Eirovīzijas smagums – drosmīgs Puzikovs, iespundēta Dukure un Mākslas padome

Nils Sakss

Viena no Latvijas minoritātēm ir sagaidījusi savus gada skaistākos svētkus. Un es šeit nedomāju Pareizticīgo Ziemassvētkus, bet Eirovīziju, protams. Sestdien sākās pirmā no vairākām atlasēm: ir pirmie tālākticēji, pirmie ārā palicēji, pirmie prieki un sašutumi, un visāda veida viļņošanās. Tādēļ šoreiz par to – gada otro svarīgāko un vairāk diskutēto notikumu plašākajās tautas masās, uzreiz aiz referenduma.

Eirovīzijas atlases procedūra šogad ir sarežģītāka kā Zatlera jaunās mašīnas specifikācija – viss sākās ar interneta atlasi, slēptiem izpildītājiem, kaut kādu īpašu Māksliniecisko komisiju, pārbaudes skatēm, balsojumiem un vēl dažādiem trikiem, līdz sestdien pirmie 10 pusfinālisti nāca tiešājā ēterā, lai visādi izrādītos mūsu priekšā un tad prasītu, lūgtu vai diedelētu balsis un triecienīsziņas. Acīmredzot, Eirovīzijas veidotāji dziļi sirdī tic, ka mums šeit ir ABBA un Dana International, kas nesīs Latvijai uzvaru visā Eiropā un tālu aiz tās, tikai mēs nemākam viņus pareizi atlasīt. Kaut kā vienmēr (vismaz kopš Valtera un Kažas triumfa) izvēlamies nepareizos.

Nezinu, varbūt tā arī ir, bet no pirmā pusfināla dalībniekiem īsti nevarēja saprast jaunās procedūras ieguvumus – tādi paši un tie paši, kas visus citus gadus. Vienīgi iztrūka Lauris Reiniks, bet viņa nišu diezgan eleganti ieņēma Nikolajs Puzikovs, kurš nolēma reanimēt tādu 90. gadu vidū populāru žanru kā “puišu grupa”. Visu cieņu Nikolajam par drosmi – ne katrs no mums spētu iznākt kameru priekšā, lai kopā ar saviem četriem puišiem izjusti dejotu dziesmas “Mīla nevar būt par daudz” pavadībā. Diemžēl skatītāji tādu atvērtību nenovērtēja un Nikolajs finālā netika, tomēr arī skumt viņam nebūtu vērts – tieši viņš ir īstais šova uzvarētājs (rēķinot pēc jauniegūtās auditorijas).

Līdzīgi kā amatpersonu uzrunas Jaunajā gadā kaut ko liecina par valsts attieksmi pašai pret sevi, tā Eirovīzijas priekšnesumi rāda patieso dzīves ainu. Tādas dzīves, kura pavadīta dziļā provincē, sapņojot par Džeinu Fondu un klausoties vecas kasetes no astoņdesmito gadu vācu popkultūras skatuves, kamēr tiek berzti māla kloni un barotas aizgaldā vistas un pīles. Tad pienāk tā viena diena gadā, kad var saposties, cik nu līdzekļi ļauj, un kļūt par zvaigzni uz precīzi 3 minūtēm (visām piecām, ja ieskaita atbildēšanu uz vadītāju jautājumiem). Un tad viss aizvējo, aizvējo, neatstājot neko – un pusfināls ir beidzies, tāpat kā daža laba dalībnieka muzikālā karjera. Aptuveni tādas impresijas, ja atļausiet, valdīja pirmajā Eirovīzijas pusfinālā. Vairāk smeldzīgas, pelēcīgas pieticības, vairāk pa šuvēm ārā plūstošas nabadzības – naudiskās un fantāzijas, ko tikai izcēla rēnie aplausi no sešiem klātesošajiem skatītājiem, un mazāk krāsainas izvirtības, kuras pieņemts gaidīt no šī pasākuma.

Kaut kāda eksistenciāla smeldze bija uzmākusies arī vakara vadītājam Valteram – visas viņa piezīmes caurvija aizgājušās jaunības un zaudēto cerību tematika. Kā no Čaka Palanjuka varoņiem, kurus sešdesmitgadnieku krīze piemeklē vispirms četrdesmit, tad trīsdesmit un visbeidzot – jau pēc 20 gadu vecuma sliekšņa. Un tā  galvenā intriga veidojās ap to, vai pēc kārtējās reklāmas pauzes Valters joprojām būs savā vietā. Vai arī būs devies uz Indiju atrast dzīves jēgu. (Tā kā raidījuma ģenerālsponsors ir Turkish Airlines, tad šāds scenārijs bija visai ticams.)

Protams, bija arī priecīgāki izņēmumi. Viens no tādiem – Dukuru ģimenes izpildījums. Jaunākā meita acīmredzot tik ļoti negribēja piedalīties šajā pasākumā, ka viņu uz priekšnesuma laiku nācās iespundēt kartona kastē. Citādāk nevar izskaidrot, kādēļ jauna un simpātiska meitene uz skatuves ir piespiesta “tēlot torti”. Otra jautrība bija grupa PeR. Ja demokrātiskā iekārtā ir kaut mazākā saprāta dzirksts, tad viņi arī aizbrauks uz Azerbaidžānu. Pavisam noteikti. Pirmkārt, viņiem pašiem vismaz patīk tas, ko viņi tur uz skatuves dara – atšķirībā no pārējiem, kam (spriežot pēc sejas izteiksmēm) tas sāp un ir nepatīkami. Otkrārt, viņi labi izskatās, ir jautri un nav dzīves grūtību nospiesti. Treškārt, viņu dziesma vismaz skan kā radīta kaut kad pēdējā desmitgadē. Vienvārdsakot, viņi ir šī gada saprātīgais un gudrais balsojums, jo izskatās pilnīgi nesaprātīgi un negudri. Eirovīzija viņus mīlēs.

Vēl tikai īsa piebilde par slepeno Māksliniecisko padomi, ko ar lielām fanfarām atklāja šova beigās. Es vēl varētu saprast, ko tajā dara plastikas ķirurgs – mazums, līdz Azerbaidžānai vēl varētu Latvijas pārstāvjiem kaut ko palielināt. Bet kādas mākslas kvalitātes vērtē motociklists vai friziere? Un kādu ekspertīzi sniedz mūziķis, kurš šajā pašā konkursā dabūjis pēdējo vietu? Un vispār – kādēļ Eirovīzijā gan vajadzīga kaut kāda Mākslinieciskā padome? Šis konkurss nav par mākslu. Tas nav par padomēm. Tas ir par viena vakara izklaidi visu krāsu vilcienā, cukurvates piedūmotā kupejā, rozīgu vienradžu sabiedrībā.

To arī gribētos sagaidīt no tālākajām atlases kārtām. Vairāk viegluma. Pietiek jau, ka dzīve ir smaga. Netaisiet arī Eirovīziju tādu (tas ir īpašs mājiens Valtera virzienā). Lai jums ātri aizvadās nedēļa un uz tikšanos sestdien, nākamajā pusfinālā.

 

Autors: Nils Sakss

 

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz