Kā Dziesmu svētku diriģentiem mācīja atšķirt kolēģi no terorista un demokrātiju rindā stāvot

Dziesmu svētki

Šī bija ļoti jauka un pamācoša diena. Mums, visiem Latvijas koru diriģentiem, deju kopu vadītājiem un visu citu tautas mākslas kolektīvu vadītājiem.

Dienas sajūta vienā vārdā – izredzētība.

Šis ir brīdis, kad tu sajūties patiešām novērtēts, jo ieraugi Dziesmu svētku estrādes jaunās skatītāju tribīnes veselas septiņas dienas agrāk nekā to spēs tava kora dziedātāji! Turklāt, pirms iekšā laišanas tevi pieraksta, rūpīgi uzmana, tad vedina apsēsties ekskluzīvajās vietās (un tev par to nav jāsamaksā nedz 25, nedz 80, nedz 140 eiro), kur Uģis beidzot tevi iepazīstina ar noslēguma koncerta norišu secību; galvenais konstebls atgādina, ka pīpēt nav veselīgi un dzert vispār vajag tikai ūdeni; galvenais ārsts tev atklāj noslēpumu, ka hronisku kaišu īpašniekiem, izejot no mājas vēlams paķert līdzi savas ierastās tabletītes, bet noberztu kāju gadījumā it labi noder plāksteri. Brīdī, kad tev šķiet – visas šīs gudrības esi jau intuitīvi apguvis savas iepriekšējo apmēram vienpadsmit dziesmu svētku karjeras laikā, tajā brīdī sāk runāt producents Ģirts un tu uzzini, ka svētku laikā esi apdrošināts (nabaga Swedbanka, šiem tādas izmaksas!), bet protams, ne pret zobu kaitēm. Tad Tev izstāsta, ka tur, tur un tur atradīsies vietas, kurās kārtojamas uz tālāku brīdi neatliekamās vajadzības. Tad nāk Jānis, taču neko daudz un lieki nestāsta, jo tāpat jau viņa uzsvērti aicinošo balsi pietiekami dabūsim dzirdēt mēģinājumu laikā. Visbeidzot (es gandrīz nokrītu no krēsla) uznāk ļoti aizplīvurotas valsts iestādes sevišķi slepenais aģents Tonijs (kuru turklāt mums aizliedz fotografēt un filmēt), lai iemācītu atšķirt teroristu no tava tuvākā kolēģa, vadoties no tā, cik atbilstoši laikapstākļiem viņš tērpies. Visbeidzot tevi diezgan uzstājīgi palūdz iznākt no ēnas, kur centies patverties negantās saules indīgo staru, lai piedalītos kopējā foto mirklī ar… dronu. Turklāt šo “lidojošo mucu vai ko citu” tev būšot iegaumēt, jo, ja pamanīsi kādu citu dronu, ne šo, tev būs par to ziņot (Tonijam?) vai notriekt pašam. Īsāk sakot, pēc 90 minūšu cepšanās burvīgā priežu meža ielokā 68 km no savas Platones vai 226 km no savas Liepājas, tu beidzot sajūties novērtēts un lieliem, skaistiem mērķiem izraudzīts.

Kā nenoliedzams pluss noteikti jāmin fakts, ka visā parka teritorijā nebija iespēju dabūt ne ko dzeramu, ne apēdamu, tādā veidā stiprinot savu garīgo, ārpusķermenisko saiti ar dziesmu garu, un, vai tad dziesma nav tas, kas mūs visus ceļ spārnos? Tāpēc, pat, ja gadās kāda neērtība vai pat sīksīka grūtība (jā, es zinu, šie lietvārdi ir daudzskaitlinieki), mēs, spītējot visiem vējiem, par kuģiem iz ūdeņiem iznirsim!

Dienas pirmās daļas beigas.

Burvīgā diena, otrais cēliens.

Olimpiskajam centram (tam, kas Rīgā) ir visnotaļ jēdzīgs plānojums – tu kā ej iekšā, tā uzreiz, pēc noklusējuma, nonāc rindā. Pavisam niecīgā, gandrīz neievērojamā, trīsdesmit trīs minūšu īsā rindiņā, kuras otrā galā, par sakarīgu cenu, tiec pie visu dienu gaidītās maltītes. Lai arī kolēģi tev mēģina iestāstīt, ka tur, tālāk tev būs izstāvēt rindu rindas, iepretim kurām nobāl pat bērnībā kaplētās biešu vagas, tu viņos neklausies, jo ēdiens (ēdiens!) ir jau paplātes attālumā. Ēdot, bet nerunājot, tu gandrīz paspēj uz sākumu, taču tad tūlīt saproti, ka nekāda sākuma nemaz nav un, kas ir pats eksistenciālākais, saproti, ka arī beigu te nav. Kādu brīdi, klīstot zudušo beigu un nesākušos sākumu meklējumos, tu atskārsti, ka daudzi tūkstoši šos meklējumus ir uzsākuši jau krietnu laiku pirms tevis (bet pusdienām nebij ne vainas). Visbeidzot tu notēmē uz kādu no amorfiem, rindai attāli līdzīgiem veidojumiem un sāc aktīvi stāvēt. Pēc pirmajām piecpadsmit minūtēm tev uzmācās šaubas – vai tiešām esi izvēlējies pareizo rindu? Ha, vieglāk ir filmā pārgriezt sarkano vadiņu, nekā dziesmu svētkos iestāties pareizajā rindā! Pēc brīža, pārgalvīgi pametot savas godīgi nostāvētās 15 minūtes un nedaudz paklaiņojot, tu pamani vienu mazu, bet brīvprātīgu meiteni (glītām kājām), kura zem krūtīm paslēpusi A4 lapu ar dažiem alfabēta burtiem no kuriem viens ļoti atbilst tava uzvārda sākuma burtam. Jauki! Tagad vari stāvēt ar pārliecību, ka stāvi pareizi. Vispār jau STĀVĒŠANA rindā ir diezgan interesanta nodarbe – tu iepazīsties ar Latvijas ģeogrāfiju un cilvēkiem, tev ir iespēja pārliecināties, ka līdztiesība beidzot ir ieviesta dzīvē, jo te STĀV visi – vadītāji un pusvadītāji, pilnvaroti un ne tik pilnvaroti, goda un pavisam parastie virsdiriģenti, jaunas māmiņas un sirmi kungi. Visi STĀV. Jā, stāv, jo kustības jau nekādas nav. Un priekš kam kustēt, – šī diena, burvīga, silta tava atvaļinājuma diena, ir kā pēdīgais zieds uz tautas gara mantu altāra likta, un tu ziedojies līdz ar to. Protams, aiz noguruma un uz nervu pamata mēs nemitīgi mēģinām jokot un, ja telpa nebūtu tik bezgalliela, mēs paši sadurtos savās asprātībās. Jā, ir ļoti grūti jokot brīdī, kad tu redzi, kā vāja (pēc skata, ne pēc sava gara), trausla sieviete mēģina dažādiem paņēmieniem transportēt sava 47 cilvēku lielā vīru kora dalībnieku pakas. Ir grūti, jokot. Tai sievietei gan ne vella nav grūti, jo diriģenti ir tādi pašupurēties raduši agregāti, kuri nepazīst grūtību. Ik pa brīdim tu sevi pieķer pie nodevīgi zemiskas sajūtas, ka nespēj priecāties arī par to, kā Maestro, kurš visu savu dzīvi un veselību atdevis tam, lai mums būtu šie svētki, tāpat STĀV, tepat vien STĀV, gabaliņu no tevis. Protams, tas taču ir speciāli, lai mēs sajustos vienoti, caurspīdīgi un demokrātiski. Un beidz perināt sevī to zemisko domu, ka tu būtu gatavs izstāvēt 40 tādas rindas, lai tikai šis pazemojums, atvainojos, “gods”, nebūtu jāpiedzīvo taviem amata brāļiem un māsām. Jā, ir tik jauki sapazīties ar dāmu no Rucavas, be vēl labāk būtu sapazīties mazliet citādos apstākļos. Ir tik patīkami pārmīt vārdu ar kādu mūziķi, kurš “normālos apstākļos” ir tava autoritāte. Taču labāk tu to būtu darījis vienalga kādā, bet KUSTĪBĀ, nevis kā te – STĀVOT. Zemiskas ir tavas vēlmes… Tu vienkārši nesēj novērtēt šo lielisko iespēju – beidzot pašam būt tajā visā iekšā, tvert klātesamības mirkli. Ne tā, kā citgad, kā citsvētk, kad tev visu gatavu pieveda klāt tavs kultūras darbinieks un tu pat neaizdomājies, kur viņš to ņēma un tāpēc, skaidra lieta, neapjauti tā visa patieso vērtību. Toties tagad, STĀVOT stīgu stīgām sastīgotās rindās, skanot fonā nebeidzamām gaismas str… dažādu dienestu instruktāžām (pat neņemšos tās visas te vairs pieminēt, ja nu vienīgi rokzvaigzni ugunsdzēsējas formā, kas mikrofonā skaļi kaunināja apjukušos nastu nesējus, manus kolēģus, jo, pie velna, kur gan tiem bija sprukt…), tātad, stāvot te, tu beidzot saproti, svētki ir un paliek svētki, pat tad, ja tu nesaproti, kam tie svētki, pat tad, ja nespēj novērtēt, cik lielu darbu (un par labu samaksu) ir paveikuši organizatori. Galu galā, Cepli jau arī neviens nespēja novērtēt, par direktoriņu – rīkotājiņu iesauca. Bet tā noteikti nav. Tur, Mežaparkā, mēs neļausim visādiem rīkotājiņiem atņemt mums svētkus!

Avots: Facebook, Guntis Pavilons

 

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

1 Komentārs on "Kā Dziesmu svētku diriģentiem mācīja atšķirt kolēģi no terorista un demokrātiju rindā stāvot"

avatar
Kārtot pēc:   jaunākie | vecākie | populārākie
Egils
Egils

Cepli neviens par direktoriņu-rīkotājiņu nesauca, cik atceros filmu. Par tādu Nagainis (Gunārs Cilinskis) nosauca Sauso (Aivaru Siliņu).

wpDiscuz