Izstāstīšu jums kādu smieklīgu gadījumu. Iespējams, tā bija svētdiena. Katrā ziņā, brīvdiena. Es tajā laikā centos nodarboties ar dažādām budistu meditācijām, un man patika meditēt brīvā dabā (tā gan nav pareizākā vieta iesācējam). Es biju atradis skaistu, nomaļu vietiņu kāpās aiz Garkalnes, un kad bija laiks un garastāvoklis, devos turp.
.
Tā arī todien. No rīta es biju palasījis kaut kādu budistu grāmatiņu un ieguvis vajadzīgo noskaņojumu. Pēc meditācijas mežā es vēl izpildīju garu elpošanas vingrinājumu kompleksu pie jūras un, braucot atpakaļ, jutos ar sevi ārkārtīgi apmierināts. Pilns iedomāta dvēseles miera, jauna spēka, enerģijas un pašapziņas.
.
Tā nu es mierīgi stūrēju, uzpūties liels un dižens no sevi mīloša cilvēka labsajūtas, izbaudīdams Porsche 911 dzinēja debešķīgo dūkoņu un jaudu, malkoju minerālūdeni, kad pēkšņi kaut kāds sagrabējis, bet milzīgs piena vedējs nez no kurienes parādījās man priekšā tā, ka, lai izvairītos no sadursmes, biju spiests visai strauji bremzēt un pat drusciņ apliet sevi ar minerālūdeni.
.
Bļ… iiiidiots, kur tu lien, fuck, na… Es lamājos pilnā balsī stiprākajiem man zināmajiem vārdiem, vismaz trīs valodās un ļoti iespējams, ka dauzīju arī stūri. Es lamājos tā, it kā tas piena vedējs būtu iekodis manam mazajam brālītim un inficējis viņu ar trakumsērgu. It kā viņš būtu nejauši, bet uz visiem laikiem izdzēsis vienīgo mana visģeniālākā manuskripta failu, tā, it kā viņš būtu apēdis maizes doniņu, ar kuru manai ģimenei jāiztiek līdz Ļeņingradas blokādes beigām.
.
Neskatoties uz to, ka viņš mani nedzirdēja, es visās detaļās izskaidroju piena vedējam, kas viņš ir, ko viņam vajadzētu sarullēt, kur iebāzt, kam viņš ir līdzīgs, no kurienes viņš cēlies, kas ir viņa radi, visa dzimta, un kam viņi visi būtu jāpakļauj.
.
Un tad man pielēca. Es pēkšņi sapratu. Es pat nebaidītos teikt, ka tas bija apskaidrības mirklis. Varbūt ne gluži tā lielā Apskaidrība, pēc kuras atpakaļceļa vairs nav, bet vienalga spēcīgi. Atradies budists. Meditējot viņš. Skaidrs, ka tā ir ļoti tipiska uzvedība budistiem, kas atgriežas no meditācijas, – lamāties visrupjākajā veidā uz pirmo, kas kaut ko neizdara viņiem pa prātam. Labi vēl, ka nekāpi ārā kauties. Nobijies, droši vien, citādi jau būtu izkāpis.
.
Pēkšņi bija tik acīmredzami, cik smieklīgs, nožēlojams un muļķīgs es esmu ar visām savām meditācijām un grāmatiņām. Tipisks garīguma meklētājs bez jebkādas nojēgas par to, kas ar sevi patiesībā būtu jāiesāk, lai katrs anonīms piena vedējs, katra nejēdzība uz ielas, pasaulē vai avīzē nevarētu izsist no līdzsvara un padarīt dzīvi nožēlojamu.
.
Tajā svētdienā braucot aiz piena vedēja, es sapratu, ka visu mūžu var pildīt elpošanas, atslābināšanās, vizualizācijas vai vienalga kādus meditatīvus vingrinājumus, un tas ir pilnīgi bezjēdzīgi, kamēr nav izdarīts darbs, kas ieriktē apziņu vismaz pamatos pareizi. Apziņu nesakārto meditācijas un vingrinājumi – vispirms ir jāizdara intelektuāls darbs. Pamatlietas ir jāsaprot ar prātu, jāizdara ar prātu. Tiec galā ar to un tad sāc interesēties par Naropas jogām.
.
Tātad – kā nelamāties uz citiem satiksmes dalībniekiem? Tas nav nemaz tik triviāls jautājums, jo kā mēs visi zinām, viņi ļoti bieži to ir pelnījuši. No otras puses, skaidrs, ka, ja mūs var izsist no līdzsvara kaut kāds muļķis pie stūres, tad droši vien neveiksme mīlas vai naudas lietās mūs vienkārši iznīcinās.
.
Ikdienas stress darbā, visa veida netaisnība visapkārt, dažādie likteņa triecieni un veiksmes mainīgā daba mūs vienkārši lēnām nobeigs, tā arī nekad nedodot iespēju padzīvot ar pilnu krūti. Tāpat kā daudzi, arī es agrāk esmu plaši lietojis dažādas stresa aizmiršanas un noņemšanas taktikas – pastaiga gar jūru, masāža, ballīte, zālīte, sports, ceļojums. Tas viss, protams, ir lieliski, bet vienlaicīgi nozīmē to, ka mēs nezinām, kā tikt galā ar savu stresu.
.
Tautas gudrība te slēpjas populārajā anekdotē par vīru, kurš nedzer, nepīpē, kokaīnu nelieto. Bet kā tad tu atslābinies, – viņam vaicā izbrīnījies paziņa. Es nesaspringstu, – viņš atbild.
.
Tajā ir grauds. Mēs nemākam nodzīvot nedēļu tā, lai pēc tās nevajadzētu ārstēties. Tad mēs kaut kā atkopjamies, lai darītu atkal visu to pašu – lamātos pie stūres, nervozētu par saviem projektiem, uztrauktos par politiku, dusmotos uz padotajiem vai priekšniekiem un, lai vispār varētu aizmigt, būtu spiesti iet pie fizio, psiho un sazin kādiem terapeitiem, no kuriem neviens parasti neiemāca galveno: kā neielaist sevī stresu, naidu, nicinājumu, pārlieku nopietno attieksmi pret sevi, citiem vārdiem – kā nelamāties pie stūres.
.
Es neapgalvošu, ka esmu sasniedzis kādus būtiskus rezultātus šajā jomā un man neuznāk vēlme pateikt kādu sulīgāku vārdu. No vilka par avi vienā dienā nepārvērtīsies, tomēr esmu bijis spiests veltīt uzmanību šiem jautājumiem tikai tāpēc vien, ka nav iespējams kaut cik kvalitatīvi, piemēram, vadīt priekšvēlēšanu kampaņu vai kādu citu lielu projektu, ja netiek izstrādātas zināmas apziņas kontroles jeb, kā citi teiktu – stresa menedžmenta tehnikas.
.
Balstoties savā nelielajā pieredzē, dažus trikus es varu ieteikt.
.
Vispirms domājiet pragmatiski. Tas ir, mēģiniet saskatīt to, ka dusmošanās kaitē tieši jums, nevis tam, uz kuru jūs dusmojaties. Gadījumā ar lamāšanos pie stūres tas ir pavisam labi redzams, jo piena vedējs, saprotams, nedz dzird, nedz jūt, ko jūs tur savā mašīnā vārāties. Viņš svilpodams dzīvo tālāk, tas esat jūs, kuram rīts ir izbojāts. Tas esat jūs, kura prāts un ķermenis tiek piesārņots ar lepnības, neiecietības un paštaisnuma indēm.
.
Un pat ja viņš dzirdētu? Pat ja jums izdotos viņu pazemot? Vai pragmatiski domājot, tas, ka jūs nodarāt pāri sev, ir kompensējams ar to, ka jūs izdarāt gauži arī kādam citam?
.
Es zinu cilvēkus, kuri uzskata, ka lamāšanās, tostarp pie stūres, ir pedagoģisks pasākums. Viņi domā, ka lamājoties, signalizējot un rādot dažādas zīmes, viņi palīdz mazāk attīstītajām būtnēm iemācīties līgani un pieklājīgi braukt.
.
Tāpat sabiedriskā dzīvē un publiskās diskusijās netrūkst cilvēku, kas domā, ka oponentu apsaukāšana un apņirgšana ir veids, kā ietekmēt valsts attīstību. (Es noteikti ik pa brīdim esmu viens no viņiem.) Ir arī cilvēki, kuri ar tādiem pašiem argumentiem kliedz uz saviem bērniem un saka, ka citādi bērni nesaprot.
.
Var jau būt, ka stipri uz kādu sakliedzot, jūs tiešām varat panākt, ka viņš jūs atcerēsies līdz kapa malai, bet vai tiešām jums to vajag? Es tam neticu. Es domāju, ka šie kliedzēji kaitē gan sev saskaņā ar pragmatisma argumentu, gan atražo savu neiecietību savos bērnos, tajos, kas sēž viņiem blakus mašīnā, vai tajos, kas seko viņu politikai, un pragmatiski domājot, tikai pasliktina savu un visu pārējo dzīvo būtņu stāvokli.
.
Pragmatisma arguments noteikti ir viens no veidiem, kā mēģināt ietekmēt savu apziņu, taču tajā ir jāiedzīvojas, jāpadara par savu, un tas prasa mazliet mērķtiecīgas piepūles. Lai nu kā, ja jums izdodas ar šādu vai citādiem intelektuāliem argumentiem motivēt sevi tam, lai mainītos, nākamais solis varētu būt trenēšanās.
.
Nu labi, viņš ir idiots, nu labi, viņš ir vairāk nekā idiots, viņš ir nelietis, maita, dzīvnieks, labi, viss skaidrs, aizmirstam. Ejam tālāk. Es nezinu, vai tieši šādi piedošanu saprot kristīgajā un budisma tradīcijā, pieņemu, ka ne, bet vienalga tas var palīdzēt.
.
Aprindās, kurās es apgrozījos agrāk, populārs bija teiciens: „Es visu piedodu, bet uzvārdus gan pierakstu.” Nav pareizi. Ar laiku to uzvārdu un atlikto vendetu tik daudz sakrājas, ka vairs uz ielas nav iespējams iziet. Visa galva un pasaule ir pilna ar pāridarītājiem. Kamēr tu pie sevis cepies, piena vedējs jau spaida bufetnieces apaļumus. Protams, es tāpat kā daudzi arī varu sadusmoties. Jā, tas mani aizskāra, jā, man tas nav pieņemams, jā, man liekas, ka es zinu labāk, jā, man ir nepatīkami – nu i labi, dariet, kā jūs gribat. Es vienmēr varu atrast kādu vietiņu, kurā mūsu ceļi nekrustosies. Es varu nedomāt par to, neturēt ļaunu. Nu jau es vairumā gadījumā varu aizmirst zibenīgi.
.
Es varu pat nereti sadarboties ar cilvēkiem, kas kādreiz manī ir iesviluši dusmas vai vilšanos. Labi, mēs nebūsim tieši draugi un tajā vienmēr būs kaut kāda piesardzība, bet mēs jau daudz labāk pazīsim viens otru un varēsim izveidot visai stabilu sadarbību, un reizēm mēs patiesi kļūstam par draugiem.
.
Ja jūs darbojaties politikā, tad jums ir brīnišķīgā iespēja sīki iepazīt visplašāko cilvēcisko nekrietnību spektru. Citur jau arī ienīst tikai tāpēc, lai piešķirtu savai bezjēdzīgai dzīvei jēgu, citur jau arī melo, lai izliktos labāki, citur jau arī mēs satiekam skaudību, nenovīdību, lepnību, taču politikā pat vairāk nekā naudas pasaulē jūs sastopaties ar visu šo preteklību koncentrātu.
.
Jūs nodod tie, kurus jūs saucāt par saviem draugiem. Tie, kas no jums ņēma naudu, pāriet pār ielu un ņem naudu no jūsu ienaidniekiem. Tie, kas zvērēja uzticību līdz mūža galam, sabīstas no čaboņas krūmos un savus zvērestus netur.
.
Skolā sistie, saņemot kaut mazumiņu varas, cenšas atriebties pasaulei par visām ciešanām un neveiksmēm, ko dzīvē piedzīvojuši, un nedod, Dievs gadīties viņiem pa ķērienam. Gļēvie un vājie demonstrē īpašu dzīvnieciskumu. Tad vēl tie, kuri nekad nav nepareizā pusē, tie, kuri vienmēr paspēj pieslieties stiprākajam un norobežoties no nežēlastībā kritušā. Varētu vaicāt – vai patiesi visu šo cilvēcisko neglīteņu dārzu ir iespējams mīlēt? Padomāsim pragmatiski.
.
Tie nesimpātiskie cilvēki ir bezcerīgi saindēti ar muļķību, lepnumu un skaudību. Gaidīt, ka viņi neuzvedīsies kā lopi, nav nekāda pamata. Jūs viegli varat aiztaupīt sev vilšanās rūgtumu. Un arī dusmoties uz viņiem nav vērts – viņi rīkojas tieši tā, kā tas no viņiem arī ir gaidāms. Ja jūs nevarat aizmirst par viņiem, tad veltījiet viņiem mazliet līdzjūtības, redzot, ka viņi paši dara sev pāri, bojājot savu dzīvi un veselību un nekad neesot laimīgi. Galu galā, kaut kādā nozīmē viņi nav vainīgi pie tā, kādi viņi ir. Vismaz kaut kādā daļā viņi nav vainīgi, tāpat kā mēs neesam vainīgi pie tā, kādi esam mēs. Savukārt tajā daļā, kurā viņiem jāuzņemas atbildība par savām domām un darbiem, viņi ir tik pat vainīgi kā mēs par to, ka arī mums ir trūkumi. Būsim iecietīgāki. Varbūt kādreiz arī mums kāds iedos padzerties, bet pat ja ne, vismaz nesabojāsim sev šo dienu. Elementāra pragmatika.
.
Ļoti dabiska ir vēl kāda kļūda – proti, būt par spoguli kāda cita emocijām. Viņš bļauj, jūs ar’, viņš lamājas, jūs pretī. Visi baidās, mēs arī baidāmies, pat vēl nezinot, no kā jābaidās. Visi ir sajūsmā, mēs arī jūtamies pacilāti. Izvairīties no tā nav viegli, jo apkārt esošās emocijas parasti viegli iespiežas mūsos, un tomēr tas ir iespējams, tiklīdz jūs tam pievēršat uzmanību.
.
Ir daudzas situācijas, kurās izšķiroši svarīga ir spēja nevis sekot citu cilvēku emocijām, bet vadīt tās. Šķiet visai acīmredzami, ka augsto sasniegumu pasaulē, jebkurā sfērā – vai tas būtu sports, mūzika, politika vai bizness – katru veiksmīgu cilvēku raksturo tieši spēja kontrolēt apkārtējo emocionālo pasauli. Neatspoguļot savu kritiķu dusmas un nesadomāties, sastopoties ar uzslavu vai panākumiem. Neatbildēt uz skaudību ar nicinājumu, uz nelietību ar nelietību. Iedvest mieru satrauktajā, iepriecināt noskumušo, motivēt pagurušo, radīt cerības, iedvest bailes.
.
Sabiedrība strukturējas ap cilvēkiem, kas rada emocionālas komforta un atkarības ķēdes. Tās var būt nelielas un bieži noturīgas kā ģimenē vai draugu lokā, un tās var būt gigantiskas kā politikā vai lielo zīmolu dzīvē. Tieši šīs ķēdes nosaka uzņēmumu un indivīdu panākumus, mārketinga efektivitāti, politiskos procesus, ikdienas komfortu. Tikko šīs ķēdes sabrūk, izzūd arī šo ķēžu materiālie ekvivalenti. Izjūk ģimenes un draudzības, noriet politiskie līderi, no veikalu plauktiem pazūd attiecīgās preces, no preses hronikām – zvaigznes. Tieši tā tas notiek, nevis otrādi.
.
Iemācīties nebūt par izgāztuvi katra garāmgājēja, katra skauģa, kritiķa un gudrinieka negatīvajām emocijām, neielipt glaimotāju medū, iemācīties atrast savu vietu emocionālās barības ķēdē, es domāju, ir ļoti būtiski, domājot par savas dzīves kvalitāti. Ērti ir tas, ka katru rītu, braucot uz darbu, jūs varat pārbaudīt, cik tālu jūs esat tikuši.
.
Autors: Jurģis Liepnieks
.
Pirmoreiz publicēts 2011.gadā.
Par to pienmašīnu- es parasti priecājos, ka neesmu “ieberzusies”. Atslēgas vārds ir parasti. Bet sarunas ar sevi mašīnā – tas ir forši -saki ko domā, lamājies rupji, rupji un baigi skaļi- atslæbina pa pirmo.
Neuzticos nevienam- ja pieviļ, tad esmu to jau paredzējusi, bet ja nepieviļ, tad tie ir svétki. Kopumā ir okei.
Par čaļiem- manējie visi ir forši, bet tie citi gan baigie eskalopi.
😊
Atceros šo rakstu. Patīk. Psihologi uzskata, ka lamāšanās atsevišķos gadījumos darbojas kā anestētiķis. Gan jau katrs kaut reizi ir atsitis kājas mazo pirkstu pret mēbeles aso malu un tad šo priekšmetu nolamājis visos iespējamos vārdos, domās tverot zāģi vai cirvi, lai izrēķinātos. Ar lamāšanos pie stūres varētu būt līdzīgi- lai arī nekas traģisks nenotika, zemapziņa izskaitļo sliktāko scenāriju un sekas, izdzīvo tam sekojošās problēmas. Skaitļošana notiek tik ātri, ka līdz apziņai tas nenonāk, bet fizioloģiski stress iestājas. Arī sava veida sāpes, kas jāremdē. Reakcija uz aizvainojumu varētu būt tiešā mērā atkarīga no indivīda iekšējām šaubām par izteikuma patiesumu. Nepietiek zināt… lasīt vēl »