Par dzīvi un skumjām

liepnieks
Kas bija tavi vecāki? Kāda mūzika skanēja jūsu mājā? Kādas grāmatas bija grāmatplauktā? Kas bija vecāku draugi, un par ko un kā viņi sarunājās? Kā pavadīja brīvo laiku, kā izturējās viens pret otru un paši pret sevi? Kā priecājās un kā skuma?Mēs to vienkārši saņemam, tāpat kā kaimiņu bērnus un pirmos skolas biedrus, tāpat kā radio diktora balsi kaut kur fonā, lielveikala kasieres grimases un svešas sarunas trolejbusā. Mēs to vienkārši saņemam, un tas viss mūsos kaut ko atstāj, veido un nosaka. Kādu laiku mums nav nekādas izvēles, un vēlāk, kad ir, tad tas vienalga jau ir noticis un kaut ko ar mums jau izdarījis. Nav iespējams izsekot brīdim, kad mūsos dzimst kāds eņģelis vai dēmons, kurš vairs nekad neļaus mums būt citādiem, kurš noteiks mūsu raksturu, morālās spējas, gribas robežas un to, kā veidosies mūsu dzīve. Tam nevar izsekot.Var saķert tikai kaut ko: kādus mazumiņus, mirkļus, situācijas, sajūtas, domas. Un tās visas tad jau ir mirušas, tās ir kā vecas fotogrāfijas, kuras var pētīt, pamanīt jaunas detaļas, kaut ko svarīgu vai interesantu, kas pārsteidzošā kārtā iekļuvis kadrā vai kas, agrāk skatoties uz galveno, paslīdējis garām. Var iedomāties, kas bijis pirms tam un pēc tam. Un tomēr tie ir tikai atsevišķi kadri, kurus mēs varam aplūkot skaidri.Daži mirkļi saāķējas savā starpā, daži ir kā pirmais domino kauliņš, un ir redzams, kā tie izmaina mūsu dzīvi. Bieži mēs varam saskatīt skaidru cēloņseku sakarību starp vienu situāciju un nākamo, taču, ja esam godīgi, visbiežāk pa vidu tam visam ir nesaprotamais – kāpēc tieši tas tieši tā notika tieši ar mani?

Tas ir tāpat kā ar domām. Tās jau ir notikušas, un tikai tad mēs varam tās aplūkot. Reizēm mums šķiet, ka redzam, kā no vienas domas dzimst nākamā, bet visbiežāk tā paliek mums pilnīga mistērija. No kurienes radās šī doma, šī ideja, šis risinājums? To neviens nezina, un varbūt tas nozīmē, ka to nav iespējams zināt.

Protams, arī visas šīs ģimenes un vides ietekmes teorijas ir ierobežotas. Ir acīmredzami, ka viena un tā pati ģimene spēj radīt pilnīgi atšķirīgus likteņus. Ja jums ir bērni, tad jūs jau zināt, ka viņi nepiedzimst kā tīras tāfeles. Taču šoreiz karmas likuma propaganda nav mans mērķis. Šoreiz par skumjām – tik dažādām, ka visām to nokrāsām latviešu valodā nav pat vārdu. Skumjas ir to cilvēku privilēģija, kurus liktenis ir pasargājis no īstām sāpēm un ciešanām. Skumjas ir labas dzīves sastāvdaļa, ļoti bieži – lēnas dzīves daļa. Vērojot skumjas, nevar nepamanīt, cik ļoti intelektualizētas tās ir. Prātam, šķiet, ir milzīga loma tajā, kā mēs skumstam, un, ja tā, tad vienmēr vietā ir aizdomas – vai tikai manas skumjas nav izgudrojis kāds cits?

Kad es mācījos Filozofijas fakultātē, tur bija populāra šāda anekdote. Maskava. Ziema. Sals. Puisēns ar draugiem spēlē bumbu. Pēkšņi plīstoša stikla skaņa. Pagalmā izskrien sētnieks. Bargs, spēcīgs un dusmīgs krievu sētnieks ausainē ar slotu skrien pakaļ puisēnam. Puisēns bēg un domā: “Kā man tas viss ir apnicis! Kā man ir apnicis šis futbols, šie draugi, šis pagalms, cik labi būtu tagad sēdēt mājās un lasīt kādu sava iecienītākā rakstnieka Ernesta Hemingveja grāmatiņu un domāt par dzīves jēgu.”

Kuba. Havana. Ernests Hemingvejs sēž pie rakstāmgalda, malkodams stipro kubiešu rumu, ievilkdams dūmu no resna kubiešu cigāra, un beidz darbu pie kārtējā romāna par dzīves jēgu. “Kā man tas viss ir apnicis!” viņš domā. “Kā man ir apnikusi šī Kuba, šīs pludmales, šis karstums un šie kubieši! Cik labi tagad būtu Parīzē pie mana lieliskā drauga Andrē Moruā divu brīnišķīgu kurtizāņu sabiedrībā iedzert rīta aperitīvu un gremdēties nesteidzīgā sarunā par dzīves jēgu.”

Parīze. Andrē Moruā malko rīta aperitīvu, bužinot brīnišķīgas kurtizānes matus, un domā: “Kā man tas viss ir apnicis: šī Parīze, šie nelaipnie franči, šie marokāņi, šīs dumjās kurtizānes, šis Eifeļa tornis, no kura spļauj uz galvas! Kāpēc es tagad nevarētu būt Maskavā, kur vismaz ir īsta ziema un kārtīgs sals un kur es varētu kārtīgi iedzert šņabi ar savu lielisko draugu Andreju Platonovu un gremdēties nesteidzīgā sarunā par dzīves jēgu?”

Maskava. Ziema. Sals. Andrejs Platonovs ausainē ar slotu rokās dzenas pakaļ puisēnam un domā: “Noķeršu b…, nositīšu na…”
Šī ir teju vienīgā anekdote no visiem tiem droši vien tūkstošiem anekdošu, ko es savā mūžā esmu dzirdējis, bet atšķirībā no citām nekad neesmu aizmirsis.

Kurš gan nepazīst šo pretīgi rūgto riebumu? Apnicis. Līdz fiziskam nelabumam pieriebies. Visa šī pretīgā ikdiena, sadzīves rūpes, steiga, sīkie konflikti, garlaicīgie pienākumi, muļķi, vienmuļība, bezcerība un bailes no pilnīgās skaidrības, ka viss, par ko tika sapņots un plānots un kas tika gaidīts no dzīves, kura visu laiku šķita kaut kur priekšā, solīja sākties kaut kad nākotnē, – tas viss pēkšņi ir aiz muguras, nepiepildījies, nerealizējies, nenoticis, un no tā, kam vajadzēja būt tavai dzīvei, pāri palikuši tikai aizbildinājumi, kuriem tu pats īsti netici. Savukārt priekšā tikai kļūšana apātiskākam, nesmukākam, slimākam un visbeidzot nāve, kas arī nebūs nekas patīkams.

Sākot no kāda punkta savā dzīvē, es bieži esmu jutis šādas skumjas kaut kur kaimiņos, kaut kur tepat blakus. Es esmu jutis šo skumju gatavību saķert un plosīt un reizēm, šķiet, izslīdējis to tvērienam pašā pēdējā mirklī, bet varbūt arī ne. Šo skumju apzināšanās ir bijusi ļoti motivējoša.

Tajos laikos, kad Filozofijas fakultātē vēl varēja smēķēt un dīvainā kārtā no pīpētavas redzēt Brīvības pieminekli, teju visi zināja, ko Korčagins domāja Brāļu kapos – “dzīvi vajag nodzīvot tā, lai nebūtu nepanesami sāpīgi par bezmērķīgi aizvadītiem gadiem, lai nededzinātu kauns par nelietīgo un sīko pagātni. (..) (Lai nebojātu kopiespaidu, tālāko rindiņu par cilvēces glābšanu es izlaižu.) Un ir jāsteidzas dzīvot. Jo nejēdzīga slimība vai kaut kāda traģiska nejaušība var pārraut dzīvības pavedienu.”

No tiem, kas nav auguši PSRS, retais droši vien ir lasījis Kā rūdījās tērauds. Nav arī jālasa. Bet mēs bijām lasījuši. Mēs to vienkārši saņēmām. Lielāko daļu savas līdzšinējās dzīves esmu baidījies, ka varētu būt “nepanesami sāpīgi par bezmērķīgi aizvadītiem gadiem”, un katrreiz, kad es esmu jutis apnikumu vai riebumu pret kaut ko savā dzīvē, vienmēr esmu nonācis savdabīgā panikā, domājot, ka, gluži tāpat kā sāpes vai temperatūra ir zīmes, ka sākusies slimība, tāpat riebums, apnikums un neieinteresētība ir zīme, ka vēlāk būs nepanesami sāpīgi. Vai es tā domātu un justos arī tad, ja tas, ko Korčagins domāja Brāļu kapos, nebūtu bijusi sava veida folklora tajā vietā un laikā, kurā es izaugu? Neesmu drošs. Taču man šķiet – ir arī tādas skumjas, kuras nenosaka teksti un kultūra, bet kaut kas cits.

Tas notika pirms gadiem četriem vai pieciem. Tas vienkārši notika. Bija parasts piektdienas vakars, un es savā dzīvē biju ticis tik tālu, ka vairs nevajadzēja strādāt 100 un vairāk stundu nedēļā un varēju tikt ar visu galā kādās 80. Tas nozīmē – es varēju nestrādāt sestdienās, svētdienās un piektdienas vakaros, nez kāpēc izjutu nepārvaramu vēlmi izdzert kādu mēriņu vai divus. To piektdien viss bija kā parasti – apkārt tādi paši daudz strādājoši, labi pelnoši, neprecējušies un savstarpēji pazīstami vīrieši kā es, sarunas par biznesu, politiku un kaut ko tamlīdzīgu. Liels daudzums alkohola, cigarešu un iepazīšanās ar nelaimīgu meiteni, kuras sirdi, par laimi, jau bija salauzis kāds cits. Viss šķita tik tālu no skumjām, cik vien iespējams. Tieši otrādi – tā bija dzīve un prieks un te un tagad, un enerģija, un viss šokolādē. Pat pēc neveiksmīga mēģinājuma nodarboties ar seksu, kas beidzās ar vārdiem “nekas, nekas, nepārdzīvo, tā katram var gadīties”, es vēl nenokāru degunu. Taču tad, kad beidzot pamodos viens vēlā sestdienas vakarā ar sajūtu, it kā es vakar būtu smagi piekauts, man galvā bija tikai viena doma – kā man tas viss ir apnicis b… na… Nē, tās nebija paģiras, sāpoša galva vai kauns par vakar sastrādāto un sarunāto. Nekā tamlīdzīga. Es pēkšņi kristālskaidri sapratu, ka mana dzīve ir galā. Tās bija pilnīgi jauna veida skumjas – skumjas par to, ka dzīve vairs neslēpj pārsteigumus, par to, ka dzīvē viss jau ir bijis, viss jau ir noticis.

Kas gan varētu ar mani notikt tāds, kas sajūtu intensitātes ziņā būtu kaut vai attāli līdzīgs tam, kas jau ir bijis? Kas gan vēl varētu notikt tāds, kas manī vēl kaut ko mainītu? Nopirkt vēl vienu mašīnu, varbūt suni, pievērsties makšķerēšanai, aizbraukt uz Āfriku, sākt krāt alus bundžiņas vai pāriet uz amfetamīnu? Varbūt sākt nodarboties ar vudū un beidzot sadurt viņus visus pilnus ar adatām? Es taču zinu, ko es jutīšu, ko domāšu, ar ko tas beigsies. Dzīves pieredze visu var padarīt nožēlojami iepriekšparedzamu. Nekad taču vairs nebūs tā, kā pirmo reizi skūpstoties vai pirmo reizi iemīloties, kā jūtot pirmo panākumu tuvumu vai piedzīvojot pirmos melus un nodevību. Es pēkšņi sapratu, kāpēc visā pasaulē veci cilvēki sēž uz saviem soliņiem, lieveņiem, pie istabu logiem, skatās uz garāmgājējiem un var tā pavadīt visu savu laiku bez mazākās vēlēšanās pašiem kaut kur doties. Kur doties? Ir taču skaidrs, ko es jutīšu, tur nokļuvis, kā tas viss beigsies. Tu vari sēdēt uz lieveņa, raudzīties uz garāmgājējiem un saskatīt katrā no tiem daļu no sevis. Daļu no tā sevis, kuram arī bija visādi plāni un neatliekamas darīšanas, un svarīgas tikšanās, un rūpes. Daļu no tā sevis, kurš arī mīlēja, cieta un centās. Un, redzot viņos savu daļu, domāt, ka zini par viņiem arī visu pārējo.

Man bija 31 vai 32, un man bija pilnīgi skaidrs, ka vienīgais notikums, kurā man vēl ir cerības būt pa īstam dzīvam, ir miršana. Viss pārējais – trula garlaicība un iepriekšparedzamība. Vienīgais interesantais notikums, kas mani sagaida, ir nāve. Vienīgais, par ko man nav nekādas nojausmas, vienīgais pilnīgi nezināmais, vienīgais, ko vēl varētu izgaršot visās detaļās un, to darot, atkal būt tikpat dzīvam, kā zaudējot nevainību. Tik dzīvam kā jaunībā, kad viss – darbs, studijas, prieki, bēdas, sapņi – viss ir dzīvs, enerģētisks prieks un kūsājoša dzīvība.

Tā es domāju tajā sestdienā. Šis dvēseles stāvoklis mani neatstāja daudzus, daudzus mēnešus, varbūt pat vairāk nekā gadu. Viss šķita apstiprinām manu slēdzienu pareizību. Nekas vairs nelikās interesanti, nozīmīgi, svarīgi. Visur tikai tas pats vecais, līdz pretīgumam pazīstamais, nesarežģītais. Vienīgais filozofiskais jautājums, tāpat kā Albēram Kamī, man bija – “kāds gan varētu būt iemesls neizdarīt pašnāvību”? Man nebija ne mazākās nojausmas, kā uz to atbildēt. Es secināju, ka pašnāvība galīgi nav nekas tik nosodāms un muļķīgs, kā man agrāk likās. Un pēkšņi bija tik skaidrs, kāpēc man ir vajadzīgi tie mūžīgie klienti un projekti, kas padara dzīvi neciešamu, un tās meitenes, un aizvien ekstrēmāki sporta un atpūtas veidi. Tas viss tikai tādēļ, lai vismaz brīžiem vēl justos dzīvs. Riskējot, uzņemoties pēc iespējas lielāku atbildību, tērējot naudu, vadot kolektīvu tur tajā bārā pie letes un pa ceļam uz dzīvokli. Dzīvs. Vismaz brīžiem vēl it kā dzīvs. Līdz mirklim, kad saproti – viss beidzies, nekas vairs nepalīdz.

Tās tik bija skumjas! Ar lielām mokām un piespiešanos man izdevās izgudrot pāris lietu, kuras es vēl gribētu dzīvē izdarīt un piedzīvot. Es apprecējos, piedzima meita, dzīve izmainījās. Laulība, kas tika slēgta šādā garastāvoklī, neizrādījās īpaši veiksmīga. Tagad viss ir atkal citādi un tās skumjas mani ir pametušas,  tomēr manī ir palikusi pārliecība, ka dzīvē viss ar mums notiek tikai vienu reizi. Viss notiek tikai vienu reizi, un tad, kad tas ir noticis, viss pārējais ir tikai līdzīgs formas ziņā. Žēl, ka man to neviens nebija pateicis iepriekš, jo šķiet, ka no tā, cik sagatavots esi vienīgajā tev dotajā brīdī, atšķirsies pieredze, ko tu iegūsi, un attiecīgi visa tālākā dzīve.

Man tiešām šķiet, ka cilvēka dzīvē ir šāds slieksnis, pēc kura kaut kas jauns viņa dzīvē vairs nav iespējams vai arī ir ļoti rets dārgums. Slieksnis, pēc kura brahmaņi pamet mājas un sabiedrisko dzīvi, slieksnis, tikai kuru sasniedzis agrāk drīkstēja sākt mācīties kabalu. Slieksnis, kas nosaka robežas jūsu zināšanās par laicīgo. Slieksnis, kas atdala divas pilnīgi dažādas dzīves un domāšanas.

Autors: Jurģis Liepnieks

Raksts pirmoreiz publicēts žurnālā KLUBS

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

1 Komentārs on "Par dzīvi un skumjām"

avatar
Kārtot pēc:   jaunākie | vecākie | populārākie
Jānis
Jānis

Kapitāli uzrakstīts!

wpDiscuz