Benedikts Kamberbačs par dzīvi

Benedikts Kamberbačs

Benedikts Kamberbačs, 39 gadi, aktieris, dzīvo Londonā

Kamberbačs? Izklausās kā pirdiens zem ūdens, vai ne? Pirmdienas rītā arī es pats to nespēju izrunāt.

Kad es piedzimu, man nebija ne zemes, ne titula, ne naudas. Nebija pat naftas torņa.

Es nekad neesmu vēlējies būvēt savu karjeru tēlojot aseksuālu intelektuāli-sociopātu.

Mūsdienu aktieru paaudze dzīvo pasaulē, kurā talantīgs jauniņais pavisam vienkārši var dabūt galveno lomu Skorsēzes filmā. Tev vairs nevajag gadiem ilgi kādam kaut ko pierādīt un lēnītiņām trausties augšup, apstājoties uz katra pakāpiena, — tā, kā to darīja iepriekšējās paaudzes aktieri: Bens Kingslijs, Helēna Mirrena vai Entonijs Hopkinss. Tagad viss ir citādi: hops! — un tu jau esi augšā. Bet es neesmu pārliecināts, vai tas ir labi.

Mans pirmais aģents uzskatīja, ka man nevajag stādīties priekšā kā Kamberbačam, bet pēc tam, pēc neveiksmēm, kas ilga pus gadu, es viņu atlaidu un noslēdzu līgumu ar citu aģentu. Jaunais pajautāja: „Kāpēc tu nekad nestādies priekšā kā Kamberbačs? Ar to taču tu piesaisti sev uzmanību”.

Agrāk mani bieži dēvēja par Kambi, bet man tas pagalam nepatika, taču vēlāk Roberts Kārlails man pastāstīja, ka Kambi – tā sauc diezgan cienījamu ielu bandu Glāzgovā. Un tad man ap sirdi kļuva vieglāk.

Atceros, kā pirmoreiz tiekoties Madonna man teica: „Tas ir tik dīvains vārds – Benedikts”. Bet es viņai teicu: „Jā, tas ir ļoti dīvains vārds, Madonna”.

Esmu ievērojis dīvainu lietu: tiklīdz es aizeju uz krogu kopā ar kādu meiteni, mani tūlīt sāk fotografēt.

Dievs mani ir apveltījis ar jocīgu seju — kaut ko vidēju starp ūdra purnu un to, ko ļaudis mēdz uzskatīt par pievilcīgu.

Paši burvīgākie cilvēki ir tie, kas pamana citu ļaužu burvību.

Slava ir viena jocīga padarīšana. Cilvēki piepeši sāk tevī saskatīt to, ko tu pats sevī neredzi, bet visbiežāk — to, kā tevī vispār nav.

Popularitāte, kā to saprot Holivudā, man nekad nav bijis pašmērķis. Es netiecos pēc tās, bet arī nevairos.

Es esmu laimīgs, dzīvojot Londonā. No rīta izej no mājas, un tavā priekšā paveras viss  — muzeji, galerijas, teātri. Amerikā viss ir citādi. Ja esi aktieris un dzīvo Losandželosā, tu visu savu laiku pavadi pie baseina, lasot scenārijus un reizēm filmējoties pilotprojektos, kas pēc tam gadiem ilgi gaida savu likteni. Tur pat ar velosipēdiem neviens nemēdz vizināties.

Mēs bijām Dienvidāfrikā, ziemeļos no Durbanas. Mašīnā biju es un divi mani draugi. Bija tumšs un auksts. Mūs brīdināja, ka tā ir bīstama vieta, vēl jo vairāk naktī, bet mēs tik un tā braucām. Un pēkšņi — nolādēts! — mūsu mašīnai pārsprāga riepa, labais priekšējais ritenis. Uz tukšā ceļa mēs bijām kā uz delnas, un te pēkšņi sazin no kurienes parādījās kaut kādi cilvēki ar šautenēm. Un sāka kaut ko bļaut: „Lejā, skatīties lejā! Rokas aiz galvas! Skatīties uz zemi!” Pēc tam viņi sāka mūs pārmeklēt: „Kur ir nauda? Kur „zāle”?” Bet mēs patiešām bijām ievilkuši pa kādam dūmam. Tad viņi sāka mūs grūst ārā no mašīnas. Es protestēju, kaut ko kliedzu, bet viņi iebāza mani bagāžniekā, un es jutu, kā mašīna sāka braukt. Es nodomāju, ka tās ir beigas, pēdējā stundiņa klāt, bet tad viņi pēkšņi apstājās un izmeta mani ceļa malā. „Ko jūs tagad darīsiet? Šausiet mani nost? Jūs gribat mani nogalināt?!” Bet viņi, neteikuši ne vārda, aizbrauca. Es stāvēju naktī ceļa vidū un jutos laimīgs, manī pulsēja prieks par to, ka esmu dzīvs. Es domāju, ka tieši tādas lietas iemāca tev, cik vērtīga ir dzīve. Un ja tas kādam izklausās kā patoss, man ir pie pakaļas.

Aktieru aprindās ir kāds populārs joks. „Ko tu iesāksi tad, kad filmēšana būs beigusies?” — „Ak, nu ja Spīlbergs man nepiezvanīs, došos atpūsties”. Stulbi, ne?

Seksīga ir tā sieviete, kura zina, ka viņai nav vajadzīgas dārgas šmotkas, lai izskatītos pievilcīga. Seksīga ir tā sieviete, ar kuru ir interesanti sarunāties. Bet ir vēl kaut kas: ļoti seksīga ir arī humora sajūta.

Es ļoti skaudri spēju izjust dzīvi, zvilnot dīvānā un lasot grāmatu.

Pati labākā ziņa pēc seriāla „Šerloks” pirmās sezonas iznākšanas uz ekrāniem man bija tā, ka strauji pieaudzis pārdoto grāmatu skaits. Jā, es liku cilvēkiem atcerēties Seru Artūru Konanu Doilu!

Kuru no jau viņsaulē aizgājušajiem es vēlētos satikt? Šķiet, ka Hitleru. Es viņam pateiktu, ka viņš ir lielisks mākslinieks un ka drāzties ir daudz labāk, nekā nodarboties ar politiku.

Es ļoti gribēju satikt Džulianu Asanžu, kad mēs gatavojāmies filmas „Piektā vara” uzņemšanai (filmas pamatā ir WikiLeaks dibinātāja biogrāfijas fakti — red.), bet viņš nepiekrita. Viņš teica, ka cenšoties distancēties no tā, kas nav 100% patiesība, un es ļoti labi viņu saprotu.

Dzīve būtu pavisam citāda, ja cilvēki vienmēr jautātu citiem: „Jūs neiebilstu, ja es…”

Asanžs, Snoudens, Menings ir paveikuši lielas lietas — viņi ir uzdevuši pareizos jautājumus. Un tagad šos jautājumus sev uzdod vienkāršie amerikāņi. „Paga, paga, kāpēc viņi noklausās manu sarunu, kad es zvanu tantei uz Viskonsīnu? Mēs taču ar viņu runājam tikai par laikapstākļiem un virtuves aizkariem. Vai tas nenozīmē to – pat ja mums ar viņu ir atņemtas tiesības uz privātās dzīves konfidencialitāti, — ka teroristi uzvarējuši?”

Vairāk par visu mani nogurdina paša muldēšana.

Es neesmu ne kareivis, ne politiķis, ne spiegs. Es esmu aktieris. Es tikai mazliet protu spēlēt klavieres, nemaz nemāku spēlēt vijoli, nenodarbojos ar programmēšanu, negleznoju, kā Van Gogs, un nevaru galvā žonglēt galaktikas, kā to dara Stīvens Hokings. Bet es to visu varu attēlot filmā.

Kas liek man darīt to, ko es daru? Vēlēšanās, lai vecāki lepotos ar mani. Vai tasīte stipras kafijas.

Laba mūzika ir efektīvākais līdzeklis, lai tavā galvā atbrīvotu vietu iedvesmai.

Pēc katras filmas man ir pāris rētu vairāk.

Man steidzami ir jāiemācās pateikt „nē”. Agrāk es atbildēju ar „jā” katram piedāvājumam, taču no visa spēka cenšos mainīties.

Man ir pavisam maz aizraušanos: jāšana, niršana un motocikli.

Jo tālāk tu esi spējīgs aiziet no sevis un saviem ieradumiem, jo vairāk būs tavos spēkos kaut ko sasniegt. Pasaulē pats interesantākais atrodas ārpus tava komforta zonas.

Redz, kur manā vīna glāzē peld kaut kāda mušiņa. Pretīgi? Iespējams. Bet man ir prieks, ka viņa nomira laimīga.

Lai ko tu darītu, lai kāds labdaris būtu, vienmēr atradīsies kāds, kurš tevi neieredz.

Es cenšos neieviest jaunus draugus. Tikai vecie atceras mani tādu, kāds es biju pirms šī visa.

Mūžīgā laimes meklēšana — pats taisnākais ceļš uz vilšanos.

Vai tad es varu kādam kaut ko ieteikt — it īpaši, veselai paaudzei? Dzīvojiet ne tik parastu dzīvi, veči. Un tas arī viss.

 

Izsaki savu viedokli komentāros un seko mums Facebook un Twitter!

 

Avots: Esquire

 

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz