Džeka Nikolsona dzīves atziņas

dzeks-nikolsons

Aktieris, 77 gadi, Ņujorka

Es vienmēr nēsāju saulesbrilles tāpēc, ka man tās ieteica acu ārsts. Kādreiz sen es kā  vidusmēra amerikānis uzskatīju, ka tajā ir zināma daļa izlikšanās. Taču Dienvidkalifornijā ir ļoti spoža saule. Bez tam, ja esi sabiedrībā pazīstams cilvēks, tev reizēm ir vēlme paslēpties. Esmu audzināts, ka cilvēkiem jāskatās acīs, taču es tā nevaru darīt ar visiem, kuri to vēlas: man tam vienkārši nepietiks spēka.

Ienīstu padomus — visus, izņemot savējos.

Ienīstu dot padomus, jo cilvēki tiem tik un tā neklausa.

Dievinu sarunas. Es vienmēr esmu gatavs mainīt savu viedokli, ja vien mani pārliecina. Man patīk klausīties citos. Tas man ir īsts dzīvības eliksīrs.

Man šķiet, reti kurš pa īstam saprot, kas ir atpūta un cik svarīgi ir pareizi atpūsties. Mūsdienās cilvēki sacenšas savā starpā par atpūtu, burtiski tikai tāpēc, lai iederētos mūsu puritāniskajā priekšstatā par pasauli, kurā viņiem vajag piemist kādai papildus vērtībai. Bet, ja jūs spēlējat golfu, lai vienotos par izdevīgiem kredīta noteikumiem, tas jau vairs nav golfs, vai ne?

Es biju ļoti apmierināts ar savu Džokeri (loma filmā „Betmens”). Es uz to skatos kā uz mākslas darbu popārta stilā.

Kamera filmē to, kas ir tās priekšā.

Pēc 11.septembra es klusēju. Viss iespējamais jau bija pateikts: par, pret, labs, ļauns… Man nebija, ko piebilst. Un es nodomāju: tagad ir īstais laiks iejaukties klauniem. Vai saprotat, ko es ar to domāju? Lūk, tādēļ es dažus gadus veltīju komēdijām.

Kauns atzīties, taču es lasu tikai laikrakstu sporta lappuses.

Par labāko sporta veidu es vienmēr esmu uzskatījis basketbolu, kaut gan pats ne visai esmu tam piemērots.

Manuprāt, tie, kuri dzimuši pēc kara, nezina, ko nozīmē būt atbildīgam. Man tā liekas niecīga, tomēr svarīga paaudžu atšķirība, kas daudz ko izskaidro. Cilvēki ir vīlušies. Viņi negrib uzņemties atbildību par personīgajām neveiksmēm. Katrs cenšas vainu novelt uz kādu citu.

Es esmu daudz ko dzīvē noderīgu iemācījies, kad, būdams vēl zēns, pludmalē spēlēju azartspēles.

Kāpēc gan nepaņemt visus mūsdienu prāta sasniegumus un nepiemērot tos satiksmei uz ielām?

Mana devīze: dzīvo ar baudu.

Protams, es neesmu tik foršs, kā par mani domā. Neesmu cīnītājs, nu, un tā tālāk. Ja nu kas, es labāk “tinu makšķeres”.

Bērni piešķir dzīvei piepildījumu, kas bez viņiem nav iespējams.

Patiešām, līdz trīsdesmit septiņu gadu vecumam es nezināju, ka mana māsa patiesībā bija mana māte. Taču es sen jau esmu sapratis, ka pasaulē ir daudz lietu, par kurām man nav ne jausmas. Ja piešķiršu pārāk lielu nozīmi tam, ko nezinu, nekas labs no tā neiznāks. Lieciet uzsvaru uz pozitīvo – tāds ir mans viedoklis. Tas ir triks, bet ļoti noderīgs.

Vēls viens vecs aktieru likums: nolaisties ir viegli, tāpēc vienmēr tiecies augšup.

Vīrieši dominē, pateicoties savam fiziskajam spēkam, un tāpēc viņi ir spējīgi uz līdzcietību tur, kur sievietei tas nav pa spēkam.

Sievietes spriedums apžēlošanai nav pārsūdzams.

Ļoti daudz vidējā gada gājuma cilvēku slepenībā sapņo par to, lai viņu dzīvē būtu vairāk romantikas.

Nezinu, vai šī statistika ir patiesa, taču esmu dzirdējis, ka vientuļas sievietes pāri četrdesmit tagad ir trīskārt vairāk, nekā vientuļu vīriešu. Lūk, pie kā ir novedusi sieviešu emancipācija. Vistas izklīdušas pa savām vistu kūtīm.

Es ļoti nopietni attiecos pret labā toņa noteikumiem. Kā pasniegt šķīvi. Neatvērt durvis bez pieklauvēšanas. Palaist dāmu pa priekšu. Mērķis šiem neskaitāmajiem, vienkāršajiem noteikumiem ir padarīt dzīvi labāku. Mēs nevaram dzīvot hroniska kara stāvoklī ar saviem vecākiem – tas ir muļķīgi. Es rūpīgi uzmanu savas manieres. Tā nav kaut kāda abstrakcija. Tā ir visiem saprotama savstarpējās pieklājības valoda.

Esmu izaudzis no tā vecuma, kad ar pašpārliecību runā par to, ko nezina.

Ja ņemšos uzskaitīt galvenos savas dzīves pavērsienus pēdējos desmit vai vairāk dzīves gados, šajā sarakstā nokļūtu diezgan daudz notikumu, kas būtu saistīti ar bērniem. Ziniet, kā tas mēdz būt: viņi uzraksta etīdi vai dzejoli, un tev kaklā sakāpj kamols. Viņi dāvā tik aizkustinošu mīlestību. Lorēna uzvarēja futbola turnīrā. Rejs kļūst par lielu puisi. Dženiferai ir savs modes preču veikaliņš. Viņa ir apģērbu dizainere. Jāatzīstas, ka viņas modes skatē es dāsni dalīju smaidus un rokasspiedienus; savu filmu prezentācijās es tā nenopūlos. Ko gan visu darām savu bērnu dēļ!

Man šķiet, ka grieķi izgudroja sportu pretstatā filozofijai. Sportā ir absolūti likumi. Tajā nav vietas šaubām: bumba ir laukumā vai ārpus tā. Desmit kilometri ir vai arī nav noieti. Tu trāpīji grozā vai arī aizmeti garām. Tur viss ir skaidrs!

Manai meitai ir trīspadsmit gadu. Pēdējā laikā es tikai domāju: „Vai tu nevarētu iegādāties sev tādas bikses, lai nestaigātu pa ielām ar pliku nabu?”

Kāpēc es esmu labs tēvs? Esmu visu laiku līdzās. Mana mīlestība neko neprasa pretī. Un es zinu, kā palīdzēt bērniem viņu pašizpausmē. Man ir ko ieteikt, ja viņi ir gatavi man izstāstīt savas likstas, tāpēc, ka arī man pašam dzīvē ir bijušas daudz grūtību. Es cenšos parādīt viņiem pasauli bez izskaistinājuma. Gribu viņiem iedvest dziļu iekšējo pārliecību par to, ka būt laimīgiem – tas ir normāli, ka tev nepavisam nevajag pastāvīgi radīt sev problēmas, kuras īstenībā nav.

Es pretojos vispārpieņemtajai pārliecībai. Es cenšos būt nemākslots, dzīvot tagadnē. Tā ir veca klišeja, es zinu, bet tā ir mana.

Es apskaužu ticīgos. Es pats neesmu spējīgs noticēt nekam pārdabiskam. Vismaz pagaidām. Ne jau tāpēc, ka es to negribētu. Tas ir, es gribu ticēt. Pat lūdzu. Lūdzu kaut ko… augstāku. Man ir Dieva sajūta. Manuprāt, viņā ir vairāk māņticība, nekā reliģiozitāte. Man liekas, ka šī ir cilvēciskās dabas īpašība.

Izturies pret citiem tā, kā gribi, lai citi izturas pret tevi: ja tā padomā, kas vēl mums no reliģijas ir vajadzīgs?

Nekad neesmu iedomājies rāt tos, kuri uzskata abortu par slepkavību. Es pats esmu nelikumīgi dzimis. Manis varēja nemaz nebūt.
Pasaulē ir daudz lielu melu, taču tos neviens negrib apspriest.

Jautājums, kuru aktieris sev bieži uzdod: kur tu dotos, ja nebūtu ierobežots šīs epizodes rāmī?

Ilgu laiku es baidījos palikt viens. Man nācās pierast pie vientulības. Es vēl līdz šim domāju: oi-oi-oi, man vajag ar kādu parunāt, savādāk es nojūgšos! Taču tagad man patīk būt vienam. Godīgi. Vientulība – tā ir liela greznība.

Manu attieksmi pret golfu iespaidoja kāda plāksnīte Japānā uz budistu tempļa sienas Kioto. Tā ir veltīta loka šaušanas sacensībām, kuras tur notika. Iedomājieties: tāda gara kolonāde. Beigās – kvadrātiņš četru reiz četru collu lielumā. Dalībnieki sēdās uz grīdas, kājas sakrustojuši, un bultas vajadzēja šaut tā, lai tās nepieskartos sienām. Pasaules rekords bija ap 180 taisniem šāvieniem pēc kārtas. Es attiecos pret sportu kā pret dzeju, un tā uz mani ir atstājusi lielu iespaidu. Kopš tā laika es sāku domāt par golfu kā par budistu šaušanas sacensībām.

Es spēlēju golfu ne jau sacensību dēļ. Es visiem saku, ka krāpjos, lai ar mani nespēlētu uz naudu. Lūk, kas traucē skatīties futbolu. Visi liek likmes. Cilvēki negrib sekot spēlei: viņi seko bukmeikeru prognozēm.

Es kļūstu par kurnētāju, tā ir taisnība. Neviens nekliedz un nečinkst vairāk par mani. Taču vissmagākās dienas ir tad, kad pārnāku mājās un pēkšņi saprotu: „Velns parāvis! Viņiem bija taisnība! Kāds es gan esmu kretīns!” Un tas gadās vismaz reizi vai divas katrā filmā, kad tu… tu tik ļoti esi par sevi pārliecināts, tu taču esi tik svarīgs putns, saprotiet par ko es runāju? Bet pēc tam atnāc mājās un atklāj, ka tu tomēr esi kretīns.

Profesionālā aktierspēle ir ļoti sarežģīta lieta. Tu aizej uz montāžas studiju, skaties uz savu pūliņu rezultātiem un saproti: lai kā arī tevi slavētu, lielākā daļa tava darba ir gatavie mēsli.

Man patīk strādāt ar sievietēm-režisorēm. Viņām nav žēl tevi padarīt burvīgu.

Man ļoti ir palaimējies, ka neatkarīgi no jebkādas kopdzīves un tamlīdzīgi, es vienmēr esmu labi sapraties ar sievietēm.

Es bieži uzdodu sev teorētisku jautājumu: ja es sāktu šodien, vai es nesāktu galu galā uzņemt pornofilmas, lai izdzīvotu?

Jo mazāk cilvēki par mani zina, jo vieglāk man ir strādāt.

Censties izvairīties no banāliem izlēcieniem par sabiedriskās dzīves problēmām, runājot ar reportieriem.

Censties izvairīties no reportieriem.

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz