē vēlmi atteikties no reanimēšanas uz speciāliem piekariņiem. Ārsti laikus domā par to, kāda būs viņu pēdējā dzīves diena, un lūdz kolēģus ļaut viņiem mierīgi aiziet.

Kā gan tas nākas, ka tik daudzi veic aprūpi, kādu nevēlas veikt? Vienkārši –  atbilde ir: pacienti, ārsti un sistēma.

 

atteikties no reanimācijas

Lai saprastu pacientu lomu, iedomājieties, ka kāds zaudē samaņu un tiek aizvests uz reanimāciju. Kā jau parasti, šādā situācijā ģimenei nav plāna, visi ir šokēti un nobijušies, nomākti. Kad ārsti tuviniekiem jautā, vai viņi vēlas, lai tiktu darīts “viss”, viņi atbild “jā”. Un murgi var sākties. Reizēm ģimene tiešām domā “darīt visu iespējamo”, bet bieži vien viņi ar to domājuši “dariet visu, kas ir jēgpilns”. Problēma ir tā, ka viņi nezina, kas ir jēgpilns. Un ārsti dara “visu iespējamo”, vai nu tas būs jēgpilni vai nē.

Cilvēkiem ir nereālistiskas vēlmes par to, ko ārsti varētu paveikt. Daudzi domā, ka sirds un plaušu sistēmas reanimācija ir saprātīga un dzīvību glābjoša metode, kamēr realitātē rezultāti parasti ir vāji. Esmu redzējis simtiem cilvēku, kas atvesti pie manis uz reanimācijas nodaļu pēc sirds un plaušu sistēmas reanimēšanas. Tikai viens vienīgs veselīgs vīrietis, kuram nebija sirds problēmu, vēlāk pats izgāja no slimnīcas. Ja pacientam ir daudzas slimības, daudz gadu vai neārstējama slimība, izredzes uz labu iznākumu pēc sirds un plaušu reanimēšanas ir ļoti mazas, bet iespējas pēc tam ciest – lielas. Vājas zināšanas par to un nereālas gaidas noved pie sliktiem lēmumiem.

Pat tad, ja cilvēks ir gatavojies šādai situācijai un pārdomājis to, sistēma var joprojām rīkoties kā parasti. Viens no maniem pacientiem bija 78 gadus vecais Džeks, kurš jau gadiem slimoja un bija pārcietis 15 nopietnas ķirurģiskas operācijas. Viņš man atklāja, ka viņš nekad, ne pie kādiem apstākļiem vairs nevēlētos, lai viņa dzīvību atkal censtos glābt ar medicīnisku ierīču palīdzību. Kādā sestdienā viņam notika plašs infarkts, un viņu, samaņu zaudējušu, aizveda uz reanimāciju. Sievas nebija tuvumā. Kad es ierados slimnīcā un sāku viņu aprūpēt, es runāju ar viņa sievu un slimnīcas personālu; manā kabinetā ienesa dokumentus par viņa vēlmēm attiecībā uz ārstēšanu. Tad es izslēdzu dzīvību uzturošos aparātus un apsēdos viņam līdzās. Divas stundas vēlāk viņš nomira.

Pat ar visu to, ka viņa vēlmes neveikt reanimēšanu bija dokumentētas, Džeks nemira tādā veidā, kā bija vēlējies. Sistēma iejaucās. Vēlāk uzzināju, ka viena no māsiņām par manu rīcību ziņoja varas iestādēm kā par iespējamo slepkavību. Protams, nekā tāda nebija. Džeks bija uzrakstījis savas vēlmes. Bet nonākšana policijas izmeklēšanā ir iespējama un šausminoša jebkuram ārstam. Man daudz vieglāk būtu bijis atstāt Džeku pie dzīvību uzturošajiem aparātiem, pagarināt viņa dzīvi un ciešanas par vairākām nedēļām. Es būtu nopelnījis nedaudz vairāk naudas, un slimnīcai būtu par 500 000 dolāru lielāks rēķins. Tad nav brīnums, ka daudzi ārsti grēko ar “pārārstēšanu”.

Pārsteidzoši, bet pētījumi pierāda, ka cilvēki, kas atrodas hospisa aprūpē, dzīvo ilgāk nekā cilvēki ar tādu pašu aprūpi, saņemot aktīvu ārstēšanu. Hospisa aprūpe ir tāda nedziedināmu slimu cilvēku aprūpe, kas tikai palīdz simptomu mazināšanā (piemēram, sāpju mazināšanā), nevis ārstēšanā, un lielākais akcents ir uz emocionālo aprūpi.

Pirms vairākiem gadiem manam vecākajam brālēnam Toršam atklāja vēzi (plaušu vēzi ar metastāzēm smadzenēs). Es noorganizēju viņam tikšanos ar dažādiem speciālistiem, un mēs izzinājām, ka ar agresīvu ārstēšanu viņa situācijā, ieskaitot trīs līdz piecas ķīmijterapijas nedēļā, viņš nodzīvotu varbūt četrus mēnešus. Galu galā viņš izvēlējās atteikties no ārstēšanās un dzert tikai zāles pret smadzeņu tūsku. Un viņš pārcēlās pie manis.

Nākamos astoņus mēnešus mēs piedzīvojām lietas, kas mūs priecē. Mēs pat devāmies uz Disnejlendu – brālēns tur bija pirmo reizi mūžā. Viņš bija liels sporta fans un laimīgs skatījās raidījumus un ēda manis gatavotu maltīti. Viņš pat nedaudz pieņēmās svarā, ēdot savus iemīļotos ēdienus, kas nebūtu noticis slimnīcā. Viņam nebija nopietnu sāpju un viņš visu laiku palika dedzīgs. Vienu dienu viņš vienkārši vairs nepamodās. Nākamās trīs dienas viņš pavadīja komai līdzīgā miegā un tad nomira. Izdevumi par viņa medikamentiem šajos astoņos mēnešos bija 20 dolāru par vienīgajām zālēm, ko viņš lietoja.

Viņš nebija ārsts, bet vēlējās dzīvot kvalitatīvi, nevis kvantitatīvi. Vai tā nav arī vairākumam no mums? Ja vispār ir tāda māksla kā dzīves izskaņas aprūpes māksla, tad tā ir: mirt ar cieņu. Kā tas notika ar manu mentoru Čārliju. Manu brālēnu. Un daudziem ārstiem.

Cita cilvēka nāve atgādina par mūsu pašu mirstību. Sērojot par kādu, mēs sērojam arī par sevi. Ārsti redz daudz nāves un zina, ka vislabākais pēdējos dzīves mirkļos ir būt mājās un mirt ar mieru dvēselē, bez liekām sāpēm…

Mēs katrs pazīstam kādu ārstu. Pajautājiet viņam par šo. Tas, ko viņš atbildēs, jūs pārsteigs.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

 

Avots: Zocalopublicsquare.org un la.lv

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

1 Komentārs on "Kāpēc daudzi mediķi izvēlas atteikties no reanimācijas?"

avatar
Kārtot pēc:   jaunākie | vecākie | populārākie
Ieva
Ieva

Mjā, tas man liek domāt par Šūmaheru, kurš nu jau cik gadus tiek mocīts…..

wpDiscuz