Deivids Bovijs par dzīvi

Deivids Bovijs

Deivids Bovijs, angļu mūziķis, aktieris, ierakstu producents un dziesmu aranžētājs, viņsaulē devās 2016.gada 10. janvārī, 69 gadu vecumā.

Es esmu šķīstošā zvaigzne. Ir tikai jāpievieno ūdens un nedaudz jāsamaisa.

Diez vai kāds pēc tūkstoš gadiem par mani atcerēsies.

Es pat nevaru iedomāties, cik tūkstoš reižu tūkstošiem ļaužu ir nākuši man klāt un teikuši: „Klausies, uzdancosim!” (Let’s dance, – viena no populārākajām Bovija dziesmām. – red.piezīme). Nolādēts, man riebjas dejot. Tas taču ir tik muļķīgi.

Šeit, Ņujorkā, man bieži uzsauc: Hei, Bovij! Tas ir normāli, man nekas nav iebilstams. Tāpēc, ka Londonā visi kliedz „Deiv!”, un man par to gribas ielauzt viņiem nolādētos galvaskausus. Mans vārds ir Deivids, un man riebjas, ja mani sauc par Deivu. Starp citu, man šķiet, ka to zina visi.

Man nekad nav bijusi vēlēšanās kļūt par īstenu amerikāni. Tāpēc viss, ko es pērku un velku mugurā, ir ražots Eiropā.

Es mīlu Ņujorku un nespēju iedomāties, ka varētu dzīvot kaut kur citur. Patiešām, ir apbrīnojami, ka esmu kļuvis par ņujorkieti, jo es nekad pat neesmu domājis par to.

Es nebiju pazīstams ar Čārliju Čaplinu. Bet kad es dzīvoju Šveicē, viņš bija mans kaimiņš – pareizāk sakot, viņa ķermenis. Viņš ir apglabāts anglikāņu baznīcas pagalmā, no manas mājas lejup pa ielu. Bet tad kaut kādi kretīni nozaga viņa zārku ( 1978.gadā Čaplina kaps tika apgānīts – zārks ar nelaiķi izrakts un nolaupīts – red.piezīme) un viņa ģimenei pieprasīja izpirkuma naudu. Tas bija šausmīgi, vēl jo vairāk tāpēc, ka es pazinu viņa tuviniekus – viņi ir labi ļaudis.

Nē, Golden Years (Bovija dziesma, tapusi 1975.gadā. – red.piezīme) es nerakstīju Elvisam. Taču Elviss noklausījās manas dziesmas demo ierakstu, jo mēs abi bijām RCA (ierakstu kompānija, kas pieder Sony Music Entertainment. – red.piezīme), un Pulkvedis Toms Parkers (Elvisa Preslija menedžeris. – red.piezīme) uzskatīja, ka man ir jāuzraksta Elvisam pāris dziesmu. Klīda pat valodas, ka Elvisu vajadzētu iepazīstināt ar mani un ka mums būtu jāstrādā kopā, bet tas viss kaut kur pagaisa. Bet es būtu priecīgs, ja varētu pastrādāt kopā ar viņu. Starp citu, reiz viņš man atsūtīja zīmīti: „Vēlu labu koncertturneju un visu to labāko”. Es to glabāju līdz pat šim laikam – jo Elviss taču visiem pēc kārtas zīmītes nesūtīja.

Reiz es pajautāju Lenonam, ko viņš domā par to, ko es daru. Ir labi, viņš teica, bet tas ir vienkāršs rokenrols, kam uzziests nedaudz lūpu pomādes.

Es tik bieži esmu izdomājis sev atkal jaunu tēlu, ka šodien man šķiet, it kā es pirmsākumos esmu bijis aptaukojusies korejiete.

Man bieži piedāvā lomas sliktās filmās. Un galvenokārt tie ir kaut kādi aptrakuši pediņi, transvestīti vai marsieši.

Ir grūti dzīvot harmonijā ar haosu.

Man nav humora sajūtas – lūk, pats lielākais malds par mani. Laikam gan kādreiz es patiešām esmu izskatījies nopietns. Bet tas ir vienīgi tāpēc, ka toreiz es biju ļoti kautrīgs. Un, jā – tieši tāpēc es savulaik tā metos virsū narkotikām. Kad esi iešņaucis kokaīnu, vari pļāpāt un smaidīt trīskārtīgi.

Ja nemaldos, tie bijām mēs – es un Deniss Hopers, kas Iggy Pop apgādāja ar narkotikām tieši slimnīcas palātā. Man šķiet, ka viņu iespundēja psihenē 1975.gadā, un kad mēs ieradāmies pie viņa, visādi sūdi burtiski vēlās ārā no mūsu kabatām. Vispār jau ar narkotikām slimnīcās neielaiž, bet mēs bijām traki, tāpēc spējām ienest tur visu, kas mums bija līdzi. Es pat neatceros, ka mēs būtu izjutuši kaut ko līdzīgu bailēm. Tur, slimnīcā, taču bija mūsu draugs, un mums vismaz kaut kas viņam bija jāatnes, tāpēc, ka viņam jau ļoti sen nekā nebija.

Es iztiku bez narkotikām līdz 1974.gadam. Nav nemaz tik maz, vai ne? Un pats interesantākais, ka visas tās lietas, ko es kādreiz esmu darījis vai mēģinājis darīt, ieinteresējušas mani ilgi pirms tam, kad es sāku niekoties ar kokaīnu. Tā kā, iespējams, narkotikas manu dzīvi nav mainījušas nekādā veidā. Lai gan narkotikas man palīdzēja iekļūt apziņas tumšajos apcirkņos.

Tagad es esmu kļuvis daudz līdzsvarotāks, tas nu gan. Taču, lai to sasniegtu, es esmu aprijis miljons tablešu.

Jaunībā es biju šausmīgs.

Es skaidri atceros savu pirmo mīlestību: mēs mācījāmies vienā skolā, un tā bija klasē pirmā meitene, kurai izauga ciči.

Sekss man kļuva par kaut ko ļoti svarīgu jau 14 gadu vecumā. Man bija pilnīgi „pie kājas”, kā un ar ko tas bija. Man svarīga bija vienīgi seksuālā pieredze. Tāpēc tad, kad es pēc stundām atvedu mājās kādu puišeli un viņu savā gultā izdrāzu, tas vienkārši vairoja manu pieredzi. Pēc tam es nodomāju: nu, ja kādreiz man būs jāsēž cietumā, šķiet, es zinu, ko darīt, lai nebūtu garlaicīgi.

Ir sarežģīti būt morāles grāvējam pasaulē, kur no morāles nav ne miņas.

Es pazīstu maz īstu dumpinieku, kas būtu gatavi mirt par savu pārliecību. Pat Džeimss Dīns negribēja mirt.

Tev vienmēr ir jāuzmanās no tiem, kas nokļuvuši sofītu gaismā nejauši, kuriem nav talanta. Man uzdzen šausmas viņu prasme komunicēt ar zvaigznēm, sažņaudzot savos apkampienos un apberot ar skūpstiem. Bet šie cilvēki spēj vien atstarot gaismu, nevis to izstarot.

Tu nevari ne zaudēt, ne uzvarēt, ja sacīkstēs nepiedalies.

Man šķiet, ka es protu izvilkt no talantīgiem cilvēkiem labāko, uz ko viņi ir spējīgi.

Garais padomu saraksts, kuru man patīk izdāļāt visiem mūziķiem iesācējiem, parasti beidzas tā: „Ja niez – pacenties pēc iespējas ātrāk nokļūt pie ārsta”.

Esmu šokēts, ka cilvēki uztver nopietni visu, ko es saku. Pat es pats to neuztveru nopietni.

Es rakstu par ciešanām – savām un citu. Pārējais mani maz interesē.

Tikai nedaudzi var teikt: es mīlu cilvēci. Es neesmu to skaitā.

Es neticu dēmoniem, ļaunumu rada kaut kas ārpus cilvēka.

Es vienmēr esmu centies atgādināt bezgalībai, ka pat tai kādreiz var pienākt gals.

Tikai kļūstot vecākam tu saproti, ka praktiski visas banalitātes, klišejas un atšķirīgie viedokļi ir pareizi. Laiks patiešām ar katru gadu rit ātrāk. Dzīve patiešām ir ļoti īsa – un par to jau tiec brīdināts pašā sākumā. Un, šķiet, Dievs patiešām ir. Tāpēc, ka – ja visi citi apgalvojumi ir patiesi, kāpēc gan lai es neticētu arī šim?

Es ne gluži esmu ateists, un tas mani uztrauc.

Žēl Dieva Tā Kunga – jo viņam taču nav pilnīgi neviena, no kā mācīties.

XXI gadsimta cilvēks ir pagāns: viņā nav iekšējās gaismas, viņš daudz noārda un maz rada, un, galvenais, viņš savā dzīvē nejūt Dieva klātbūtni.

Es ienīstu cilvēkus, kuri nezina, ko iesākt ar savu brīvo laiku.

Es sevi uzskatu par absolūti laimīgu cilvēku. Atšķirībā no daudziem, es esmu izmantojis visu, kas man bijis atļauts.

Jūs droši vien domājat, ka būt roka ikonai, kas precējies ar topmodeli (Bovija sieva, tagad – atraitne, ir somāliešu izcelsmes modele Imana Mohameda Abdulmadžida. – red.piezīme) – tas ir labākais, kas dzīvē var būt? Principā, tā tas patiešām arī ir.

Es neesmu apsēsts ar nekustamo īpašumu.

Man patīk bokss. Bokss – tas ir īsts sports. Bet kačāt dzelžus sporta zālē – tas ir tik garlaicīgi, ka apdirsties var.

Es vēl nezinu, ar ko nodarbošos nākamgad. Bet lai kas tas būtu, garlaicīgi man nebūs.

Es neesmu pārliecināts, ka pēc pāris gadiem strādāšu ar kādu no skaņu ierakstu kompānijām. Es neesmu pārliecināts, ka pati mūzikas izplatīšanas sistēma tuvākajā laikā paliks tāda pati, kāda tā ir šodien. Viss, ko mēs zinām un domājam par mūzikas industriju, pilnībā mainīsies tuvāko desmit gadu laikā, un šo procesu vairs nevienam nav pa spēkam apturēt. Piemēram, grib to kāds vai nē, esmu pilnīgi pārliecināts, ka tāda lieta kā intelektuālais īpašums jau ļoti drīz pamatīgi dabūs pa dirsu.

Es neesmu pravietis, un arī ne džeks no akmens laikmeta. Es esmu vienkāršs mirstīgais ar supermena dotībām. Un es vēl vienmēr esmu dzīvs.

Man patīk ticēt kaut kam.

 

Izsaki savi viedokli komentāros un seko mums Facebook un Twitter!

Avots: Esquire

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz