Pavisam īss ieskats hedonisma teorijā

Jurģis Liepnieks

Esmu dzirdējis tautas gudrību, kas māca – no diviem labumiem izvēlies abus. Tas, protams, jauki, bet iedomāsimies tādu nepatīkamu situāciju, kurā, pat ieguldot visu iespējamo izmanību, vienalga nav iespējams vienlaikus baudīt divus dažādus labumus. Tā īstam hedonistam vienmēr ir problēma. Piemēram, dilemma starp vakara pavadīšanu ģimenes lokā, spēlējoties ar bērniem un pēc tam atkorķējot kādu laba vīna pudelīti ar sievu, un tā paša vakara pavadīšanu vīrieškārtas draugu kompānijā patīkamās sarunās, izdzerot mazliet vairāk nekā pudelīti. Vai arī, piemēram, nopirkt jaunu mašīnu vai aizbraukt helislēpošanas brīvdienās uz Kanādu. Vai, teiksim, vakarā palasīt grāmatu un no rīta iet uz treniņu, vai vakarā iedzert un no rīta gulēt līdz pašam pēdējam mirklim. Tādas izvēles tie priviliģētie, kuriem dzīvē viss ir kārtībā, sastop uz katra soļa.

Angļu filozofs Bentems piedāvā šādu principu – jebkuru baudu raksturo tās ilgums un intensitāte. Jo ilgāka un intensīvāka ir kāda bauda, jo augstāk tā vērtējama. Šis princips paver iespēju vienkāršām izvēles stratēģijām. Rodžers Krisps no Oksfordas min šādu piemēru. Jums patīk vakaros iedzert glāzi viskija. Kā viskiju pazinējs jūs rēķināt, ka bauda, ko varētu sniegt labs single-malt*, piemēram, Lagavulin, ir divreiz intensīvāka nekā tā, ko varētu sniegt kāds pavisam vienkāršs blend**, teiksim, Bell. Ja runājam par vienādu dzeršanas ilgumu, noteikti jāizvēlas Lagavulin, taču saskaņā ar Bentemu – ja jūs Bell dzertu divreiz ilgāk nekā Lagavulin, rezultāts būtu vienāds. Es pieņemu, par jautājumu, vai divas pudeles vienkāršāka un lētāka dzēriena var aizstāt vienu pudeli dārgāka un smalkāka dzēriena, šķēpi tiks lauzti vēl ilgi un ne tikai filozofu aprindās. Taču arī filozofi nav pilnīgi idioti, un jau Bentema audzēknis Džons Stjuarts Mills saprot, ka ar matemātisko baudu un sāpju svēršanas principu tālu tikt nevarēs. Te gan jāpiezīmē, es pazīstu cilvēkus, kam ģimenē ir mācīts sarežģītās dzīves situācijās paņemt lapiņu un uzrakstīt visus plusus un mīnusus par labu kādai iespējamai izvēlei, paskatīties, kas sanāk, un tā arī rīkoties. Bentems aizstāvētu šādu rēķināšanu. Diemžēl, lai šāda tabula būtu patiesi noderīga, nepieciešams ieviest kaut kādu koeficientu sistēmu, kas ļautu vieniem plusiņiem un mīnusiņiem piešķirt lielāku svaru nekā citiem, padarot rēķināšanu visai komplicētu, turklāt, pēc Bentema domām, baudas un sāpes jāsver vismaz sešās kategorijās, no kurām ilgums un intensitāte ir tikai divas. Skaidrs, ne visi labumi ir viegli salīdzināmi savā starpā. Pat viskaislīgākais viskija cienītājs viegli varētu iztēloties vismaz dažas baudas, kuras nevarētu aizstāt nekāds daudzums vislabākā Lagavulin.

Dž. S. Mills tāpēc nāk klajā ar ideju skaidri nodalīt augstākas baudas no zemākām. Tas, protams, nav nekas jauns. Tāda ideja ir jau Epikūram, Platons to atbalsta, līdzīgas domas ir Aristotelim. Filozofija, kā arī tikumiska dzīve ir nostiprināti labas sengrieķu dzīves stūrakmeņi, savukārt vācu romantiķi ir norādījuši uz emocionālā un mākslas pārdzīvojuma īpašo svaru. Kaislības ir pētījuši un kvalificējuši gan Spinoza, gan Dekarts, tomēr Dž. S. Mills, to visu zinādams, vienalga izvirza sev uzdevumu vēlreiz sistematizēt visu baudu un prieku spektru. Viņš sāk nodalīt intelektuālas baudas no miesiskām, dzīvnieciskas no tādām, uz kurām spējīgs tikai cilvēks, morālas no jutekliskām utt.

Interesantākais sākas tad, kad izrādās – šo robežšķirtni ne vienmēr ir tik viegli novilkt. Piemēram, izēšanās kādā trīszvaigžņotā Michelin restorānā kaut kur Romā, Parīzē vai Ņujorkā varētu tikt uzskatīta par tīri dzīvniecisku baudu. Tajā pašā laikā pastāv aizdomas, ka jūsu mīlulis suns, lai cik izlutināts arī nebūtu, nespēs novērtēt visus tos ēdiena smalkumus, kas ir pieejami jums. Vēl vairāk – šķiet, gardēdis ir tikai tas, kurš spēj padziļināti reflektēt par ēdienu un ēšanu, tātad iespējams, ka gardēdim šī izēšanās ir savā ziņā intelektuāla bauda. Arī daoisti, par kuru prieka izpratni es runāšu citreiz, piekristu, ka ķermeniski ierosinātāji var novest pie visaugstākā prieka formām. Augstāka un zemāka bauda izrādās ārkārtīgi nosacīts, subjektīvs un kontekstuāls dalījums, citiem vārdiem – nekam nederīgs. Līdz ar to arī izvēles starp vairākiem labumiem pēc šāda principa nav iespējamas. To apzinādamies, Dž.S.Mills nāk klajā ar tiešām jaunu ideju – viņš ievieš reflektējošu, pieredzējušu ekspertu institūciju. Doma ir tāda – vienkāršs darbarūķis, cilvēks bez lielas domāšanas pieredzes nevar vienmēr viegli saprast, kādas izvēles novedīs pie maksimālās iespējamās baudas un prieka, bet zinošs un pieredzējis eksperts varētu sniegt pareizu padomu. Šī ideja ir Dž. S. Milla jaunievedums Rietumu ētisko teoriju attīstībā, kas vēlāk iegūst dažādus attīstības virzienus, taču viņa filozofijas kontekstā augsti pieredzējušo ekspertu ideja drīzāk iezīmē viņa filozofijas strupceļu nekā attīstību. Tātad vienkāršais cilvēks pēc definīcijas nespēj atšķirt labo no kaitīgā. Visai bēdīga atziņa slavenākajam Eiropas politiskās domas liberālim Millam. Un no Milla nav skaidrs, kur mēs tos gudros, izglītotos un refleksijā trenētos ekspertus ņemsim, kā arī kāpēc lai vienkāršais nedomājošais darbarūķis viņiem uzticētos un klausītu.

Morāles teoriju daudzums mūsdienu filozofijā ir nespeciālistam neaptverams. Pastāv desmitiem teoriju skolu un autoru, tāpēc tās tiek apvienotas lielākās grupās, lai varētu tām kaut kā izsekot. Latviski diemžēl nav nostiprinājusies terminoloģija, lai atainotu pat lielāko grupu nosaukumus. Hēdonisti un tiem radniecīgie ietilpst grupā, kuru dēvē par consequentialism. Te ietilpst visi tie, kas uzskata – objektīvi pastāv labais un ļaunais. Šeit ir virkne apakšgrupu, interesants varētu būt tā sauktais  –  desire based consequentialism. Šīs grupas filozofi balstās, šķiet, jau no Hjūma ņemtā idejā, ka ne jau Lagavulin ir labums un ne jau Lagavulin dod baudu. Baudu dod iespēja piepildīt savu kaismīgo vēlēšanos iedzert Lagavulin. Kāds, kurš dzer tikai šampanieti un kuram pats vārds viskijs izraisa vemšanu, neizjūt nekādu vēlmi pēc tā, un Lagavulin ne ar ko viņa acīs nav labāks par vecu žurku indi. Labais un ļaunais ir atkarīgs no specifiskajām vēlmēm, kuras cilvēkiem atšķiras, domā šīs grupas teorētiķi.

Atšķirības starp hedonistiem pastāv, taču galvenā problēma visām hedonistiskajām skolām ir kopēja. Ja jau bauda, labums un laime ir augstākais dabas noteiktais dzīves un jebkuras izvēles mērķis, tad kādam varētu ienākt prātā, ka vispilnīgākā šī principa realizācija izpaustos uzvedībā, kura citus cilvēkus uzlūko tikai kā līdzekļus savas labsajūtas sasniegšanai. Kāds, Die’s pas’, varētu padomāt – konsekventi sekojot baudas un utilitārisma principam, vislabāk viņam būtu, ja visi apkārtējie ievērotu morāles normas un likumību, bet viņš varētu to nedarīt un viņam nekas par to nebūtu. Tas tikai būtu pa īstam labi! Visi, piemēram, maksātu lielus nodokļus, un par to valsts uzturētu slimnīcas, kuras līdzinātos pieczvaigžņu viesnīcām, taču viņš būtu pamanījies nekad nemaksāt nekādus nodokļus un vienalga izmantot par velti šo slimnīcu priekšrocības. Lieliski būtu arī tad, ja visi koptu un saudzētu dabu, bet kāds varētu baudīt šo skaistumu, bez jel kādiem ierobežojumiem.

Lai arī ir skaidrs, ka pilnībā šādi apstākļi, kad likumi un tikumi uz kādu atsevišķu indivīdu neattiecas, nav iespējami, tomēr teorija, kas varētu kaut tikai vedināt uz šādām domām, ir lemta zināmām grūtībām.

Hedonisti, protams, vienmēr ir jutuši šīs problēmas elpu pakausī un kā nu mācējuši metušies kaut ko darīt šajā sakarā. Mills, piemēram, runā par lielāko labsajūtu lielākajam iespējamajam aģentu skaitam, nevis vienam indivīdam. Grieķi vairumā gadījumu argumentē – būt ti- kumiskam pats par sevi ir bauda, un tāpēc nepastāv iespēja, ka pēc baudas ejošais varētu kļūt netikumisks. Pragmatiķi un arī mūsdienu modīgie morāles filozofi, kā Alesdeira Makintairs, norāda uz to, ka cilvēks ir no citiem ārkārtīgi atkarīga būtne, tāpēc pragmatisku apstākļu dēļ veicinās labus tikumus. Taču visi šie argumenti ir vāji, un tas ir daudzas reizes pierādīts.

Morālei nekad nav racionāla pamatojuma. Morāles normas nevar pamatot pragmatiski. Rietumu filozofija nekad nav spējusi savienot ontoloģiju ar ētiku, tas ir, kaut kādu mācību par to, kā viss patiesi ir, ar to, kā tikumi no tā izrietētu. Tikumi acīmredzamā veidā neizriet no tā, ko mēs zinām par pasaules iekārtojumu, un pragmatiski vai racionāli nav pamatojami ar tiem līdzekļiem, kas ir Rietumu filozofijas rīcībā. Zvaigžņotā debess virs galvas mūsdienās varbūt arī nav vairs tāds brīnums kā Kanta laikos, taču morālais likums sirdī ir tikpat liela mistērija kā agrāk.

Atgriežoties pie tēmas, kā izvēlēties no diviem labumiem labāko. Kvalificētam hedonistam ir jānošķir vairāki jēdzieni. Pirmais – baudu pilna dzīve un laimīga dzīve ir divas dažādas lietas. Glāze lieliska šampānieša var krāšņot un papildināt kādu laimes pilnu mirkli, bet pasaulē nav tik laba šampānieša, kas spētu padarīt nelaimīgu cilvēku laimīgu. Daudzveidīga mīlas dzīve var būt debešķīga bauda, bet pat visdionīsiskākās rotaļas labākā gadījumā dos tikai mirkļa patvērumu tam, kuram nav mīlestības, nevis padarīs viņu laimīgu. Tas attiecas ne tikai uz tā sauktajām zemākajām baudām. Arī Toska vai Hēgelis nevienu nelaimīgo laimīgu nav padarījuši. Tās vienkārši ir dažādas lietas.

“Ne jau dzīrošana, nebeidzami svētki un jutekliskas izpriecas ar zēniem vai meitenēm, ne zivju ēdieni nedz arī kas cits, kas pieder pie bagātīga galda, padara dzīvi patīkamu, bet gan skaidrs prāts, kas apsver katras izvēles vai izvairīšanās cēloņus un atmet tukšus pieņēmumus, kuru dēļ dvēseli sagrābj vislielākais nemiers,” saka Epikūrs. Tātad skaidrs prāts un dvēseles miers ir tas, kas padara cilvēku laimīgu, nevis ēšana, dzeršana vai izpriecas ar zēniem un meitenēm.

Kvalificētam hedonistam jāapzinās – dzīves baudīšana ir tikai disciplinētu un stipru cilvēku privilēģija. Griba un disciplīna padara baudīšanu ilgtspējīgu. Pretējā gadījumā jūs būsit nevis baudītājs, bet nevienam neinteresants, nelaimīgs, resns alkoholiķis un rīma. Tikai disciplīna un sevis pārvarēšana ved pie izsmalcinātām baudām.

Dzīves baudīšana ir iespējama tikai savienojumā ar plānošanu un paškontroli. Paradoksālā kārtā tas neskan pārāk hēdonistiski, bet tā nu tas ir.

Un nobeidzot… Tā ir Dalailamas un dažu viņa sekotāju ideja – plašām rietumnieku tautas masām pasniegt budismu nevis kā komplicētu reliģiski filozofisku sistēmu, bet gan kā vispilnīgāko hedonistisko ētiku. Līdzību starp Rietumu hedonistiem un budistiem tiešām ir nepieklājīgi daudz. Budisms, gluži tāpat kā Bentems un Mills (tikai jau kādu laiciņu pirms viņiem), uzsver – visu dzīvo būtņu dabā ir tiekšanās izjust laimi un prieku un vairīties no ciešanām. Pieredzējušo, reflektējošo ekspertu lomu, kuri, kā Mills pareizi norāda, ir nepieciešami, lai mazāk domājošie arī spētu atšķirt labo no kaitīgā, šeit spēlē Buda un citas augstākas realizācijas būtnes, kā arhati, bodisatvas lamas un citi. Līdzīgi kā Epikūrs, budisti piekristu, ka skaidrs prāts un dvēseles miers ir tas, kas ved uz laimi (dvēseli gan budisti nepazīst, taču, ja dvēseles jēdzienu šeit aizstātu ar apziņas jēdzienu, kas šajā kontekstā būtu pieļaujams, un prāta skaidrībai izvirzītu mazliet stingrākus nosacījumus, paralēle būtu visai tieša). Hēdonistu lozungs – vislielākais iespējamais labums vislielākajam aģentu skaitam –, kur ar labumu tiek saprasta laime, prieks, bauda un pēc iespējas mazāk ciešanu, skan tieši tāpat, kā katra budista mērķis – ciešanu mazināšana visām dzīvajām būtnēm. Ja palasa grāmatiņas, kurām Dalailama pēdējā laikā ir devis savu vārdu, tad budisms vispār var sākt šķist tikai un vienīgi laimes māksla. Un kur tad vēl sutrās atrodamie izteikumi, piemēram – bauda ir tas pats, kas Budas mācība, un tas, kas to realizē, sasniedz nirvānu. Vai slavenais – nav nekāda ceļa uz laimi, laime ir ceļš. Līdzību ar hedonistiem te tiešām ir daudz, bet atšķirība tikai viena – budisms spēj apvienot ontoloģiju ar ētiku un nerada vietu pretrunai starp konsekventu baudas principa realizāciju un tikumību. Mīloša sirsnība pret visām dzīvajām būtnēm ir pirmais solis šajā budistu ceļā uz laimi. Disciplīna un prāta kontrole nākamais. Veiksmi jums!

* Viena iesala viskijs (angļu val.)
**Jauktais viskijs (angļu val.)

 

Autors: Jurģis Liepnieks

Raksts pirmoreiz publicēts žurnālā “KLUBS”

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz