“Man tev simts reižu ir jāatkārto?!”, “runāju kā pret sienu!”, “ kamēr nesāk kliegt, tu neko nedari!” – izklausās dzirdēts? Tieši tā! Šīs frāzes pārliecinoši ieņem pirmo vietu daudzu vecāku iemīļotāko izteicienu topā.
Kāpēc? Pati galvenā vecāku kļūda ir tajā, ka viņi cenšas dot norādījumus mazajiem tā, it kā viņi būtu pieauguši. Bērniem ir savs saprašanas veids, kas jāņem vērā, ja mēs vēlamies būt sadzirdēti.
Kļūda Nr.1 – Nav acu kontakta
Mazajiem ir tikai lokālā viena kanāla uzmanība. Tas nozīmē, ka bērns spēj koncentrēties tikai uz vienu uzdevumu. (Piemēram, uz tuneļa būvēšanu no krēsliem.) Nav jēgas uzvilkties, ja bērns spēlējoties jūs nedzird. Viņš vienkārši pagaidām nav uz to spējīgs. Turklāt, mammas vārdi nāk kaut kur no augšas tad, kad “īstā dzīve” notiek šeit, zem krēsliem.
Ko darīt?
Pirms dot norādījumus, nepieciešams pārslēgt bērna uzmanību uz jums. Aptupieties uz ceļiem, ieskatieties bērnam acīs (var pieskarties vai paņemt aiz rokas). Uzrunājiet viņu vārdā: “Gustav, paskaties uz mani”, “Māra, paklausies, ko es tev teikšu” utt. Bērnam, vecākam par trīs ar pus gadiem, ir vērtīgi atkārtot to, ko viņš dzirdēja. Uzdevumus, kurus uzdod sev pats, izpildīt ir daudz patīkamāk.
Kļūda Nr.2 – Vienā lūgumā izteikti vairāki
“Novelc zābakus, nomazgā rokas un pie galda!” No pieaugušo viedokļa – kas tur tik sarežģīts? Savukārt bērnam, kas jaunāks par 3,5 -4 gadiem, tas ir diezgan grūts algoritms. Pamēģini atcerēties secību, neko neizlaižot. Tā nu mazais apjūk un drošības labad nedara neko.
Ko darīt?
Sadaliet grūto uzdevumu vairākās daļās. Dodiet bērnam vienu īsu uzdevumu: “Novelc zābakus!” Nākamo sakiet tad, kad pirmais izpildīts.
Kļūda Nr.3 – Netiešs norādījums
Piemēram: “Tu vēl ilgi sēdēsi netīrumos?”, “Tev patīk staigāt ar lipīgām rokām?” Bērns visu saprot burtiski. Saprast, ka mammas jautājumā ir apslēpts norādījums, lai rīkotos, viņam pagaidām ir grūti.
Ko darīt?
Ir jāatceras, ka bērns vēl tikai apgūst valodu. Tāpēc visiem lūgumiem jāskan tā, lai tos varētu saprast viennozīmīgi.
Kļūda Nr.4 – Daudzvārdība
“Lienīt, cik reižu tev var teikt – nelec no krēsla uz dīvāna! Vai tu jau aizmirsi, ka sasiti degunu? Tu gribi atkal sasisties?” utt. Saprast, ka mamma saka, ka vajag pārtraukt bīstamo nodarbi, pagaidām bērnam ir par grūtu. Viņš tikai sapiņķerējas daudzajos vārdos un teikumos.
Ko darīt?
Nevajag bērnam atgādināt par pagātnes grēkiem. Nevajag biedēt ar jaunām briesmām. Bērns dzīvo šeit un tagad, tāpēc ietekmēt viņu ar gariem paskaidrojumiem ir bezjēdzīgi. Vislabāk tādā brīdī pateikt: “Nelēkā, tas ir bīstami!” Pēc tam situāciju var pārvērst par joku. Piemēram, paņemt bērnu no krēsla un pacelt uz rokām. Vai arī pievērst uzmanību kaut kam citam. Piemēram, kurš labāk pārlēks pāri lapām, kas saliktas uz grīdas. Jāatrod cits veids, kas būtu mazāk bīstams, lai bērns varētu izlādēt savu enerģiju. Pats galvenais noteikums – ja nevarat mainīt bērna uzvedību, mainiet apstākļus, kas provocē bērnu uz bīstamām darbībām. Piemēram, aiznesiet krēslu uz citu istabu.
Kļūda Nr.5 – Kliegšana
Bērns aprausies, teiks, ka dzirdēja un saprata. Patiesībā viņš nedzirdēja. Galvenais mērķis viņa nožēlai – novērst vecāku dusmas. Turklāt kliegšana izraisa nemieru un bailes. Bailes bremzē domāšanu.
Atcerieties, kā jutāties jūs, kad ar jums runāja augstos toņos jūsu boss. Rodas sajūta, ka esi dumjš un neko neproti. Tas pats notiek arī ar bērnu.
Ko darīt?
Pats labākais veids, lai emocijas kontrolētu – ievērot secību. Ja bērns sapratīs, ka nav iespējas izlūgties stundām ilgo sēdēšanu pie televizora, viņš pārstās ignorēt lūgumu izslēgt multenes.
Kļūda Nr.6 – Sagaidīt, ka uzvedība mainīsies nekavējoties
Amerikāņu pedagogi eksperimentā atklāja, ka bērni neuztver teikto tik ātri kā pieaugušie – dažās sekundēs. Brīvprātīgā uzmanība (ar gribas palīdzību pievērsties vērtīgajam, nevis interesantajam) bērnam pilnībā formējas tikai 6-7 gadu vecumā. Tas nozīmē, ka ātri pārslēgties no tā, kas viņam šķiet interesants (piemēram, vilkt krēslu pa zemi) uz to, kas interesants šķiet jums (apģērbties un doties pastaigā) bērns vienkārši nevar.
Ko darīt?
Dodiet bērnam laiku. Piemēram, jums ir jādodas mājās, bet bērns nevar atrauties no rotaļāšanās. Sarunājiet ar viņu, cik reizes viņš vēl drīkstēs nobraukt no slidkalniņa, pirms jūs dosieties prom. Tad jūsu lūgums, visdrīzāk, tiks sadzirdēts. Vai arī vēl viens variants: ja bērns nedzird, ka vajag beigt spēlēties ar auto un nākt ēst, piedāvājiet viņam sarīkot autosacīkstes – kurš ātrāk aizbrauks līdz virtuvei.
Kļūda Nr.7 – Bikstīt un stumdīt
Bērns ir jāradina būt patstāvīgam. Ja mazulis pieradīs, ka vecāki viņu “biksta un stumda” – mamma šoreiz neatgādināja, ka vajag nomazgāt rokas pēc tualetes, tātad tas nav jādara. Bērns arī pieaugot būs bez iniciatīvas. Riskē arī mamma – pat pašam pacietīgākajam cilvēkam ir savs pacietības mērs. Kad tas būs pilns, pietiks ar nenozīmīgu sīkumu, lai pār bērnu nolītu dusmu vētra – mamma uzkliegs vai pat sados pa dibenu. Un pēc tam mocīsies pašpārmetumos.
Ko darīt?
Bērniem ir ļoti labi attīstīta redzes atmiņa. Tāpēc lai apgūtu režīma momentus, ļoti efektīvi strādā bildes -atgādinājumi. Piemēram, pusotra vai divu gadu vecumā bērns jau ir spējīgs atcerēties, ka rokas ir jāmazgā trijos gadījumos: pirms ēšanas, pēc tualetes un pēc pastaigas. Pielieciet pie sienas gaitenī un vannasistabā spilgtas bildes, kas norāda uz šīm trim situācijām. Bērnam būs interesantāk, ja katru roku mazgāšanas reizi vajadzēs atzīmēt ar spilgtu aplīti vai krustiņu.
Kļūda Nr.9 – Nemitīga apsaukšana
Ik uz soļa sastopamies ar mammām, kas nemitīgi uztraucas – “Nekāp dubļos!”, “Uzmanīgi, pakāpiens!”, “Neskrien, sasvīdīsi!” – un tā visu dienu.
Ko darīt?
Pamēģiniet saskaitīt, cik reižu jūs stundas laikā (pastaigas laikā) aizrādāt bērnam. Būsiet izbrīnīti. Neraustiet viņu par katru sīkumu, bet centieties būt blakus, kad bērns ir aktīvs. Ejiet ar viņu kopā uz slidkalniņu, dodieties līdzi skatīties, kas tur čab krūmos, utt. Neaizmirstiet, ka bērns atdarina pieaugušos – mazulis noteikti kopēs jūsu darbības, kas ir drošas un ne ar ko neapdraud.
Kļūda Nr.10 – Nemācēt sadzirdēt bērnu
Dažkārt ir tā, ka mamma visu dienu ir blakus bērnam, bet grūti teikt, ka viņi bija kopā. Piemēram, bērns vēlas izstāstīt kaut ko svarīgu (no viņa skatu punkta) mammai. Piemēram, par akmeni, kuru atrada smilšu kastē. Bet mamma ir aizrāvusies sarunā ar draudzeni un atbild: “Pagaidi!” Vai arī bērns pa ceļam uz veikalu kaut ko aizrautīgi stāsta, bet mamma tik māj ar galvu, iegrimusi savās domās, nemaz nedzirdot, ko vēlas pastāstīt mazais.
Ko darīt?
Bērns no jums mācās visu, tai skaitā arī prasmi komunicēt. Nav svarīgi, cik laika jūs pavādāt kopā ar bērnu, bet gan tas – ko jūs šajā laikā darāt. Pamēģiniet pilnībā iegrimt spēlē uz divām stundām, koncentrējoties tikai uz bērnu. Visticamāk, viņam jūsu uzmanības būs pārpārēm un viņš gribēs paspēlēties viens, atstājot laiku jums sarunai ar draudzeni un pārdomām. Bērns, ar kuru pavada visu dienu blakus, bet ne kopā, pierod pievērst sev uzmanību ar nerātnību palīdzību.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
Lasītāju viedokļi