Ir sievietes, kas vairs nebaidās

psiholoģija

Ir sievietes, kas vairs nebaidās. Kurām jau ir diezgan baidīties. Baidīties nepatikt. Nezināt. Nepagūt. 

Nemācēt izcept Pavlovas kūku. Izvārīt boršču. Pareizi uzvilkt skropstu līniju.

Ir sievietes, kas vairs nebaidās pārjautāt. Izskatīties neveiklas. Viņām nav bail, ka nebūs, ko uzģērbt vasarā. Un rudenī. Un ziemā arī. Un tā vispār nav problēma. Viņu dzīvē arvien mazāk ir neatbildētu jautājumu.

Viņām vairs nav bail būt tiešām un runāt bez aplinkiem. Nav bail, ka nošaus greizi. Nav bail no tā, ko domā.

Viņas zina, ka skaistums nav tikai tas, ko redz spogulī. Viņas nebaidās nogrimt. Jo sen jau dzīvo tur – dziļumā. Viņas nekautrējas raudāt. Bēdās un priekos. Un smieties arī prot – no prieka vai skumjām.

Viņām jau ir par vēlu baidīties no sirmuma matos. No grumbām pierē. Jo tās nebūt nav pirmās. Bet tagad tās ir smieklu radītas. Viņām jau ir par vēlu baidīties, ko kāds padomās. Kolēģi, vīramāte. Cilvēki veikalā vai uz ielas.

Viņām jau sen ir vienalga – mazgāts vai nemazgāts. Vai jāmizo, vai drīkst ēst ar visu mizu. Ir tur glutēns, vai nav. Viņas ēd to, kas tīk. Viņas vairs nebaidās ēst pusnaktī. Un nepavisam nekaunas, to darot. Viņas zina, ka vīns un cigaretes ir kaitīgas. Ka pļāpāt visu nakti ar draudzenēm ir kaitīgi. Ka negulēt ir kaitīgi. Kaitīgāk ir neko negribēt. Un neelpot. Un nedzīvot.

Viņām ir vienalga, vai viņš pārradās pusseptiņos vai pusnaktī. Viņas zina, ka mīl. Un steidzas. Galvenais, ka viņš ir. Un neslimo. Viņas vairs nebaidās būt vienas. Prot neredzēt tos, kas neliekas ne zinis. Paiet nost no tā, kurš atgrūž.

Viņām ir, ko teikt. Bet viņas var arī klusēt.

Viņas nebaidās palūgt Dievu. No sirds. Par sevi un tiem, kas mīļi. Viņām vairs nav bail izskatīties muļķīgi. Izskatīties apaļīgām. Vai pārāk tievām. Viņas sen jau ir beigušas baidīties izskatīties. Viņas ir sākušas būt.

Darīt to, ko darīt patīk. Mīlēt tos, kuri mīl viņas. Gulēt ar tiem, ar kuriem nevar aizmigt. Pat ja ļoti to gribas.

Runāt bez aplinkiem. Neuzkurināt. Viņu. Un sevi. Neiztaisnot sprogas, bet iztaisnot muguru. Skatīties caur pirkstiem uz muļķiem. Un ieklausīties klusumā. Viņas vairs nebaidās.

Rūgtā šokolāde viņām tagad šķiet salda. Viņas vairs nebaidās no laika skrējiena. Nebaidās no rītiem bez kosmētikas. Vakariem čībās. Dienas un nakts. Viņas neizrīko meitas. Neizrīko dēlus. Viņām pašām ir, ko darīt. Savas lietas. Viņas prot neizlikties. Prot nebaidīties no sevis. Būt tās, kas ir.

Viņas vairs nevaino tēvu. Un mīl mammu. Viņas vairs nebaidās no nāves.

Tāpēc, ka dzīvo. Un pieņem sevi, nepūloties izdabāt citiem. Nepūlas pārveidot sevi ne ar ķirurga skalpeli, ne ar citu padomiem. Tāpēc, lai patiktu. Tāpēc, lai atbilstu.

Viņas vairs nebaidās. Viņas dzīvo.

Izsakiet savas pārdomas komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Iedvesmojoties no Shani Jay „Bloom”

Populārākie raksti

Jūs varētu interesēt

2
Lasītāju viedokļi

avatar
jaunākie vecākie populārākie
stalins
stalins

Ljoti dzejiski.Zetons.Autors/e buutu laba partijas propagandiste,vajag prast taa izmantot vardu.

Ēriks
Ēriks

Man patika šis raksts.