Gada balva mūzikā – viss bija labi

Nils Sakss bēgļi

Tāpat kā ikgadējā medicīnas pārbaude – tā noliek visas lietas perspektīvā un atgādina cilvēkam viņa mirstamo vietu. Arī Gada balvai mūzikā ir līdzīga funkcija. Atgādināt mums, kas mēs esam. Un kur esam. Varbūt arī – kur varam nonākt.

Un šeit nav nekādu joku. Populārā kultūra, faktiski –  masveida izklaide, un nevis kaut kāda augstā māksla, būs tā, pēc kā mūs pazīs nākamās paaudzes. Līdzīgi kā mēs pazīstam seno Angliju pēc Šekspīra, Raini – pēc Zelta zirga, un domājam par Itāliju caur operām. Tātad, kādu liecību vēsturei atstāja vakardienas pasākums? Lielākais pēc saviem mērogiem mūsu valstī. Ievērojamākais. Grandiozākais. Visu šovu šovs. Visas industrijas Jeruzaleme. Un reizē Golgāta.

Nu jauki bija. Tur tiešām radās sajūta, pat mājās pie televizora, ka esi uzvilcis žaketi, labās kurpes, sieva vispār pie friziera aizgājusi, un tad jūs abi dodaties. Pa labi aiz veikala, garām bibliotēkai, taisni uz kultūras namu – tur viss tik labi un pazīstami. Gan Fredis bija, gan Marija Naumova bija, un pat Baiba Sipeniece bija! Un lielas gaismas bija. Un dziesmas un dažādas dejas arī.

Vienvārdsakot, viss bija pareizi. Mēs esam maza un, teiksim tā, sevī diezgan noslēgta vieta. Tas nav ne labi, ne slikti – vienkārši fakts, ko reizēm gadās aizmirst un ir tikai labi šādi pasākumi, kas reizi pa reizei par to kautri iečukstas. Tādēļ laba ir Liene Candy, kura “speciāli brauca saņemt šo balvu” (nepateica gan no kurienes, bet atliek pieņemt – vismaz no Ugāles). Un laba bija modernā picas deja, un arī smukpuika, ko atsūtījuši asiņaino kredītu bandīti, un kurš muldēja kā veca krievu estrādes zvaigzne – arī tas bija labi. Viss savās vietās. Varbūt pat kultūras ministre ar savu, kā viņa pati teica – “akadēmisko runu”, kas izrādījās Ziedoņa epifānijas deklamējums, stingu skatu veroties kaut kur tālumos un izskatoties ļoti vientuļi un pamesti. Un arī viņas pieteiktais “akadēmiskais video”. Varbūt pat tas bija savā vietā. Varbūt.

Arī cita veida perspektīvu šis pasākums parādīja. Mēs esam maza vieta, bet toties mums ir dažas lielas salas. Es domāju – tik lielas kā kontinenti. Tāds Doma koris mierīgi dzied tikpat augstas notis kā Wiener Sängerknaben austrumos līdz pat Liberai ziemeļos. Un vai tas tiešām nav kaut kas jocīgs un baisi labs – kādam no šīs mazās vietas, nomocītas kompleksos un eksistences attaisnojumos.

Ar estrādes mākslu gan drusku citi mērogi – Raimonds Pauls joprojām ir viena liela planēta pati savā izplatījumā. Iespaidīgā, stilīgā un ar vērienu – bet neturpinātā. Nu, un tad mums ir Nikolajs Puzikovs – tiešām jauks puisis. Pasaules plašajos ceļos mēs viņu neaizlaistu, ja nu vienīgi uz kādu Hamburgas Reeperbahn lokālu. Toties pašu vajadzībām tieši laikā. Mazās meitas fano, sievai arī Puzikovs patīk, vīrs alu sadzēries – viņam sen viss vienalga, un pat jaunākais dēls tā aizdomīgi gorās pie spoguļa un dungo līdzi Nikolajam: Šo dienu dzīvošu tāpat vien!

Vienvārdsakot, viss bija jauki, mājīgi un tieši laikā. Kā jau latviešiem pieņemts. Un sliktie vārdi – tie tikai aiz muguras (resp. komentāros).

 

Autors: Nils Sakss

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz