Eldars Rjazanovs par dzīvi

Eldars Rjazanovs

Eldars Rjazanovs, slavenais krievu kinorežisors, aizgāja mūžībā 88 gadu vecumā naktī uz pirmdienu slimnīcā Maskavā. Viņa režisētās filmas, tādas kā „Karnevāla nakts”, „Likteņa ironija jeb Vieglu garu”, „Dienesta romāns”, „Garāža” un „Stacija diviem” vismaz pāris reižu ir redzējis ikviens.

Lūk, kādas ir slavenā režisora atziņas par dzīvi.

 

Man patīk viss nobružātais un saplēstais.

Mana atmiņa ir lieliska, es atceros pat savu pirmskara laiku telefona numuru: Г-69132. Es atceros, ka bundža krabju kara laikā maksāja 77 kapeikas. Ieej jebkurā veikalā — bet tur vieni vienīgi krabji; tos neviens nepirka. Kas tas ir un „ko tas ziemā ēd” – neviens ne velna nezināja.

Esmu intervējis daudzus — Belmondo, Klodu Lelušu, Filipu Nuarē, Alberto Sordi, bet tikai tad, kad devos pie Fellinī, es gāju un domāju: „Es eju pie karaļa”. Kaut ko līdzīgu es jutu 1968.-tajā vai 1969.-tajā, kad no kinostudijas „Mosfiļm” vedu Solžeņicinu uz viņa mājām. Man bija tāda sajūta, ka manā automašīnā ir kāds nenovērtējams dārgums.

Tikai muļķiem rūp kā sevi pasniegt. Tas, šķiet, ir galvenais, ko esmu iemācījies no Einšteina.

Šodienas politisko situāciju es caur sevi nelaižu absolūti nekā. Es nezinu, kādā valstī es dzīvoju, es nezinu, kāda pie mums valda iekārta. Es nesaprotu, runājot abstrakti, par ko „sēž” Hodorkovskis, bet cits oligarhs staigā uz brīvām kājām. Es saprotu vienu: mūs nekas cits vairs neapvieno, kā tikai krievu valoda. Es šodien dzīvoju nevis valstī, bet savā teritorijā.

Jūs neesat redzējuši manu „Andersenu”? Jums bail, ka esmu uztaisījis sūdu? Bet es beidzamos divus gadus esmu dzīvojis šīs filmas dēļ. Andersens — verdošs ūdens ar ledu un pipari ar ievārījumu. Te viss ir juku jukām. Viņa māte ir alkoholiķe, māsa — prostitūta, vectēvs — trakais, bet viņš pats — ģēnijs. Jā, viņš atteicās no māsas un neieradās mātes bērēs, tomēr viņš nav noziedznieks. Lai katrs pameklē pats savā biogrāfijā, vai viņš nav nodevis māti, vai nav atteicies no saviem radiniekiem, vai viņam pašam nav „tarakāni galvā”.

Kur ir humors — tur ir arī patiesība.

„Tēlojot upuri” (Изображая жертву) — tas ir kaut kas apokaliptisks. Necenzētais izmeklētāja monologs par jauniešiem, kam viss ir „pofig”, — tas ir spēcīgi. Man nepatīk filmas, kurās lamājas „pa matuški”, bet viņa vietā es izteiktos tāpat. Es neieredzu šo meiteņu un puišeļu – tumsoņu cilti.

Krievi, ja palasām folkloru, vienmēr ir gribējuši visu dabūt uzreiz un daudz, turklāt neko nedarot. Krievu tautas pasakas — tā arī diemžēl ir nacionālā ideja. Mentalitāte, kas, maigi izsakoties, simpātijas neraisa. Krievijas labākie ļaudis vienmēr dzīvo pretēji tai.

Pats grūtākais, taču arī pats interesantākais un cēlākais — uzņemt komēdijas par labiem cilvēkiem. Moljērs nav uzrakstījis nevienu komēdiju, kurā darbotos varoņi, kam mums gribētos just līdzi. Lai strādātu šajā virzienā, ir jābūt tādai jušanas spējai un tā jāmīl cilvēki, kā reti kurš prot. Mūsu kino šajā žanrā izņemot mūs ar Emīlu Braginski neviens nestrādā. Vienīgi Čaplins kaut ko tādu darīja, tikai labāk nekā mēs.

Kas mani aizkustināja piecdesmitajos, sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos — tas pats aizkustināja arī milzīgi daudz ļaužu, vairākumu. Šodien tādu, kā es, ir arvien mazāk un mazāk. Fellinī astoņdesmitajos gados teica: „Mans skatītājs jau ir miris”. Tā ir briesmīga patiesība.

 

Eldars Rjazanovs slimnīcā tika ievietots 21.novembrī. Neraugoties uz mediķu intensīvo cīņu par viņa dzīvību, režisors mira no sirds mazspējas.

Seko mums Facebook un Twitter!

 

Avots: Esquire

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

1 Komentārs on "Eldars Rjazanovs par dzīvi"

avatar
Kārtot pēc:   jaunākie | vecākie | populārākie
es
es

Izcils cilvēks, izcils kinorežisors! Visas viņa filmas sajūsminā skatītājus! Viņš ilgi ilgi dzīvos cilvēku atmiņā! Ar Dievu, nu laiks ir atpūsties!

wpDiscuz