Arnolds Švarcenegers par dzīvi

švarcenegers par dzīvi

Aktieris, politiķis, 68 gadi, Holivuda

Dažkārt bērni, pienākot pie manis, jautā: „Klau, Ārnij, vai tu esi dievs?” Parasti es smejos un saku: „Nav slikta doma, tomēr pameklējiet viņu kaut kur citur.”

Dzīvojot Minhenē, es baudīju naktsdzīvi. Visu laiku pavadīju kopā ar tiem, kas atmostas tikai pusnaktī — ar prostitūtām, bāru īpašniekiem. Mana draudzene bija striptīza dejotāja. Bet vispār es biju nevainīgs zēns no snaudoša ciema. Minhenē es ātri kļuvu pieaudzis.

Es dažkārt smēķēju. Visu ko.

Kamēr vien dzīvošu, neaizmirsīšu to dienu, kad pacēlu roku un zvērēju būt priekšzīmīgs pilsonis. Zināt, cik es biju lepns? Es biju tik lepns, ka uzsēju sev plecā Amerikas karogu un nostaigāju ar to visu dienu.

Kaulains puisis no Austrijas, kuram izdevās izaugt, kļūt par Kalifornijas gubernatoru un gūt iespēju runāt prezidenta vārdā — tas arī ir emigrantu sapnis.

Reiz ļoti sen es klausījos Niksona runu. Viņš runāja par uzņēmējdarbības brīvību, par nodokļu pazemināšanu, armijas nostiprināšanu . Viņa sacītais un tas, kā viņš to teica, man bija kā svaiga gaisa malks. Es pajautāju kādam: „No kuras partijas viņš ir?” Un man atbildēja : „Viņš ir republikānis. Tad es teicu: „Es būšu republikānis”.

Ļaudīm vienmēr ir vajadzīgs kāds, kas tos uzrauga. 95 procenti cilvēku pasaulē vēlas, lai kāds teiktu viņiem, kas jādara un kā jāuzvedas.

Par Niksonu melsa visādas lietas. Piemēram, klīda baumas, ka viņš ir “mīkstais” un viņam jau 15 gadu neesot seksuālu kontaktu ar sievu, tāpēc viņš baudot varu. Savukārt Hitleram bija tikai viens sēklinieks — tāpēc viņš gribēja iekarot visu pasauli.

Man vienmēr ir ārkārtīgi patikuši vareni cilvēki — diktatori un viņiem līdzīgie. Es arvien esmu apbrīnojis cilvēkus, kurus atceras simtiem gadu pēc viņu nāves. Es apbrīnoju tādus cilvēkus kā Jēzus, kuru atceras tūkstošiem gadu.

Šeit, Amerikā, viss balstās uz naudu. Paldies tev, Dievs! Tā man vienmēr ir ārkārtīgi palīdzējusi.

Uzvara nedod spēku. Spēku dod cīņa. Ja tu cīnies un nepadodies, tevī ir spēks.

Sešdesmito gadu beigās es biju uzvarētājs. Es zināju, ka esmu radīts vareniem darbiem. Daudzi cilvēki uzskata, ka pat domāt tā ir liela bezkaunība. Taču „pieticība” nav tas vārds, ko jebkad varētu attiecināt uz mani. Un es ceru, ka tas nekad nekļūs par tādu.

Būt par kultūristu, man šķiet, ir kaut kas līdzīgs orgasmam — nu, kad jums ir sekss ar meiču un pēkšņi jums iestājas orgasms. Tā ka jums jāsaprot, kādās debesīs es atrados. Es jutos tā, it kā nupat būtu sasniedzis orgasmu, kad devos pumpēt muskuļus. Es jutos tā, it kā nupat būtu sasniedzis orgasmu, kad atrados mājās. Es jutos tā, it kā nupat būtu sasniedzis orgasmu, kad gatavojos uzstāties. Es jutos tā, it kā nupat būtu sasniedzis orgasmu, kad stāvēju uz skatuves cilvēku tūkstošu priekšā. Tā ka es izjutu orgasmu visu diennakti.
Es zinu, ka lielākā daļa sabiedrības atlētus un modeļus uzskata vienkārši par staigājošiem ķermeņiem, kuriem nav smadzeņu.

Kultūrisma unikalitāte ir tā, ka sacensību laikā tu esi uz skatuves viens. Nav zāles laukuma. Nav rungas. Nav bumbas. Nav slidu. Nav slēpju. Visos sporta veidos tiek izmantots vismaz kaut kāds aprīkojums, Piemēram, futbolbumba. Tiklīdz futbolbumba tiek izsviesta laukumā, skatītāju acis ir piekaltas tai. Bet, kad kultūrists stāv uz skatuves, viņam nav nekā. Tikai viņš pats. Viens. Nekādu treneru.
Nekā.

Nevajag bažīties, ka tu izskatīsies pēc “mīkstā”, ja vienkārši vēlies, lai tev būtu skaists ķermenis. “Mīkstie” taču arī cīnās ar tādiem pašiem stereotipiem kā kultūristi. Cilvēku viedoklis par mums ir kļūdains, tāpat kā viņi kļūdās savos spriedumos par viņiem. Bet vispār es uz*iršu “mīkstajiem”.

Es vēlētos brīdināt amerikāņus, lai viņi pastāvīgi nemēģina vilkt paralēles starp to, ko cilvēks dara savā ikdienas dzīvē, un viņa seksuālo pieredzi. Ja jūs saspiežat rokā zīmuli, tad tas, lūk, esot falliskais simbols, un patiesībā jūs vēlētos saspiest piebriedušu locekli. Savukārt futbola treneris, nepavisam nedomājot par to, lai būtu labs treneris. Viņam esot tikai viena vēlēšanās — paplikšķināt pa dibenu dažam labam simpātiskākam futbolistam. Un, protams, viņš ir slēpts homoseksuālists. Un tādā garā vienmēr un par visu, ik mirkli.

Loceklis nav muskulis. To nevar uzpumpēt kā plecus vai krūtis. Tu nespēj padarīt to lielāku vingrinot. Ticiet man, tā tiešām ir.

Ņujorkā valda psihiatri. Visa Amerika uzskata, ka tai ir vairāk vai mazāk izteikti seksuāli traucējumi. Tāpēc visi to vien dara, kā skraida pie smadzeņu sakārtotājiem.

Reizēm, ieraugot blondīni ar satriecošiem pupiem un dievīgu pēcpusi, tu nodomā: „Ak, viņa droši vien ir ļoti dumja, viņai nav nekā cita, ko viņa varētu piedāvāt cilvēkiem.” Vairumā gadījumu tā tiešām ir. Taču kaut kur ir tāda sieviete, kura ir tikpat gudra, cik skaistas ir viņas krūtis; tikpat augstsirdīga, cik skaista ir viņas seja, un iekšēji tikpat skaista, cik skaisti ir veidots viņas ķermenis. Kad tu saproti, ka tādi cilvēki ir, tu vienkārši sāc jukt prātā.

Reiz es sastapu svīterī tērptu sievieti, uz tā bija uzraksts Guess (angļu „uzmini”, apģērbu ražotāja firmas zīme — red.). Un es nodomāju: kas tur ko minēt? Droši vien viņai ir problēmas ar vairogdziedzeri.

Amerika mani ir „adoptējusi”. Par visu, kas man ir, — karjeru, veiksmīgu ģimeni — man jāpateicas Amerikai.

Čaļi, kam pieder vairākums Losandželosas nekustamo īpašumu, ir eiropieši. Tie ir cilvēki, kas iebraukuši no visādām dienvidslāvijām ar tukšām kabatām. Kāds mans draugs atbrauca no Čehoslovākijas 1968. gadā — tagad viņam pieder villa. Bet amerikāņi turpina sēdēt uz savām siltajām un nodrošinātajām pakaļām un kaut ko gaida. Eiropieši ir izbadējušies, tāpēc ka viņiem nav tā, kas ir mums.

Sakāve nav variants. Katram jāgūst panākumi.

Dzīvot nozīmē pastāvīgi izjust badu. Dzīves jēga nav vienkārši eksistēt un izdzīvot, bet virzīties uz priekšu, augšup, sasniegt un iekarot.

Man patīk sarkana krāsa, tāpēc ka tā ir uguns krāsa. Man vienmēr ir šķitis, ka es dzīvoju ugunī.

Katrā manā filmā ir priekšmets, kurā es esmu iemīlējies, — pistole.

Mans draugs Džeimss Kamerons kopā ar mani ir uzņēmis trīs filmas — „Patiesie meli”, „Terminators” un „Terminators-2”. Protams, tas bija kino zelta laikos — mazbudžeta „art house” laikmetā.

Jūs varat kliegt uz mani, vilkšus vilkt uz filmēšanu kaut pusnakts laikā, likt man stundām gaidīt, jūs varat darīt jebko — kamēr uz ekrāna parādās ideāls rezultāts.

Nauda nedara cilvēku laimīgu. Tagad man ir 50 miljoni dolāru, bet esmu tikpat laimīgs kā tad, kad man bija tikai 48 miljoni.

Man nav vajadzīga sveša nauda. Man tās pašam ir gana, un visus lēmumus es pieņemu tikai cilvēku labā.

Politiskā drosme nav politiskā pašnāvība.

Globālā sasilšana nav zemestrīce, kad pēkšņi viss sāk dārdēt, kļūst tumšs, un tu kliedz: „Dieva mēsli! Nu gan sapurināja!” Globālā sasilšana tuvojas mums rāpus un lēni. Temperatūra paaugstinās par pusi grāda, okeāna līmenis ceļas par pus milimetru, sīkām tērcītēm kūst ledāji. Viss notiek ļoti lēni. Bet tad tu pēkšņi saproti, ka ir jau par vēlu, lai kaut ko ar to iesāktu.

Mani Hammeri nav vienkārši Hammeri. Es palūdzu General Motors puišiem aprīkot vienu no tiem ar ūdeņraža dzinēju. Tas ir pasaulē vienīgais Hammers ar ūdeņraža dzinēju. Es palūdzu, lai otru Hammeru no dīzeļdegvielas pārceļ uz biodegvielu. Neaizmirstiet, ka es esmu gubernators un vairs nedrīkstu pats vadīt automašīnu. Mani vadā Kalifornijas policijas ceļu daļas autovadītāji. Manus Hammerus garāžā klāj putekļi.

Tiklīdz vīrietis sāk domāt par savu vājumu un lomu sabiedrībā, viņš uzreiz sāk bažīties, ka varu pasaulē var sagrābt sievietes.
It tādi cilvēki, kurus man ķermenis iepriecina. Citus tas atstāj vienaldzīgus. Agrāk es izmantoju savu ķermeni kā dabīgu ieganstu, lai parunātos. Tam, kas ar gepardu pavadā dodas lejup pa 42. ielu, arī ir iegansts aprunāties.

Mans ķermenis ir tikpat ierasts kā brokastis, pusdienas un vakariņas. Es nekad nedomāju par to, tas vienkārši ir mans.

Es vairs negribu būt supervaronis. Nevēlos būt bruņinieks spožās bruņās, par kuru pat tie, kuri sēž pēdējā rindā, var pateikt:” Skat, tas taču, velns parāvis, ir tas čalis, varonis, kurš sadod visiem pa pakaļu un nolaiž visus kretīnus klozetpodā.” Tas viss darbojās pagājušā gadsimta 80. un agrīnajos 90. gados. Tagad tas vairs nekam neder.

Pasaule ir mainījusies. Šodien, ceļojot pa tālām valstīm, vairs nav ar izbāztu mēli jāskraida, meklējot sporta zāli, kā tas bija agrāk. Tagad, kad tu jautā, kur tā ir, tev atbild: „Kungs, mūsu viesnīcā ir vairākas sporta zāles.”

Mans gubernatora pienākums ir rakstīt līdzjūtības vēstules Irākā bojā gājušo karavīru ģimenēm. Parasti es piedalos ugunsdzēsēju, policistu un tiesībsargājošo iestāžu bojā gājušo darbinieku bērēs. Bet es nekad neesmu apmeklējis kritušo kareivju bēres. Bojā gājušo kareivju ir pārāk daudz.

Mani nekad nav kārdinājis Sātans. Viņam nav ko man piedāvāt. Esmu daudz domājis par to: viss, ko viņš varētu man sniegt, ir tikai īslaicīgas baudas. Ar Sātanu vienmēr ir tā.

Es ticu Dievam. Tātad es ticu arī viņa pretējam spēkam — Nelabajam. Man šķiet, mums jātic gan labajam, gan ļaunajam. Tāpēc, ka mūsos ir gan viens, gan otrs.

Kad es biju zēns, manī bija pavisam maz ticības. Māte katru svētdienu vilka mani uz baznīcu, bet, ja es pretojos, saņēmu krietnu pļauku. Vēlāk, kad es paaugos un man radās iespēja protestēt, — tas bija 18 vai 19 gadu vecumā — es sāku lidināties mākoņos. Es biju ļoti lecīgs — kā nekā kultūrisma čempions. Tad es pārstāju apmeklēt baznīcu. Es uzskatīju, ka tas ir absurds. Kad kļūsti vecāks, turklāt tev jau ir bērni, ticība pamazām atgriežas. Tev vairs nav vajadzīgs cilvēks, kurš kaut ko atgādina. Tu pats atgriezies pie tā, ar ko esi sācis. Tu atceries, ko tev mācījuši vecāki, un to pašu māci saviem bērniem. Tu domā: „Tagad tam ir jēga”. Protams, arī tavi bērni buntosies. Bet pēc tam atgriezīsies pie ticības. Tas ir aplis, un citādi nevar būt.

Neraugoties uz to, ka es joprojām runāju ar vieglu akcentu, es esmu pratis visu sasniegt.

Es ceru, ka kādreiz sajutīšu to, ko juta prezidents Kenedijs, stāvot 50 tūkstošu cilvēku priekšā, kad ļaudis aplaudēja un kliedza, piekrītot visam, ko viņš teica.

Manas dzīves mērķis nekad nav bijis kļūt par politiķi. Manas dzīves mērķis nekad nav bijis kļūt par Kalifornijas gubernatoru.

Kultūrista loceklis ir tikpat liels kā visiem.

Avots: Esquire

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz