Copes stāstiņi: asaru čakarēšana

laiva-ezers

Atvaļinājumā pavadīta jau nedēļa (rupji rēķinot), bet uz copi esmu spējis aizskriet tikai divas reizes – kaut kāda nedzirdēta cūcība! Visu laiku kaut kādas mazas ķibeles, kas prasa ilgu risinājumu – pārsvarā ar auto. Bez autiņa copmaņi var tikt tikai tur, kur treniņbiksēs tērpti subjekti ar divlitrīgu plastmasas alus pudeli padusē cer tevi iebukņīt un atņemt dārgos makšķerkātus (labākajā gadījumā)…

Tā nu pirmo reizi saposos uz copi savā iecienītajā ezerā, teiksim, pirms pāris dienām. Solīja apmākušos un lietainu laiku, maksimāli 14 grādus siltu, tāpēc saģērbos silti, paņēmu lietus paltraku, termosiņu ar karstu kafiju un… gabalu Rēzeknes doktordesas.

Agri necēlos, bet ezerā biju ap 8:15. Vecā, lielā laiva ar vecajiem, labajiem airiem patīkami viegli slīdēja pa ezeru, nesdama mani uz tālā kakta bedrēm… Šoreiz cerēju uz lielajiem asariem – kaut kad taču viņiem jāsāk ķerties. Bet kas tev dos! Pludiņš pat nepakustējās vismaz kādas divas stundas. Gāārlaicīgi… Sāku mētāt savus par 2,46 Ls nopirktos grabošos, peldošos voblerus. Sevišķi ne uz ko necerēju, bet pēc kāda divdesmitā metiena netālu no laivas izcēlās ļembasts. Pats izbrīnījos un apjuku. Izskatījās tā, it kā līdaka būtu sakampusi vobleru, izbāzusi galvu no ūdens un tirinātu, lai varētu labāk dzirdēt grabuļu žvadzoņu. Ilgi gan viņa to tarantellu nedejoja, bet skats bija smieklīgs. Tad zivs uzlēca kādus centimetrus piecdesmit gaisā un grasījās man pamāt ar asti atvadu sveicienu, taču es biju citās domās un ātri vien iemānīju draiskuli uztveramajā tīkliņā. Līdaka bija tik sirsnīgi grabinājusies, ka abi trīsžuburu āķi tai bija saķērušies ļaunajā, kaulainajā mutē. Grūti gan bija tos izvilkt! Voblerim jāmaina riņķīši… Zivs nav tā lielākā, bet pie tādas ne-copes tā mani patiesi priecēja… līdz pat vakaram, kad izdomāju, kā piečakarēt asarus…

Lidaka

Bija jau diezgan apnicis sēdēt laivā, airēties un ik pa laikam mētāt spiningu (piedodiet latviešu mēles speciālisti un skolotāji!), tāpēc devos asaru meklējumos. Parasti tie slēpjas kādos zāļu puduros. Protams, ja viņi vispār ir. Aizairējos uz sev zināmo zāļu puduri, kur vienmēr var noķert kaut kādas zivis – vienreiz raudas, citreiz brekšus, bet citreiz atkal vīķīšus – takš jau cēlā lašu dzimtas zivs! Ticiet man – kūpināti vīķi ir ļoti garšīgi! Tikai mazi gan…

Asaru čakarēšana ir tāda: āķi meldros neiemetīsi, tāpēc ņem iebarojamo visādām zivīm par 1.29 Ls un sāk iebarot blakus meldriem. Pēc īsa laiciņa saskrien sīkie vīķi, raudiņas un rudulīši. Tie nāk un nāk klāt – liekas, ka to te vesels miljons! Un visi kāri rij tos kairinoši smaržīgos draņķus… Asaris meldros sāk spicēt ausis. Un jau pēc neilga laika ierodas ieviest kārtību – sīkās zivteles ik pa brīdim barā lec no ūdens laukā, glābdamās no asara kampiena. Tad jāņem sīkmakšķerīte un jāsaķer sīkzivis, kuras jāliek uz āķa lielmakšķerei un jāmet negausīgo sīkzivju bara pašā vidū. Asaris, pēc dabas slinks būdams, neskries pēc no ūdens izlēkušajām sīkzivīm, bet izvēlēsies vieglāko medījumu – ievainoto zivtēnu, kas knapi kust… Un tad kārtību sāku ieviest es – asari nāk viens pēc otra! Tīri smuki – tā saucamie pannenieki.  Tā nu es sačakarēju sev kādus 10 gab. asarus līdzņemšanai, bet pārējiem tika piekodināts baroties labi un augt ātri, lai nākamreiz man nebūtu par velti jāčakarē.

Krastā kāpju kā varonis – citiem večiem vai nu galīgi nekā, vai nu kaut kas tāds, ko negrib rādīt… Bāzes sargs melš, ka vakar izcelta Desmitniece līdaka… Bet to viņš man teiks arī parīt… Kaut kā taču publika ezeram jāpiesaista! No manis samaksātās naudiņas viņam algu maksā…

 

Autors: Jānis Robežnieks

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz